Ja jūs viņu satiktu, arī jums viņš noteikti patiktu – rakstīja britu arhitekta Džona Souna ceļabiedrs vēstulē mātei no Itālijas. Sers Džons Souns (1753– 1837) tiek dēvēts par vienu no savdabīgākajiem XVIII un XIX gadsimta mijas arhitektiem Eiropā. Taču nevar teikt, ka viņš vienmēr un visiem ir paticis. Ir bijuši gan slavas laiki, gan periodi, kad arhitekta devums ticis piemirsts. Šoruden pabeigts vērienīgs Džona Souna muzeja Londonā (adrese – 13 Lincoln’s Inn Fields) restaurācijas projekts. Apmeklētājiem atvērtas jaunas muzeja telpas, izstādīti līdz šim neredzēti eksponāti, kā arī nomainījies muzeja direktors.
Gaismas un ēnu spēle
Džona Souna muzejs atrodas arhitekta ģimenes mājā, kurā bija iekārtota arī viņa darba vieta un jau dzīves laikā eksponēta Souna savāktā mākslas darbu, arhitektūras fragmentu un modeļu, kā arī citu priekšmetu, ieskaitot divus iebalzamētus kaķus, kolekcija, arhitekta arhīvs un bibliotēka. Taču precīzāks muzeja apzīmējums būtu ceļojums Džona Souna prātā. Te var apskatīt un nojaust arhitekta iedvesmas avotus, ideālus, aizraušanās un viņa personības dīvainības. Tas ir viens no vislabāk saglabātajiem 200 gadu veciem Londonas interjeriem ar minimālām laika gaitā izdarītām pārmaiņām.
Jau XIX gadsimtā Souna muzeja apmeklējums studentiem tika ieteikts kā lieliska Grand Tour alternatīva, neizbraucot no Londonas. Paša arhitekta profesionālais ceļš sākās ar īstu Itālijas Grand Tour divu gadu garumā XVIII gadsimta 70. gadu beigās. Mūrnieka dēls Džons Souns bija māceklis Karaliskās mākslas akadēmijas dibinātāja arhitekta Džordža Dānsa birojā un, priekšnieka mudināts, pieteicās akadēmijā arhitektūras studijām. Souns regulāri piedalījās akadēmijas studentu darbu izstādēs, kuru labākie darbi saņēma zelta un sudraba medaļas. Jauno Džonu Sounu gan interesēja cits apbalvojums – stipendija studiju ceļojumam. Pēc vairākiem mēģinājumiem viņš to saņēma un 1778. gadā devās ceļā uz Itāliju. Tās arhitektūru Souns apskatīja gan kopā ar bīskapa ģimeni, gan viņam pašam līdzīgiem ceļabiedriem; viņš nakšņoja uz vācu kuģa klāja, lai nonāktu Sicīlijā.
Itālijā pavadītajos divos gados arhitekts krietni paplašināja paziņu un draugu loku, no kuriem daļa kļuva par Souna klientiem, kad viņš atgriezās Londonā. Arhitekta pirmie darbi lielākoties bija šo Itālijā sastapto paziņu muižu un villu pārbūve. Ceļojumā Souns iepazinās ar nākamo sava ievērojamākā darba – Anglijas bankas pārbūves – pasūtītāju. Džons Souns bankas oficiālā arhitekta amatā stājās pēc tās iepriekšējā arhitekta nāves un šo pozīciju ieņēma vairākas desmitgades. Souna kritiķi dažkārt viņa piebūvētos Anglijas bankas apjomus dēvēja par izmēros daudzkārt palielinātu paša arhitekta brokastu istabu, kas atrodas Souna mājā Londonā. Tas gan tikai tāpēc, ka bankas projektā spilgti izpaudās arhitekta rokraksts un viņa iemīļotie paņēmieni – kupola veida griesti ar dienasgaismu, kas krīt no augšas, dramatiskas gaismas un ēnu spēles un vienkāršība. Pēdējo gan Souna arhitektūrā bieži dēvē par primitīvismu, taču šķiet, ka precīzāk to saukt par spartiskumu.
Bankas veidolā bija arī tiešas atsauksmes uz Itālijā redzēto. Vienu no bankas ēkas daļām pat dēvēja par Tivoli stūri, norādot uz tā līdzību ar Vestas templi Tivoli. Tas bija Souna iemīļotākais antīkās arhitektūras piemērs. Viņa muzejā atrodas vairāki zīmējumi un gleznas, kurās redzams šis templis. Muzejā glabājas 16 izdevumu grāmatas un vairāk nekā 600 zīmējumu, kas atspoguļo Souna veikto Anglijas bankas pārbūves projektu. Tās ir gandrīz vienīgās līdz mūsdienām saglabātās liecības, jo XX gadsimta 20. gados bankas ēka tika kardināli pārbūvēta un Souna darbs tika gandrīz pilnībā iznīcināts. Tagad šī pārbūve tiek saukta par vienu no XX gadsimta lielākajiem noziegumiem pret pagātnes arhitektūru.
