Vienoti? Latvijai?

Kā teicis Jeseņins – “ar seju pret seju – seju neredzēt, liels redzams tik no attāluma” (лицом к лицу лица не увидать – большое видится на расстоянии).Viss augstāk teiktais tāpat attiecas arī uz slavenajiem Tallinas notikumiem, kurus izraisīja “Bronzas kareivja” pārvietošana un kritušo padomju karavīru brāļu kapu izrakumi. Esmu pārliecināts, ka patiesais “pārvietošanas” iemesls bija daļas igauņu elites un personiski tagadējā premjerministra vēlme norādīt saviem krievu pilsoņiem (un nepilsoņiem) viņu vietu. Bet galvenais tā faktiskais rezultāts ir rusofobijas vilnis gan Eiropā vispār, gan tajā skaitā Baltijas valstīs. Šodien Latvijā mūsu labējie politiķi ar visu spēku cenšas pārcelt Igaunijas “poststresa” situāciju Latvijas augsnē un izmantot to pret Latvijas krieviem.Protams, varbūt Ansipa kungs arī nav rusofobs. Varbūt ar interesi ir lasījis “Karu un mieru”. Iespējams, viņam garšo krievu sinepes un melnie ikri. Esmu ar mieru pat pieņemt, ka viņš pagātnē savas meitas (viņam to ir trīs) ir vedis uz baletu “Riekstkodis”, un klusībā nožēlo, ka augstā valsts amata patoss neļauj viņam laiku pa laikam apmeklēt Pēterburgas Ermitāžu. Tas viss tā var būt. Bet var arī nebūt... Te var šaubīties, te Ansips jāpazīst tuvāk. Toties viņa personiskie nopelni rusofobijas vairošanā – gan savā valstī, gan ārpus tās robežām – ir acīm redzami un daiļrunīgi. Kā saka, spriediet par cilvēku pēc viņa darbiem...Šodien pasaulei tiek piedāvāts šāds spilgts tēls: Igaunija – jauna pieklājīga meitene mežģīņu priekšautiņā, kas pēkšņi sev par pārsteigumu ir saskrējusies ar nemazgātu, neķemmētu, piedzērušos rupekli, kurš sāk viņu apvainot un nepiedienīgi uzmākties. Taču tas tā gluži nav un tāpēc vien nav taisnība. Pirmkārt, pieklājīgas meitenes, pat ja viņas nav lasījušas “Sarkangalvīti”, no māmiņām un draudzenītēm zina, kā izturēties pret cilvēkiem, lai nebūtu nevēlamu piedzīvojumu. Un otrkārt, Ansipa kungam, kā cilvēkam, kurš bija kādu laiku strādājis padomju struktūrās, droši vien ir zināms, ka lielā Uzvara un par šo Uzvaru kritušo godināšana ir pamatakmens un pamatvērtība ne tikai krieviem, bet arī citām bijušās PSRS tautām; Igaunijas premjerministram bija vienkārši pienākums pašam paredzēt, pie kā novedīs mēģinājums sakustināt šo akmeni.Līdzīgs scenārijs – laika posmā, kad tika “gatavota skolu reforma” – bija arī Latvijā. Taču pie mums, paldies Dievam, toreiz līdz sadursmēm nenonāca. Arī skolēniem un viņu vecākiem pietika veselā saprāta. Bet Igaunijā, lūk, nonāca... Varbūt tāpēc, ka temats tur bija asāks. Rezultāts ir zināms – tas ir rusofobijas vilnis un runas par to, ka vajadzīga kāda stratēģija “krievu savaldīšanai ES iekšienē”.Īpašu satraukumu izraisa jau minētie mēģinājumi pārcelt uz Latviju kādu pēc Tallinas nekārtībām Igaunijā radušās situācijas matricu. Sak’, krievi – viņi jau visur un vienmēr tādi, tāpēc būtu labi norādīt viņiem viņu vietu, skaidri un uz visiem laikiem. Esmu pārliecināts, ka līdzīga loģika vadīja Tallinas buldozerus un Tallinas arheologus.Vēl runā, ka Igaunijas nekārtību iemesls ir integrācijas politikas kļūdas. Tam nevar nepiekrist. Tikai jāpiebilst, ka praktiski visa politika integrācijas jomā – gan Igaunijas, gan Latvijas – savā būtībā ir liela kļūda. Vārds “integrācija” ir cēlies no latīņu integrati, kas nozīmē atjaunošana, aizpildīšana (no integer – vesels). Šo terminu izmanto, lai apzīmētu tuvināšanās, daļu un funkciju savienojuma atjaunošanu, procesus, kas ved uz veselumu. Tam nav nekāda sakara ne ar asimilēšanu, ne ar izšķīdināšanu, ne ar pāraudzināšanu... Un par kādu tad Latvijas sabiedrības veseluma un vienotības atjaunošanu var runāt šodien, pēc 15 integrācijas gadiem? Acīm redzamas ir vismaz divas lielas kopienas, kas ir nodalījušās pēc valodas, izcelsmes, politisko simpātiju un pat tiesību uz tiesībām pazīmēm. Tās apkalpo divas mediju telpas, kuras savstarpēji atrodas tik ļoti krasā pretstatā, ka pat raksta tās, šķiet, par dažādām valstīm... Turklāt šī barjera starp “krieviem” un “latviešiem” netiek pazemināta, bet, gluži otrādi, tiek paaugstināta un celta, un tas ir pats bēdīgākais. Par kādu integrāciju, par kādu tuvināšanos un vienotību tagad var runāt?Viens nebūt ne dumjš ārvalstnieks, kurš mūsu valstī kādu laiku bija strādājis, atzīmēja, ka problēmas Latvijā ir tāpēc, ka latvieši sevi neapzinās kā valsts vairākumu, bet krievi sevi neuzskata par mazākumu... Ierosinu rūpīgi apdomāt to kā vieniem, tā arī otriem. Tāpēc ka mums galu galā būs jāuzsāk vienam ar otru vienlīdzīgs dialogs, tuvināties un integrēties mums nāksies pa īstam nevis uz papīra. Tas būs divvirzienu process, un virzīties vajadzēs vienam pretim otram.Bez integrācijas Latvijai nav nākotnes, taču šīs vienotības programma vēl ir jāizstrādā kopīgiem spēkiem. Un nevis lai attālinātu, bet gan lai tuvinātu šo laiku, kad būs iespējama reāla integrācija. Es aicinu šodien dzīt projām rusofobijas, kā arī vispār jebkuras ksenofobijas rēgu. Šķiet, ka ir pienācis laiks ar jaunu saturu piepildīt veco aizmirsto saukli “Vienoti Latvijai!”