Rīt tikai nenoģībstiet! – dienu pirms Jevgeņija Oņegina mani brīdina Anna Ņetrebko, kad satiekamies Gaetāno Doniceti Lučijas di Lammermūras starpbrīdī Bavārijas Valsts operā Minhenē. Anna skatās Lučiju – ar vācu soprānu Diānu Damravu titullomā – no teātra direkcijas ložas un piesaista izsmalcinātās publikas uzmanību, taisot rotaļīgus selfijus ar savu līgavaini azerbaidžāņu tenoru Jusifu Eivazovu.
Bavārijas Valsts opera tradicionāli noslēdz sezonu ar vērienīgu Minhenes Operas festivālu, kas ilgst no 24. jūnija līdz 31. jūlijam. Annas Ņetrebko dalība divās Jevgeņija Oņegina izrādēs 26. un 29. jūlijā ir kompensācija par pēdējā brīdī atcelto dalību vācu režisora Hansa Neienfelsa veidotajā Džakomo Pučīni Manonas Lesko pirmizrādē pērn novembrī – krievu soprānu tajā steidzami aizstāja Kristīne Opolais un guva satriecošus panākumus duetā ar tenoru Jonasu Kaufmani. Anna Ņetrebko atteicās no Manonas Lesko, par iemeslu minot radošās nesaskaņas ar radikālā režijas teātra dižgaru Hansu Neienfelsu operas galvenās varones tēla lasījumā, tāpēc daudzus pārsteidza dziedātājas lēmums atveidot Tatjanu drosmīgajā, neordinārajā Kšištofa Varlikovska versijā. Anna Ņetrebko dažreiz tomēr atļaujas sānsoli progresīvā, laikmetīgā teātra virzienā – galu galā savu pirmo lēdiju Makbetu viņa pirms gada nodziedāja tepat Minhenē režisora Martina Kušeja brutālajā uzvedumā.
Kolektīvās pašanalīzes vieta
Kšištofa Varlikovska Jevgeņijs Oņegins ir viens no provokatīvākajiem un zīmīgākajiem iestudējumiem jaunāko laiku operas vēsturē. Pirmizrāde Bavārijas Valsts operā notika 2007. gada oktobrī – publika histēriski kliedza "bū!", un svilpieni esot bijuši tik skaļi, ka izrāde esot tikusi pārtraukta uz dažām minūtēm. Pats Kšištofs Varlikovskis ir ļoti apmierināts ar šo darbu, lai gan tas nekad nav bijis Bavārijas Valsts operas kases grāvējs – protams, līdz brīdim, kad tajā izziņots Annas Ņetrebko uznāciens.
Šoreiz režisors mēģinājumos nav piedalījies – viņš iestudē Marsela Prusta Zudušo laiku meklējot (uzveduma Francūži/Die Franzosen pasaules pirmizrāde 21. augustā Rūras triennālē, pēc tam izrāde būs skatāma Kšištofa Varlikovska dibinātajā Jaunajā Varšavas teātrī). Anna Ņetrebko stāsta, ka ievērojusi visus režisora norādījumus: "Tatjanai šajā iestudējumā nav nekā sarežģīta, tur vairāk darba puišiem."
Kšištofs Varlikovskis ir viens no Eiropas teātra līderiem – filosofs, provokators, intelektuālis un estēts. Skatuve viņam ir kolektīvās pašanalīzes vieta. Operā un dramatiskajā teātrī Kšištofs Varlikovskis no jauna apjēdz Eiropas kultūras mītus. Savās izrādēs viņš skarbi izsakās par to, kas ar mums notiek tieši šodien.
Tatjanas atkarotā sievišķība
Minhenes Jevgeņija Oņegina darbība risinās starp XX gadsimta 70. gadiem un mūsdienām. Aiz stikla mājas logiem – kalnu ainava un reklāmas plakāti. Šķiet, Larinu ģimene pārcēlusies kaut kur pie Lielā kanjona. Amerikāņu tēmas turpinājumā vēlāk parādās seksīgi kovboji – vai tās ir krievu vīriešu jaunās lomu spēles?
