Londonas Dizaina biennāle, kuras nosaukums un galvenā tēma ir Emocionālie stāvokļi, ar 40 valstu, pilsētu un teritoriju ekspozīcijām radošo industriju pulcēšanās vietā Somerseta namā Londonā būs skatāma līdz 23. septembrim. Pēc dalības Londonas Grāmatu tirgū Latvijas ekspozīcija Dizaina biennālē ir otrs nozīmīgākais valsts simtgades pasākums Lielbritānijā.
Darvina eksperiments
1872. gadā Čārlzs Darvins izdeva grāmatu Cilvēku un dzīvnieku emociju izteiksmes, kurā apgalvoja, ka emocijas ir ķermeņa valoda, kuras vizuālās izpausmes ir saprotamas visā pasaulē. Lai apgalvojumu pierādītu, Darvins balstījās uz paša pieredzēto eksotiskās zemēs, kuru iedzīvotāju valodu viņš nesaprata, bet emociju atspulgu ķermeņa valodā gan. Pētnieks aizsūtīja misionāriem dažādās Britu impērijas kolonijās jautājumus, kā katrā zemē sejas izteiksmē un ķermeņa valodā atspoguļojas prieks, bēdas, labpatika un sāpes.
Ar atsūtītajām atbildēm Darvinam nepietika, un viņš eksperimentos izmantoja arī agrīno fotogrāfiju. Tās ekspozīcijas laiks bija tik ilgs, ka dabisku emociju izpausmi sejā neizdevās fiksēt. Darvins kopā ar franču kolēģi kādam triekas ķertam vīram, kuram bija paralizēta seja, ar elektrības impulsiem stimulēja noteiktas sejas muskuļu zonas un impulsu izraisītās grimases nofotografēja. Pētnieki izveidoja 60 fotogrāfiju kolekciju. Darvins savās mājās Kentā viesiem rādīja attēlus un lūdza atminēt izraisīto emociju izteiksmes. Par daudziem attēliem viesu viedokļi atšķīrās, bet sešas emocijas pazina visi. Tās ir bailes, pārsteigums, dusmas, bēdīgums, riebums un prieks. Vēlāk jau XX gadsimta beigās vispārpazīstamajām emocijām psihologs Pols Ekmans pievienoja septīto – nicinājumu.
Emocionālā labklājība
Londonas Dizaina biennāles vizuālās identitātes izveidotājs, respektablais grafikas dizaina birojs Pentagram, kura dizaineri izstrādājuši arī Hilarijas Klintones kampaņas logo un grafisko identitāti pagājušajās ASV prezidenta vēlēšanās, īpaši biennālei ir radījis papīra skulptūras ar stilizētām šo septiņu emociju izpausmēm cilvēka sejā.
Londonas Dizaina biennāles pieteiktā tēma Emocionālie stāvokļi/Emotional States ir sarežģītāka un nopietnāka, nekā pirmajā mirklī šķiet. Biennāles mākslinieciskais vadītājs, Viktorijas un Alberta muzeja Dizaina, arhitektūras un digitālās mākslas nodaļas vadītājs Kristofers Tērners biennāles atklāšanas preses konferencē teica, ka mēs pašlaik dzīvojam ne tikai politiski, bet arī emocionāli sarežģītā laikā. Ekspozīcijas Londonā Somerseta namā vēsta gan par emociju lirisko dabu, gan par nopietnām globālām un lokālām problēmām un to atspulgu dizainā. Mūsdienās valstu labklājība un attīstība tiek vērtēta ne tikai pēc IKP un citiem ekonomiskās izaugsmes skaitļiem, bet arī veicot aptaujas un cenšoties izmērīt cilvēku emocionālo labklājību. Piemēram, šādu socioloģisko aptauju rezultāti Lielbritānijā bija iemesls, kāpēc Terēza Meja savā ministru kabinetā nodibināja īpašu vientulības ministra posteni.
