Mūrnieces kundzes priekšgājēji šo problēmu nepamanīja visā savas ministrēšanas laikā. Arī iepriekšējais ministrs Mareks Segliņš, kura partija nekautrējas vārdos iestāties par latviskumu un latviešu valodas saglabāšanu. Tādēļ vien jāatzīst, ka esošā ministre ir labāka par saviem priekšgājējiem. Labāk vēlu, nekā nekad.
Rodas tikai jautājums, kā šādi policisti pieņemti darbā, jo ir skaidri noteikts, ka policistiem valsts valoda ir jāprot pietiekami augstā līmenī? Daļa, protams, no viņiem policijā strādā jau kopš padomju laikiem, bet vai tad ir trūcis laika, lai apgūtu latviešu valodu? Ja šie policijas profesionāļi nav spējuši valodu iemācieties 20 gadu laikā vai viņi ir pelnījuši vēl vienu iespēju?
Jaunā laika viens no uzstādījumiem ir panākt policista profesijas prestiža palielināšanos, tādejādi veicinot profesionālu un kvalitatīvu kadru pieplūdumu iekšlietu iestādēs. Diez vai policisti, kuri neprot valsts valodu ir spējīgi pildīt savus pienākumus, uzlabot policijas darba kvalitāti un celt tās prestižu. Policisti, kuri nespēj pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus ir slogs visai sistēmai. Gan finansiāls, gan efektivitāti graujošs.
Nesen policijā notika lielā štatu samazināšana, tika atlaisti daudzi policisti. Reformas policijā tika vērstas uz efektivitātes un profesionalitātes celšanu, tomēr tagad izrādās, ka reformas un štatu samazināšanu kārtējo reizi ir pārdzīvojuši policisti, kuru atbilstība viņu amatiem ir apšaubāma. Tad jautājums, kādi bija kritēriji izvērtējot šīs struktūras darbiniekus?
Iekšlietu ministrijas vadībai būtu vērts paraudzīties uz mūsu ziemeļu kaimiņiem – igauņiem. Viņi savu policiju var stādīt par piemēru ne vien mums, bet arī daudzām citām ES dalībvalstīm. Nesen notikušajā Brīvības un solidaritātes fonda rīkotajā forumā par valsts pārvaldes reformām tika diskutēts tieši par šiem jautājumiem un ar savu pieredzi dalījās arī Igaunijas iekšlietu ministrijas pārstāvis. Ikviens ar foruma saturu var iepazīties ŠEIT.
Labi piemēri nav jāmeklē nemaz tik tālu, vajag tikai vēlēšanos un apņēmību.