Skrien kā vējš, atduras kā miets. Kas tas ir? Tautas paruna ar audzinošo zemtekstu aizejošā gada dzīves kontekstā pārtapusi par mīklu, kas atspoguļo dzīves realitāti. Atminēt nav grūti: tā attiecas uz kultūru, ko marta vidū ar rāvienu apstādināja uz trim mēnešiem. Kopš novembra atkal ir pauze, kas noteikti nebeigsies noliktajā termiņā.
E-kultūras pārprodukcija jau pavasara lokdauna mēnešos atklāja paradoksu: jo lielāks kļuva šis piedāvājums, jo mazāka kļuva vēlme to sistemātiski baudīt. Gan tāpēc, ka nekas nevar aizstāt dzīvo klātbūtni, gan arī tāpēc, ka ne jau visiem bija iespēja uzrunāt klausītājus no ideāli tehniski aprīkotās Latvijas Radio studijas vai koncertnamu skatuvēm. Virtuālās vides bezgalīgajā kosmosā atrodams viss, sākot ar tiešraidēm, kuras nodrošina profesionālas tehniskās komandas, un beidzot ar viedtālrunī pašrocīgi straumētiem vēstījumiem no dzīvokļa istabiņas.
Par laimi, "jaunais normālais" vēl nesvin uzvaru. Relatīvā brīvē izsprukuši vasaras un agrā rudens mūzikas notikumi. Stingro distancēšanās noteikumu dēļ klātbūtne tajos bija ekskluzīva iespēja. Piemēram, operzvaigznes Marinas Rebekas solokoncerts, kuru viņa 31. jūlijā kopā ar pianisti Lailu Holbergu sniedza šauram klausītāju lokam Rundāles pilī koncertciklā Kopā. Verdi un Pučīni operdrāmu vēriens te uzrunāja dziļi personiskas, jūtīgas kamermūzikas gaisotnē. Apbrīnas cienīga ir producentes Dainas Markovas uzdrošināšanās sākt šādu koncertciklu laikā, kad lielākie mūzikas festivāli tika atcelti.
Šogad piedzīvoto mūzikas notikumu pašā virsotnē ir mecosoprāna Elīnas Garančas un pianista Malkolma Martino kamermūzikas programma, kuru viņi vienā dienā divas reizes pēc kārtas sniedza Liepājas Lielajā dzintarā (10. oktobrī) un Latgales vēstniecībā Gors (13. oktobrī). Roberta Šūmaņa, Johannesa Brāmsa un Sergeja Rahmaņinova romantisma pasaule atklājās emocionāli ietilpīgi un saviļņojoši. Patiess emocionālais vēstījums un dziļi pārdomāta programmu dramaturģija bija divu atšķirīgo Aleksandra Antoņenko un Reiņa Zariņa koncertu guvums Rīgas pilī (ciklā Kopā) un Dzintaros (Jūrmalas festivālā). Likteņa ironija, ka, tieši pateicoties dīkstāvei Vācijā, tikām pie vairākiem lieliskiem Berlīnes Komiskās operas muzikālā vadītāja Aināra Rubiķa diriģētiem koncertiem pie orķestra Rīga, Latvijas Nacionālā simfoniskā, Liepājas simfoniskā orķestra un Kremerata Baltica (Tallinā) diriģenta pults.
Gada lielais mākslas brīnums man personiski izrādījās jauniešu kora Kamēr… trīsdesmit gadu jubilejas programma Doma baznīcā. Kora jaunais mākslinieciskais vadītājs Aivis Greters ir neparasti muzikāls diriģents, kura pirkstos un acīs ir mūzikas, skaņas maģija. Pētera Butāna cikla Lux aeterna/Mūžīgā gaisma (2004) viņa vadībā bija dievišķa sfēru mūzika, kuras pārlaicīgais, bezgalskaistais skanējums izstaroja mūžīgo gaismu. Kā koris to spēja pašā sezonas sākumā un par spīti nežēlīgajiem ierobežojumiem ikdienas darbā?!
Satriecoši uzlādējošs notikums, kas izrāva no ikdienas, bija brazīliešu un portugāļu dziedātājas Marijas Mendešas, brazīliešu ģitārista Mišela Pipokinjas un Latvijas Radio bigbenda satikšanās programmā Dienvidu krasti, kuru īsi pirms pavasara lielās pauzes izdevās noķert 3. martā Ogres novada Kultūras centrā, bet daudziem citiem – Rēzeknes Gorā un Liepājas Lielajā dzintarā.
Īstus radošās fantāzijas svētkus Latvijas Radio studijā uzbūra Ralfs Šmids – vācu džeza pianists ar elektroniskiem burvju cimdiem. Daudzsološs atklājums nākotnei – Zalcburgas Universitātē Mozarteum studējošais soprāns Ļubova Karetņikova, kura kopā ar pianisti Innu Davidovu koncertzālē Artissimo piedāvāja smalku vācu un austriešu vokālās kamermūzikas lasījumu.
Un, jā, – šogad pēkšņi aktualizētais Rīgas jaunās koncertzāles jautājums un diskusijas par Kultūras ministrijas nolūkoto atrašanās vietu (Elizabetes ielā 2) arī nākamgad turpinās šķelt sabiedrību līdz brīdim, kad tas tiks atrisināts.