Māsas Tatjana un Olga savas dziesmiņas dzied mikrofonā kā īstas karaokes zvaigznes, dejojot bugi un rokenrolu. Istabas stūrī novietots vecs melnbaltais televizors – muižniece Larina un aukle Fiļipjevna skatās daiļslidošanas sacensības. Blakus telpā stāv biljarda galdi, un zemnieku dziesmu pavada biljarda spēles skaņa. Tādējādi izrādē veidojas ritms – izrādās, Čaikovska mūzikas pavadījumā var draiski dejot rokenrolu, veikli kustināt gurnus un sist bumbiņas.
Tatjanas un Olgas māte ir sieviete, kura joprojām cer sakārtot pati savu privāto dzīvi. Aukle Fiļipjevna Larinu mājās jūtas nevis kā apkalpojošais personāls, bet kā ģimenes locekle, kura izceļas ar ekscentrisku gaumi un uzvedību, maina parūkas un daudz smēķē. Kad viņa pirmajā cēlienā vēlu vakarā apciemo Tatjanu viņas istabā, Fiļipjevna veic kosmētisku rituālu – aktīvi, gandrīz horeogrāfiski iesmērē ar krēmu seju, kaklu, kājas. Pirmās mīlestības plosītā Tatjana no krēma laipni atsakās – kāda tur ādas mitrināšana, kad jaunietei sāp dvēsele?!
Savu liktenīgo vēstījumu Oņeginam viņa ierunā mikrofonā un vēstules vietā nosūta viņam audiokaseti. Vēstules skatā Tatjana, novilkusi kļošenes, atkaro sievišķību. Līdz šim Anna Ņetrebko atveidojusi šo lomu Vīnes Valsts operā un Ņujorkas Metropolitēna operā, taču Minhenes Tatjana ir viņas labākā – vokāli un aktieriski noslīpēta, psiholoģiski daudzveidīga.
Ja māksliniece nav sajūsmā par iestudējuma koncepciju, klausītājiem tas nav jāzina. Annai Ņetrebko piemīt ģeniāla īpašība iekļauties jebkurā izrādē un, ievērojot visas režisora vadlīnijas, nevis akli pielāgoties, bet katru reizi veidot savu tēlu no jauna – ne tikai dziedāt, bet pilnvērtīgi dzīvot tajā. Bija grūti iedomāties, ka Anna Ņetrebko tik organiski iederēsies Kšištofa Varlikovska izaicinoši teatrālajā pasaulē (parasti viņš ilgstoši strādā ar saviem aktieriem dziedātājiem). Pēc Tatjanas slavenākās ārijas teātri satricina vakara vētrainākās ovācijas – skatītāji sacenšas, kurš Annai skaļāk kliegs "brava!".
Slāvu vīriešu kaisle
Annai Ņetrebko izrādē ir lieliski partneri: Oņeginu dzied poļu baritons Marjušs Kveceņs, Ļenski – slovāku tenors Pavols Bresliks, Olgu – krievu mecosoprāns Alisa Kolosova. Britu diriģents Leo Huseins piedāvā gleznainu, lirisku un uzmanīgu Čaikovska partitūras interpretāciju.
Tatjana vārdadienas svinībās saņem daudz dažādu dāvanu – no mīkstā pingvīna līdz vīriešu striptīza priekšnesumam. Kad sākas dejas, Tatjana dejo ar Olgu, Oņegins – ar Ļenski. Taču Ļenskis atgrūž draugu – tā ir viena no šīs izrādes drāmām. Oņegins atraida Tatjanu, jo esot iemīlējies Ļenskī. Kad draugu starpā izvēršas konflikts un Ļenskis publiski paziņo, ka ienīst Oņeginu, emocionāli nomocītais operas titulvaronis kvēli viņu noskūpsta uz lūpām – slāvu vīrieši visos laikos ir bijuši tik kaislīgi. No vīriešu draudzības līdz naidam/mīlai ir tikai pussolis. Marjušs Kveceņs un Pavols Bresliks šīs epizodes izspēlē ar pašatdevi un baudu – abi ir vokālās un dramatiskās meistarības virsotnē. Viendzimuma attiecību pavediens iestudējumā ir atsauce uz Pētera Čaikovska sāpīgo homoseksualitāti.