Ideālu templis
Džons Souns izmisīgi vēlējās, lai viņa dēli turpinātu arhitekta darbu. Mēģinot dēlus iedvesmot, arhitekts iegādājās Pichengeras muižu Īlingā, kuru viņš pārbūvēja atbilstoši saviem ideāliem par arhitektūru un kurā cerēja pavadīt vecumdienas. Nedēļas nogalēs arhitekts tur rīkoja grandiozus pasākumus, ko dēvēja par intelektuāliem banketiem. Simtos skaitāmo viesu vidū bija kolēģi, draugi, esošie un iespējamie klienti, jo Pichengeras muižu Souns bija iecerējis arī kā paraugarhitektūru potenciālajiem pasūtījumiem. Taču dēliem sirds pret arhitektūru neiesila. Kad tas bija skaidrs arī Sounam, muiža tika pārdota, un viņš visas pūles veltīja Londonas patiktu mājas izbūvei, lai pārvērstu to par savu arhitektūras ideālu templi un glabātavu.
Sākumā Sounu ģimenei piederēja tikai 12. nams Lincoln’s Inn Fields, vēlāk viņš piepirka klāt arī 13. un 14. numura ēkas, kurās izvietoja arvien pieaugušo mākslas un arhitektūras kolekciju, tajā bija arī Kanaleto un Viljama Hogārta gleznas. Paša sarakstītajā ceļvedī arhitekts apmeklētājiem atvainojas, ka pakāpeniskā īpašuma iegāde ir viens no iemesliem, kāpēc ēku arhitektūrai trūkstot ideālās viengabalainības. Lasot to pašu 1835. gadā izdoto ceļvedi, kļūst skaidrs, ka, lai gan Souna muzeju var apmeklēt ikviens, tomēr te īpaši gaidīti ir arhitekti. Souns cerēja – ja ne paša dēli, vismaz kolēģi un arhitektūras studenti šajā namā smelsies zināšanas un iedvesmu.
Souns bija arhitektūras pasniedzējs Karaliskajā mākslas akadēmijā. Vienā no lekcijām viņš izteica neglaimojošas piezīmes par sava skolotāja Džordža Dānsa radītajām ēkām. Šādi izteikumi izraisīja akadēmijā skandālu, un tika pieņemts lēmums, ka vēl dzīvo arhitektu radīto kritizēt skolā turpmāk nedrīkstēs. Džons Souns šādiem ierobežojumiem, protams, nepiekrita. Turpmāk lekcijas šaurākā lokā tika noturētas viņa mājā, vēlāk viņš panāca tiesības izteikt pamatotu kritiku par laikabiedriem arī akadēmijā.
Par godu sarkofāgam
Kāda iznīcinoša kritika par Souna arhitektūru izrādījās liktenīga pašam arhitektam. Kad noskaidrojās, ka tās autors ir arhitekta dēls Džordžs, šī ziņa bija pēdējais piliens jau tā trauslajai Souna sievas Elīzas veselībai. Meklējot patvērumu no bēdām par sievas nāvi, arhitekts vēl rūpīgāk pievērsās muzeja izveidei, piemēram, sievas guļamistabu pārveidoja par arhitektūras modeļu ekspozīcijas telpu. Arhitekta 80 modeļu kolekcija joprojām ir lielākā Lielbritānijā. Sēru un nāves tuvums namā īpaši manāms kādreizējos vīna pagrabos iekārtotajās telpās, kurām vajadzēja atgādināt antīkās katakombas. Ievērojamākais tur novietotais eksponāts ir seno ēģiptiešu sarkofāgs. 1824. gadā Britu muzejs par to atteicās maksāt pārāk augsto cenu – 2000 mārciņu, bet Souns sarkofāgu nopirka, un tagad tas tiek uzskatīts par vienu no vērtīgākajiem atrastajiem Senās Ēģiptes priekšmetiem. Sarkofāga iegādi Souns atzīmēja ar triju dienu svinībām, uz kurām ielūdza gandrīz tūkstoš viesu. Nāves arhitektūra Sounu bija interesējusi arī agrāk. Par vienu no viņa labākajiem studiju laika darbiem uzskata arhitekta draugam Džeimsam Kingam veltītā mauzoleja zīmējumu. Draugs noslīka laivu izbraucienā. Tajā bija paredzēts doties arī Sounam, bet viņš darba un mācību pienākumu dēļ atteicās. Vēlāk arhitekts uzskatīja, ka tā izglābies no nāves, jo peldēt neesot pratis un, apgāžoties laivai, droši vien būtu noslīcis.