Londonas Dizaina biennāle notiek otro reizi, un tās ekspozīcijas izvietotas Somerseta nama pagalmā un iekštelpās. Pirms biennāles ekspozīcijas tika atvērtas apmeklētājiem, tās vērtēja žūrija – Ņujorkas Modernās mākslas muzeja MoMA Arhitektūras un dizaina nodaļas vecākā kuratore Paola Antonelli, kurators Džeimss Lingvuds, Somerseta nama direktors Džonatans Rekijs, kuratore un žurnāliste Adelija Boržisa, Karaliskās mākslas koledžas dizaina profesors Džeremijs Maiersons, kuratore Ana Elena Maleta, arhitekts Ričards Rodžerss, arhitektūras kuratore un publiciste Kajoko Ota. Žūrija piešķīra zelta medaļas trijās kategorijās, apmeklētāju zelta medaļa tiks pasniegta 19. septembrī.
Pilsētā ienāk mežs
Dizainera Artūra Analta veidotā Latvijas ekspozīcija Matter to Matter Londonas Dizaina biennālē ieguva zelta medaļu par labāko ekspozīcijas dizainu. Tās galvenais eksponāts ir nemitīgi norasojošu zaļi tonētu stikla paneļu siena, kuras tapšanā izmantotas Latvijā radītas tehnoloģijas. Uz kondensāta klātās virsmas ikviens apmeklētājs ir aicināts ar pirkstu gluži kā uz nosvīduša loga stikla uzrakstīt vēstījumu un vērot, kā tas lēnām izplūst un izdziest. Instalācija ir ēterisks un meditatīvs vēstījums par Latvijas mežu un tehnoloģiju mijiedarbību mūsu dzīvē. Fonā skan speciāli izveidots meža skaņu celiņš, un telpā no difuzoriem izplūst kosmētikas zīmola Madara meža aromāta garaiņi.
Faktoloģisku informāciju par Latvijas mežiem sniedz sols stikla paneļu priekšā. Tā nav tikai sēdmēbele apmeklētāju atpūtai, bet arī informācijas apkopojums. Baļķim līdzīgo formu veido dažādu Latvijas mežos augušu koku sugu koksne. Katras koksnes kārtas biezums sola dizainā parāda procentuālo daudzumu šīs sugas koku Latvijas mežos. 18. septembrī biennālē būs īpaša Latvijas diena, un biennāles mākslinieciskā vadītāja Kristofera Tērnera vadītajā publiskajā diskusijā ar viedokļiem apmainīsies radošo industriju, dizaina un sociālantropoloģijas jomu pārstāvji no Latvijas un Lielbritānijas.
Latvijas ekspozīcija Londonas Dizaina biennālē ir viens no Latvijas valsts simtgades starptautiskās programmas pasākumiem. Ekspozīciju producē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Kuratori -– muzeja vadītāja Inese Baranovska un dizainers Artūrs Analts.
Ēģiptes modernisms
Zelta medaļu par labāko sniegumu kopvērtējumā saņēma Ēģiptes ekspozīcija Modernista sašutums. Ēģiptē nav ne dizaina muzeja, ne arhīva, ne arhitektūras muzeja vai kādas citas valsts institūcijas, kas būtu atbildīga par dizaina jomas attīstību, taču tur ir arhitektūra, dizains un privātā iniciatīva. Ekspozīcija stāsta par Ēģiptes modernismu, par kādreizējiem stila ziedu laikiem un šīs arhitektūras izzušanu no pilsētvides, jo valstī nav oficiālu instrumentu XX gadsimta arhitektūras aizsardzībai.