Pavedēju polonēze naktsklubā
Kšištofa Varlikovska izrāde ir ļoti plastiska, tajā var dzirdēt un redzēt, kā mainās varoņu apziņa un iekšējais stāvoklis. Dueļa aina sākas gultā, Kšištofs Varlikovskis šai mēbelei piešķir dziļāku metafizisku jēgu un izmanto to oriģinālāk, efektīgāk nekā režisors Andrejs Žagars savā Jevgeņijā Oņeginā Latvijas Nacionālajā operā. Oņegins un Ļenskis ir gultā, blakus viens otram. (Oņegins, kā zināms no libreta, uz dueli kavējas.) Gulta kļūst par viņu kaujas lauku. Tālumā ir redzami kovboji, kuri mīlējas ar piepūšamo sievieti.
Dueļa sākumā Ļenskis sāk izģērbties, novelk kreklu, vēloties satuvināties ar draugu, – bet Oņegins viņu nošauj un sastingst ar pistoli rokā. Redziet, ko nozīmē mīlestība līdz nāvei! To visu vēro sekundants Zareckis (austriešu bass Ginters Groisbeks), kurš, būdams muskuļu kalns, līdzinās kādam Tom of Finland zīmējumu varonim. Skatuve ar gultu centrā pēkšņi pārvēršas par naktsklubu, no griestiem nolaižas spoguļbumba, un ap Oņeginu dejo polonēzi puskaili kovboji pavedēji no viņa fantāzijām. Tas ir mājiens Anga Lī filmas Kuprainais kalns virzienā, un Jevgeņijs Oņegins Kšištofa Varlikovska iztēlē ir krāšņs, liriskā traģisma uzlādēts krievu diskovesterns.
Kad Oņegins nolemj iešaut sev galvā, naktsklubā (vai viesnīcas numurā?) parādās apkopēja, kura vēsā mierā izņem pistoli no Oņegina rokas, sakārto gultu, kurā tika nogalināts Ļenskis, nomaina gultas veļu un dodas prom. Tikmēr fonā sekundants Zareckis ir pārģērbies un pārtapis par kņazu Greminu – Tatjanas vīru. Oņegina neprāta aina, kuru izdaiļo kovboju orģija, ir skandalozākais izrādes fragments, kas joprojām provocē skatītājus uz naidīgiem saucieniem "bū!". Tomēr daudzi zālē pauž arī sajūsmu, kliedzot "bravo!", – tā teikt, līdzsvaram.
Tikmēr gultā kā vientuļa čūska jau lokās Tatjana greznā vakarkleitā. Viņai līdzās ir vīrs. Pēterburgas aristokrātijas ballē aktīvi piedalās transvestītu saime. Gultā blakus Tatjanai nemanāmi nonāk Oņegins. Viņi neguļ kopā, tikai nosēžas gultas malā un skatās tukšumā. Fināla konfrontācija ir izrādes jutekliskais centrs – tuvplānā ir Annas Ņetrebko un Marjuša Kveceņa fenomenāli atveidotie varoņi, kuri pazaudējuši sevi, kuri nekad nav bijuši un nekad nebūs laimīgi. Viņu sāpes klausītāju dvēselē atbalsojas ilgāk nekā kovboju polonēze. Pēc iestudējuma beigām, kad visi dziedātāji tiek apbalvoti ar ovācijām, Bavārijas Valsts operas baleta māksliniekiem, kuri atveido kovbojus un transvestītus, daži neapmierinātie atkal kliedz "bū!". Man blakus sēdošais vācu pāris pamācoši aizrāda: "Oņegins nebija homoseksuāls! Dzirdiet – ne-bi-ja!" Skandaloza izrāde? Nē, tā jau ir klasika.