Slavenākais Souna nāves arhitektūras piemērs ir sievai veltītais piemineklis no Karrāras marmora un Portlendas akmens. Tā veidolā arhitekts atteicies no kristietības simboliem un izmantojis Senajā Ēģiptē lietotās zīmes, piemēram, priežu čiekuru, kas reiz Nīlas krastos simbolizējis atdzimšanu. Džons Souns gan nevarēja paredzēt, ka viņa sievas pieminekļa veidols būs atpazīstams kādā mūsdienu Londonas ikdienas simbolā. XX gadsimta 20. gados Džils Gilberts Skots, radīdams mūsdienās tik pazīstamo sarkano telefona būdiņu, tās veidolam iedvesmu smēlies no Souna sievas pieminekļa formas.
Ar nāvi saistīts vēl viens slavens Souna veikums – Daličas gleznu galerija. Tā tiek uzskatīta par pirmo ēku Lielbritānijā, kura celta ar domu, ka tā būs publikai pieejama mākslas galerija. Tiek arī uzskatīts, ka tā ir viena no pirmajām izstāžu telpām Eiropā, kurā dienasgaisma krīt no jumta logiem. Gleznu galerija ietilpst vienā kompleksā ar mauzoleju, kurā atrodas Daličā izstādītās mākslas kolekcijas īpašnieku pīšļi.
Mikroķirurģija
Džons Souns ar īpašu likumu panāca, ka muzejs pēc viņa nāves pāries valsts pārziņā un tiks saglabāts pēc iespējas nemainīts nākamajām paaudzēm. Arhitekts vēlējās, lai muzejs būtu apmeklējams bez maksas. Pirmajos norādījumos, ko nedrīkst darīt muzejā, bija iekļauts punkts par aizliegumu dot dzeramnaudu kādam no muzeja kalpotājiem. XIX gadsimtā pēc Souna nāves muzeja eksponāti gan lēnām pārklājās ar putekļiem un liela daļa arhitekta kolekcijas nevienam nevajadzīga glabājās noliktavā.
XX gadsimtā Souna devumu britu arhitektūrā un viņa muzeju pamazām novērtēja arvien vairāk, taču par īstu muzeja atdzimšanu var uzskatīt 2012. gadā sākto restaurāciju, kas noslēdzās šajā rudenī. Lai gan šī ir vērienīgākā nama pārveide kopš Souna laikiem, muzeja pašreizējais direktors šo iejaukšanos sauc par mikroķirurģiju. Tagad publikai skatāmas arī arhitekta privātās telpas – guļamistaba, vannas istaba un virtuve pagrabstāvā. Tās pats Souns nebija paredzējis atvērt apmeklētājiem.
Arhitektu birojs Caruso St John, kas bija uzaicināts piedalīties arī Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projektu konkursā, ir izveidojis attiecībā pret vēsturisko ļoti delikātu mainīgo izstāžu telpu un nelielu muzeja veikaliņu. Joprojām ir mēģināts saglabāt sajūtu, ka, atverot nama durvis, apmeklētājs uzreiz nokļūst Džona Souna pasaulē, it kā būtu atnācis pie viņa ciemos, nevis ieradies XXI gadsimta institūcijā.
Muzejam joprojām nav digitālās lietotnes, jo tiek uzskatīts, ka apmeklētāji, muzejā lūkojoties viedierīcēs, ar to starojumu telpās izjauks arhitekta iecerēto gaismas režiju. Par spīti šķietamajam vecmodīgumam, Džona Souna muzeju par fascinējošāko ēku Londonā nosaukuši mākslinieki Entonijs Gormlijs un Demjens Hērsts, modes dizainere Vivjena Vestvuda un arhitekts Daniels Lībeskinds, savukārt britu arhitekts Deivids Čiperfīlds, par kura atjaunoto Jauno muzeju Berlīnē tik daudzi jūsmo, ir Souna muzeja padomē.
Līdz 28. janvārim Souna muzeja virtuvē izstādīti mūsdienu dizaineru Edvarda Bārbera, Džeja Osgerbija, Džespera Morisona, Martīno Gampera un Pola Koksedža darbi.
Informācija: www.soane.org