Kontrastā mūsu puspelēkajam februārim dienvidniecisks krāsu spilgtums valda Latvijas Nacionālajā operā, kur tapis Volfganga Amadeja Mocarta komiskās operas Figaro kāzas jauniestudējums. Tā režisors, slavenā Buenosairesas Teatro Colon un La Plata mākslinieciskais vadītājs Marselo Lombardero kopā ar savu radošo komandu – scenogrāfu Djego Siliano, kostīmu mākslinieci Lusianu Gutmani un gaismu mākslinieku Orasio Efronu – šurp atvedis krietnu devu Dienvidamerikas zemju svelmes, temperamentīgu kaislību un jautrības, risinot dažnedažādiem smieklīgiem pārpratumiem bagāto pazīstamās operas stāstu. Režisors tā arī saka: "Es nāku no pasaules vistālākajiem dienvidiem un vēlējos jums atnest kaut ko no sevis – mazliet krāsas un saules." Mūsu jaunajam diriģentam Valdim Butānam šis ir pirmais paša veidotais muzikālais iestudējums Operā. Izrādes tēlos iejuties mūsu pašu dziedātāju ansamblis – titullomai gatavi basi Rihards Mačanovskis, Krišjānis Norvelis un viesis Aleksandrs Miminošvili, grāfu Almavivu atveido Jānis Apeinis, Rihards Millers un Kalvis Kalniņš, grāfieni – Evija Martinsone, Sonora Vaice un Julianna Bavarska, Suzannu – Inga Šļubovska, Elīna Šimkus un Jūlija Vasiļjeva. Vairākiem mūsu jaunajiem māksliniekiem, piemēram, Elīnai Šimkui, Marlēnai Keinei un Jolantai Strikaitei, uzstāšanās Figaro kāzās būs debija uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.
Mocarts ziepju operā
Argentīniešu režisora Marselo Lombardero un viņa domubiedru veidotajā iestudējumā pazīstamās Mocarta operas darbība risinās Latīņamerikā XX gs. 80. gados gluži kā tā laika populārajās dienvidamerikāņu televīzijas ziepju operās (tādās kā, piemēram, nebeidzamais seriāls Bagātie arī raud). Šo sajūtu vēl jo vairāk paspilgtinās scenogrāfa Djego Siliano uzburtā jutekliskā skatuves gaisotne Frīdas Kālo glezniecībai raksturīgi spilgtās krāsās. Stāsts, protams, jau zināmais, taču arvien aizrauj no jauna: atjautīgais kalps Figaro grib precēt daiļo istabeni Suzannu, bet meitenes valdzinājums skāris arī viņa darba devēju grāfu Almavivu. Amora bulta trāpījusi vēl dažiem – un viss var sākties.
"Manu dzīvesvietu Buenosairesu no Rīgas šķir vairāk nekā 12 000 kilometru. Būtībā mēs atrodamies pilnīgi pretējos zemeslodes punktos. Domājot, kā atrast kopīgu valodu ar šejienes publiku, ar ikvienu skatītāju, es izlēmu, ka ir svarīgi, lai mēs, izrādes veidotāji, to atrastu caur savu personisko pieredzi. Figaro kāzās man gribējās ienest dienvidu karstumu un krāsas," Marselo Lombardero atklāj savu režisora motivāciju. Arī Latīņamerikas televīzijas seriālu stilistikas izvēle nav bijusi nejauša, jo, pirmoreiz ciemojoties Latvijā, viņš atklājis, ka viņa dzimtajā pusē tapušie TV seriāli ir ļoti populāri arī Latvijā. Piemēram, daudzsēriju melodrāma Bagātie arī raud ar meksikāņu televīzijas dīvu Veroniku Kastro. "Pirmoreiz es šeit ierados 1996. gadā vēl kā operdziedātājs baritons, lai piedalītos Umberto Džordāno operas Andrē Šenjē CD ierakstā ar Liepājas simfonisko orķestri. Ierakstā, kura producents bija no Latīņamerikas, dziedāja arī slavenais argentīniešu tenors Luiss Lima, taču šis CD tā arī nekad netika izdots. Bija jūlijs, biju atbraucis uz divdesmit dienām, taču ieraksts notika vienā dienā, un es izbaudīju brīnišķīgas vasaras brīvdienas," Marselo Lombardero šo laiku atminas ar neviltotu prieku. Arī tāpēc ar prieku atsaucies Operas iepriekšējā direktora uzaicinājumam veidot iestudējumu mūsu Baltajā namā. "Izlēmu, ka tā būs komiskā opera. Man pašam tas ir visai neparasti, jo parasti mani aicina iestudēt XX gs. mūzikas drāmas. Atgriešanās Rīgā man nozīmēja arī atgriešanos pie Mocarta operas, kuru jau reiz biju iestudējis pirms desmit gadiem. Tagad pie tās ķeros ar jaunu pieeju," viesis atklāj.
Šis nav Bomaršē!
Kā zināms, Bomaršē luga Figaro kāzas ir politiska drāma, taču Mocarta operas libretista Lorenco da Pontes redzējums bija pavisam cits, jo opera tika rakstīta imperatora Jozefa II izklaidēšanai, tāpēc tapa viegla, asprātīga, jutekliska komēdija. Tomēr, pārceļot operas darbību uz XX gs. beigām, režisoram bija jātiek galā ar problēmu – ko darīt ar feodālismā valdošajām pirmās nakts tiesībām, kas kurināja libreta intrigu. "Feodālisms jau sen ir vēstures mēslainē, un oficiāli vairs nav arī pirmās nakts tiesību, taču reālajā dzīvē, it īpaši t. s. trešās pasaules valstīs, bagātie tik un tā var izrīkoties ar citu cilvēku dzīvi un varas pārstāvju privilēģijas ir augstāk par cilvēktiesībām. Dienvidamerikas zemes, kur XX gs. 80. gados valdīja diktatūras, ir tam spilgts piemērs," norāda režisors. Šis laiks un pasaules daļa labi noder, lai izstāstītu šo stāstu arī tāpēc, ka te rodamas paralēles ar rokoko laika estētiku – 80. gadu jaunbagātnieki, tādi kā leģendārais narkodīleris Pablo Eskobara, sāka demonstrēt savu bagātību tieši tāpat, kā izrādījās manierīgā rokoko laika aristokrātija, un šis bezgaumīgais jaunlaiku kičs paver plašu radošo telpu scenogrāfam un kostīmu māksliniecei. Tomēr neaizmirsīsim – Figaro kāzas ir muzikāla komēdija. Lai spētu izklaidēt publiku, arī pašiem dziedātājiem ir jāpriecājas par to, ko viņi dara. No viņiem dzird, ka darbs argentīniešu mākslinieku radošās komandas vadībā viņus tuvinājis priekam.
V. A. Mocarts Figaro kāzas
Pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā 28. februārī plkst. 19.
Izrādes 1. un 15. martā, 11. aprīlī, 14. maijā, 5. un 11. jūnijā.
Biļetes: Biļešu paradīze EUR 7–65