Ēģiptes modernisma stāsta centrā ir no 1939. līdz 1959. gadam iznākušais pirmais dizaina žurnāls arābu valodā Al Emara. Tajā tika publicēti gan sava laika jaunākie Ēģiptes arhitektūras projekti, gan esejas par arhitektūras teorijas, vēstures un tehnikas jautājumiem. Ekspozīcija ir veidota kā iedomāta izstāde par modernisma arhitektūru Ēģiptē, kas būtu varējusi notikt 1939. gadā. To varētu būt iekārtojis ēģiptiešu arhitekts un žurnāla Al Emara dibinātājs Sajeds Karīms. Londonā ir arī video, kas parāda Sajeda Karīma paša 1948. gadā projektēto ģimenes villu, fonā skan viņa esejas Kas ir arhitektūra? lasījums. Sajeds Karīms bija daudzu Tuvo Austrumu pilsētbūvniecības un arhitektūras projektu arhitekts, taču, Nāsera režīmam kļūstot arvien autoritārākam, arhitekts zaudēja oficiālās varas labvēlību. 1964. gadā viņa arhitekta birojs tika konfiscēts un profesionālā karjera beidzās.
Ēģiptes ekspozīcijā uz grīdas ir paklājs. Apmeklētāji pārvietojoties pamazām izdzēš tajā iestrādāto ēģiptiešu modernās arhitektūras žurnāla Al Emara logo. Tā lēnām izzūd ēģiptiešu modernisms. Ekspozīcijas kurators ir Mohameds Elšaheds – kādreizējais Britu muzeja Modernās Ēģiptes projekta kurators un topošās grāmatas Kaira kopš 1900. gada. Arhitektūras ceļvedis autors.
Emociju detektors
Zelta medaļu par veiksmīgāko biennāles tēmas Emocionālie stāvokļi interpretāciju saņēma ASV ekspozīcija Sejas vērtības. ASV ekspozīcija īpašā instalācijā izpreparē, kā digitālās tehnoloģijas atpazīst un analizē cilvēku sejas vaibstus. Izstāžu zālē ikviens apmeklētājs var apsēsties pie spoguļa un ekrāna hibrīda, kas fiksē sejas vaibstus un pēc to analīzes nosaka, kādas emocijas un cik daudz procentuāli valda cilvēkā. Rezultāti tiek pārvērsti grafikos, shēmās un citās vizuālās sakarībās un tiek saglabāti speciālā arhīvā.
ASV ekspozīcijā izmantotās tehnoloģijas parasti lieto drošības un uzraudzības sistēmās, kā arī cilvēku emocionālo profilu sagatavošanā. Amerikāņu ekspozīciju Londonā sauc par alternatīvu šo tehnoloģiju izmantojumu. Ekspozīcija apmeklētājiem stāsta, kā, mainot sejas izteiksmi, var vadīt kameras un programmatūru. Nākotnē cilvēku emociju izteiksme sejā vairs nebūs tikai emociju atspulgs, bet līdzeklis, kā kontrolēt, vadīt un mainīt ierīces. Jāatceras, ka mums šķiet gandrīz pašsaprotami, ka aifonu jaunākie modeļi pazīst savu īpašnieku sejas vaibstus un atbloķē telefona ekrānu...
ASV ekspozīciju veidojis dizaina muzejs Cooper Hewitt Smithsonian.
Lietu stāsti
Polija ekspozīcijā Lietu matērija atzīst, ka lietām pašām nav emociju, bet tās mums katram saistās ar kādu noteiktu sajūtu, un atgādina, ka mēdzam raudāt par sasistu krūzīti. Poļi Londonā izstāsta savu XX gadsimta vēsturi no Polijas uzvaras pār Sarkano armiju 1919. gadā līdz XX gadsimta 90. gadiem, kad tā atbrīvojās no PSRS ietekmes valsts politikā. Divpadsmit izvēlētās lietas, kas katra raksturo kādu desmitgadi, nav ne skaistākie, ne funkcionālākie un pat ne kādā laikā visbiežāk lietotie priekšmeti. Polijas ekspozīcija nav stāsts par tās dizaina augstākajiem punktiem un sasniegumiem, bet gan par lielākoties sāpīgām poļu atmiņām un risinājumiem, kas radušies izmisuma brīžos.
Stāstu sāk radiosignālu pārtveršanas aparāti, kas pārtvēra Sarkanās armijas raidītos signālus un ļāva to uzvarēt ar taktiski gudrākiem gājieniem 1920. gada Varšavas kaujā un arī apturēt Padomju Savienības iebrukumu Polijā. Daudzstāvu baraku gultas vēstī par Otrā pasaules kara sākumu Polijā, kad no vienas puses iebruka Hitlera režīma armija, bet no otras – Padomju Savienības karaspēks. Sarkanās armijas daļas sagūstīja 22 000 poļu virsnieku un ieslodzīja neliela Polijas ciema pareizticīgo baznīcā. Vietas nebija daudz, un tāpēc tika uztaisītas pat četrstāvīgas gultas, kuru augšējos stāvos virsnieki gandrīz ar roku varēja aizsniegt baznīcas apgleznotos griestus.
Vēl Polijas ekspozīcijā ir dzeltenie biezie aizkari, kas savulaik sedza padomju varai lojālās elites speciālo veikalu skatlogus, lai tauta neredzētu deficīta preces, baltas durvju vērtnes, uz kurām 1970. gadā pa pilsētas ielām nesa Gdiņas kuģu būvētavas strādnieku nemieru laikā nogalinātos. Tualetes papīra ruļļi, savērti kā krelles, stāsta par sadzīves preču deficītu 80. gados, saliekamā gulta – par ielu tirdzniecību pelēkās ekonomikas zonā 90. gados, kad šādas gultas izmantoja par pārdodamo preču leti. Ekspozīcijas dizaina veiksme ir tas, ka Londonā nav izstādīti konkrēti priekšmeti, bet gan stilizēti maketi kā šo priekšmetu arhetipi, visi krāsoti vienā pelēkā tonī.
Ekspozīciju veidojis Ādama Mickeviča institūts.
Indigo 50 nokrāsas
Valstis, kurās mūsdienās nav attīstītas rūpniecības ar pievienoto dizaina vērtību, Londonā rādīja savas amatniecības prasmes, tradīcijas un dabas materiālu izmantojumu. Piemēram, Mongolija stāsta par kašmiru, Argentīna – par viči cilts īpašajām aušanas prasmēm. Iespaidīgākais ir Indijas stāsts par indigo krāsvielu. Protams, mūsdienās to ķīmiski sintezē, un indigo krāsvielu izdalošo augu audzētavas Indijā ir gandrīz izzudušas.
Ekspozīcijas centrā ir pirms 20 gadiem uzņemta filma par vienu no pēdējām Indijas saimniecībām, kurā audzēja īpašus augus, no kuriem ieguva indigo krāsvielu. Krāsvielas ražošanas tradīcijas gadsimtiem ilgi nav mainījušās. Ekspozīcijā Indigo valsts šī krāsviela un tās iegūšana parādīta kā pretrunīgi vērtējams fenomens. Britu koloniālajā pagātnē indieši tika spiesti audzēt indigo augus ļoti lielās plantācijās un iegūt pēc iespējas vairāk krāsvielas, ko reiz dēvēja par zilo zeltu. Smagie darba apstākļi saimniecībās neizzuda arī XX gadsimtā, bet mūsdienās ķīmiski sintezētais indigo, ar kuru krāso džinsa audumu, ir kļuvis par masu patēriņa un demokrātiska apģērba zīmi.
Indijas ekspozīciju veidojis viens no ievērojamākiem indiešu arhitektiem Mohits Gudžrals un viņa sievas dibinātais filantropijas fonds, ekspozīcijas kuratore ir Prija Hančandani, kura dzīvo un strādā Londonā. Viņa ir arī arhitektūras un dizaina žurnāla Icon redaktore, kā arī raksta izdevumiem Frieze un The White Review.
Londonas Dizaina biennāle apmeklētājiem būs atvērta līdz 23. septembrim.