Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Otrdiena, 12. novembris
Kaija, Kornēlija

Sonjas radikālie zigzagi

Gleznotāja. Dizainere. Reformatore. Uzņēmēja. Sabiedrības dāma. Pirmā plašā retrospekcija Tate Modern, kas veltīta franču avangarda māksliniecei Sonjai Delonē, atklāj viņas mūžīgā dzinēja augļus

Viņa nodzīvoja 94 gadus. Radoša un ražīga līdz pašām beigām. Sadarbojās ar sava laika redzamākajiem dažādu jomu māksliniekiem, bez kuriem nebūtu iedomājama XX gadsimta pirmās puses virmojošā modernisma māksla, – slaveno krievu baletmeistaru un Les Ballets Russes impresāriju Sergeju Djagiļevu, dadaistiem Tristanu Carā un Žanu Arpu, dzejniekiem Gijomu Apolinēru un Blēzu Sandrāru. Vadīja vairākus modes veikalus, dejoja tango un tulkoja Kandinski, iemiesoja sava laika modernitātes un stila idejas visā košumā.

Sonjas Delonē, dēvētas par franču avangarda centrālo figūru un abstraktās mākslas celmlauzi, galvenā ideja bija atbrīvot krāsu no ierastā audekla rāmja – likt tai izkāpt telpā un locīties elektrizētos 20. gadu tango ritmos virs modeļu celīšiem svārkos, kleitās, peldkostīmos un mēteļos vai interjerā – sienas dekoros un lampu abažūros savā salonā, kas bija iecienīta Parīzes mākslinieku pulcēšanās vieta, vai – no burtiem veidot ritmus uz žurnāla Vogue vāka.

Un tomēr pēc tā visa britu laikraksta Telegraph mākslas kritiķis Alastērs Smārts vaicā: "Kas bija Sonja Delonē?" Viņam taisnība. Sonjas Delonē vārds mākslas vēstures atmiņā tomēr nedzīvo līdzās ne Djagiļevam, ne Carā, ne Sandrāram. Šo vēsturisko netaisnību tad nu cenšas vērst par labu plašā retrospekcija 12 sadaļās galerijā Tate Modern, kas skatāma vēl tieši mēnesi, līdz 9. augustam. "Es nespēju atcerēties, ka Teita galerija kādreiz būtu veltījusi tik lielu uzmanību lietišķajai mākslai," secina A. Smārts.

Staigājošā instalācija

Sonja Delonē (1885–1979) ir dzimusi Odesā ebreju ģimenē kā Sāra Šterna. Piecu gadu vecumā viņu adoptē turīgais tēvocis Henrijs Terks, un meitene kļūst par Sofiju Terku. Viņa uzaug Sanktpēterburgas buržuāzijas intelektuālajā vidē. Apgūst angļu, franču un vācu valodu, daudz ceļo pa Eiropu, interesi par mākslu nostiprina un kairina lielākajos muzejos un galerijās. 1904. gadā Terkas jaunkundze studē Mākslas akadēmijā Karlsrūē Vācijā, vēl pēc diviem gadiem turpina studijas Parīzē Académie de la Palette. Tas ir modernisma dzimšanas karstākais brīdis, īsi pēc fovistu pirmās izstādes Salon d’Automne/ Rudens salonā. Sonja metas šajā straumē un drīz vien pati kļūst par ievērojamu avangarda mākslas ideju ruporu, nododamās tam ar visu savu būtni. "Staigājoša instalācija," par savu sievu teicis viņas otrais vīrs Robērs Delonē, ar kuru viņa strādā radošā tandēmā līdz pat viņa daudz agrākajai nāvei. Robērs Delonē no dzīves šķiras 1941. gadā, 38 gadus pirms sievas. Izstādē eksponēts audumu dizaina paraugu stends, tos Robērs Delonē uztaisījis sievai Pasaules Dekoratīvās mākslas un industrijas izstādei 1925. gadā Parīzē. Tajā rotē deviņi Sonjas Delonē dibinātā Simultaneous Boutique audumu paraugi. Vēl uzskatāms "stends" bijusi pati Delonē kundze, kura savus avangardiskā dizaina apģērbus valkāja/reklamēja arī ikdienā, dodamās gan uz tango zāli, gan citviet. Viņas dizainētie audumi savulaik bijuši ārkārtīgi populāri. Amsterdamas universālveikala Metz & Co īpašnieks Josefs de Leuvs sāka ciešu sadarbību ar Sonjas Delonē dizaina uzņēmumiem, kas izstrādāja unikālus dizaina paraugus tieši Leuva veikalam. Delonē algoja krievu rokdarbnieču komandu, kas adīja un tamborēja viņas uzņēmuma vajadzībām. Izstādē apskatāms adīts peldkostīms (1930), kura kompozīciju veido oranži, dzelteni un melni ģeometriski laukumi, amerikāņu aktrisei Glorijai Svensonei darinātais mētelis, kostīmi Djagiļeva baletam Kleopatra (1908) un daudzi citi Delonē dizaina paraugi.

Kopumā nīderlandiešu uzņēmējs izplatījis apmēram 200 Delonē dizainētos auduma paraugus. Mūsdienu meitenei varētu šķist – nekas sevišķs. Somu Marimekko, vecmāmiņas skapis lauku mājās un raibumraibā lielveikalu produkcija piedāvā ko līdzīgu. Taču jāatceras, ka tas ir pats XX gadsimta sākums.

Par mākslinieces vērienu un brīvdomību liecina ne tikai darbi, bet arī fakts, ka pirms laulības ar Robēru Delonē viņa bija precējusies ar ievērojamo mākslas kolekcionāru Vilhelmu Ūdi. Tā bija pragmatiska, abpusēji izdevīga savienība. Gejs, kurš vēlējās apprecēties, un jauna māksliniece, kura vēlējās palikt Parīzē.

Sedziņa Šarlam un dzejolis līdz Eifelim

Ienākot izstādē, skatītājs pirmo ierauga Sonjas Delonē gleznu Dzeltenais akts (1908). Kaila jauna meitene melnās pusgarās zeķēs, nolaistu skatienu, ar sarkanu matu rotājumu – ziedu vai lenti, nevar īsti izšķirt. Dzelteni toņi, sulīgas melnas kontūrlīnijas. Pirmais iespaids – esam nonākuši Pola Gogēna retrospekcijā. Izrādās, Delonē tiešām agrīnajā periodā ļoti ietekmējis Gogēns un vācu ekspresionisti.

Tālāk izstādīta maza stepēta sedziņa, kuru Sonja Delonē darinājusi savam puisītim Šarlam 1911. gadā kā šūpuļa pārsegu. Tieši šo mātes sirds izpausmi speciālisti uzskata par radikālu pavērsienu viņas mākslā – par pirmo apzināto abstrakcionisma darbu. Tajā tiek saskatīti krievu zemnieču rokdarbu impulsi, kas savienoti ar abstrakcionisma idejām. Tas gan šķiet mazliet pārspīlēti, jo tamlīdzīgas sedziņas jau darinājušas un darina joprojām gan latviešu, gan skandināvu un britu sievietes (un vēl), nebūdamas avangarda mākslas ikonas, bet lai nu tas paliek mākslas zinātnieku ziņā. Tāpat uzskata, ka Šarla sedziņā pirmoreiz izpaužas arī Sonjas un Robēra Delonē radītais krāsu simultānisma princips, kuru iedvesmoja gadsimta sākuma pilsētas dzīves ritmi un tango trakums, kas 1910. gadā vēlās pāri Parīzei kā modernās dzīves simbols. Piemēram, darba Elektriskās prizmas (1914) sinkopētā krāsu kolāža ir tieša atsauce uz elektrisko spuldžu radītajiem efektiem Senmišela bulvārī. 1924. gadā mākslinieki jēdzienu Simultané pat patentēja.

Pirmo pasaules karu Delonē pāris pārlaida Spānijā un Portugālē un kopumā šajās zemēs pavadīja septiņus gadus. Arī tur mākslinieki aktīvi iesaistījās vietējo avangardistu kopienas notikumos. No šīs pieredzes Delonē mākslā ienākuši tirgus un flamenko motīvi.

Īpaši izceļama Sonjas Delonē draudzība un sadarbība ar dzejnieku Blēzu Sandrāru. 1913. gadā tapa savdabīgs eksperiments – "simultānā grāmata" – La Prose du Transsibérien et de la Petite Jehanne de France/Proza par Transsibīrijas ekspresi un Francijas mazo Žannu (1913). Tajā dzejnieks iemūžinājis savus četru gadu iespaidus Krievijā, jo īpaši 1905. gada ceļojumu ar Transsibīrijas ekspresi, kurā viņš devās kopā ar draudzeni. Delonē vēlāk šo tekstu vizualizēja paralēlās akvareļa abstrakcijās. "Šim tekstam būtu jāsniedzas līdz Eifeļa tornim," smējās mākslinieki par savu žirafes kaklam līdzīgo krāsas un teksta dialogu. Sandrārs Kremli pielīdzina "lielai, ar zeltu rotātai tortei", atzīstas, ka ir "slikts dzejnieks, kurš nezina, uz kuru pusi iet", bet "zina, kas ir bads", un guļ zem raibas segas kā paša dzīve, "skumjš kā bērns".

Izstāde The EY Exhibition: Sonia Delaunay
Līdz 9. augustam Tate Modern Londonā www.tate.org.uk

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja