Lieliski, vai ne? – pēc Lielajā Piektdienā Berlīnes Valsts operas pagaidu mājvietā Šillera teātrī notikušās Parsifāla izrādes man teica viena no Baireitas festivāla vadītājām komponista mazmazmeita Eva Vāgnere-Paskjē. Varbūt plānojat uzaicināt Dmitriju Čerņakovu iestudēt kādu operu Baireitā? "To vēl nevar zināt, viņam nekad nav laika," izvairīgi atbildēja Eva Vāgnere-Paskjē.
Berlīnes Valsts operas muzikālā vadītāja Daniela Barenboima diriģētā Parsifāla pirmizrāde notika 28. martā. To vēl varat paspēt noklausīties 12. un 18. aprīlī. Teātra repertuārā iestudējums atgriezīsies nākamā gada Lieldienu festivālā Festtage.
Parsifāla diriģentu klausītāji Lielajā Piektdienā nesveica ar aplausiem – tādas Vācijā tradīcijas (šī dilemma pastāv kopš Parsifāla pirmatskaņojuma 1882. gadā – kad drīkst un/vai nedrīkst sist plaukstas, klausoties Vāgnera pēdējo operu). Daži sāka aplaudēt pēc pirmā cēliena. Aplausi pēc otrā cēliena bija skaļāki. Pašās beigās – 20 minūšu ovācijas izcilajam Berlīnes Valsts operas korim, orķestrim un solistiem.
Šeit visi ir traumēti
Pirmais un trešais cēliens risinās bomzīgā, hermētiskā, postapokaliptiskā vidē – kādā pussagruvušā pilī. Šeit visi ir traumēti – mentāli un fiziski, cilvēki ir norobežojušies no apkārtējās pasaules. Kas notiek ārpus pils sienām? Karš? Varbūt karš ir beidzies, viņi ir vienīgie izdzīvojušie un nekādas citas pasaules vairs nav? Grāla bruņinieki Dmitrija Čerņakova izrādē līdzinās Dostojevska varoņiem un ubagu kolonijai. Viņi pakļāvuši sevi askētiskam dzīvesveidam un piedalās mistiskos rituālos, lai sasniegtu galveno mērķi – nemirstīgumu.
Sektas dibinātājs un līderis ir valdonīgais sirmgalvis Titurels garā ādas mētelī – apsolītā nemirstīguma reklamēšanas nolūkos diktators noguļas zārkā un pēc tam svinīgi ceļas no tā augšā. Titurela dēls ievainotais Grāla karalis Amfortass izrādē ir upuris, svētais moceklis: rituāla kulminācijā agresīvie bruņinieki (daži no viņiem atgādina vecus rabīnus) dzer asinis no viņa nedziedināmās rētas – brālības vīri tās tecina kā svaigu un atspirdzinošu bērzu sulu, liekot grēciniekam Amfortasam piedzīvot mokošas sāpes. Asins malks nemirstībai. Tā ir vīru narkotika – kādam laikam pietiek, taču pēc tam vajag jaunu devu.
Dmitrijs Čerņakovs, kā allaž, ir arī scenogrāfijas autors. Skatuves iekārtojumā viņš izmanto atsauces uz Parsifāla pirmo iestudējumu 1882. gadā Baireitā. Ar šiem attēliem un maketiem bruņiniekus ievadlekcijā par brālības vēsturi un tās svētajām relikvijām – Svēto Grālu (kauss, no kura Jēzus dzēris Svētajā vakarēdienā un kurā pie krusta tecējušas viņa asinis) un Ciešanu šķēpu, ar kuru Jēzus ticis caurdurts, – iepazīstina lietišķais Gurnemancs, viņš, tā teikt, ir projekta menedžeris un reputācijas eksperts.
Parsifāls ir neveikls jaunietis šortos, tizlā krekliņā un ar lielu mugursomu. Viņš ir tūrists, kurš nesaprot, kur ir iemaldījies. Otrajā cēlienā mēs iepazīstam Parsifālu tuvāk, ielūkojamies viņa privātās dzīves līkločos. Skatītāji, kuri pārzina Dmitrija Čerņakova daiļradi un labi orientējas viņa veidoto personāžu labirintos, saka – šis Parsifāls ir tipisks režisora liriskais varonis, kurš vizuāli un psiholoģiski atgādina Čerņakova pirmās studiju gados tapušās dramatiskā teātra izrādes Mīlas un nejaušības spēle (Pjēra Marivo luga) tēlu.
Karaļvalstī ož pēc incesta
Otrajā cēlienā mēs viesojamies paralēlajā realitātē, kuru ir uzbūvējis ļaunais burvis Klingzors – viņa miteklis ir pirmā cēliena pils kopija, tikai labi izremontēta un nokrāsota balta. Klingzors ir vecs izvirtulis čībiņās un izstaipītā adītā vestē, kurš aizrautīgi griežas uz taburetes, nervozi kasās un kārto savus retos matus. Klingzors dzīvo kopā ar vairākiem desmitiem simpātisku meiteņu puķainās kleitās – tās ir viņa meitas. Skaidra lieta, šajā karaļvalstī ož pēc incesta un pedofilijas. Viena no Klingzora atvasēm ir Kundri – galvenais sieviešu tēls Parsifālā un izrādes emocionālais centrs.
Kad Parsifāls nonāk meiteņu kompānijā, mēs uzzinām, ka viņam ir gandrīz paniskas bailes no sievietēm, pat no pavisam jauniņām, kuras vēl spēlējas ar lellēm. Puisim ir bijusi traumatiska pieredze, kad māte viņu pieķēra satuvināmies ar kādu daiļavu. Kompleksu nomocītajam, apspiestajam Parsifālam nav pārliecības par sevi, un pat tad, kad Kundri cenšas viņu pavedināt, jaunietis mēģina paslēpties, noslēgties sevī. Viņš neizrāda ne drosmi, ne cēlsirdību, pat ne elementāru vīrišķību.
Burve Kundri ir nomākta, nogurusi un pārbiedēta sieviete, kura sevī glabā kaut ko līdzīgu humānam siltumam. Visi burvji un citi varoņi, kas apveltīti ar pārdabiskām spējām, šajā izrādē ir zaudējuši spēku un ietekmi, no viņiem izsūktas visas dzīves un cilvēcīguma sulas. Šī pasaule ir zaudējusi līderus un līdz ar viņiem – jebkādu ideoloģisko kompasu.
Rihards Vāgners savā pēdējā operā, ko nodēvējis par svinīgu skatuvisko mistēriju, ieviesis dievkalpojuma un Svētā vakarēdiena ainas, savukārt trešā cēliena darbība risinās Lielajā Piektdienā. Taču Dmitrijs Čerņakovs izrādē skatās pāri reliģijām, kultiem, rituāliem un mistērijām. Režisoram Parsifāls ir pirmā Vāgnera opera, kuru viņš ir iestudējis ārpus Krievijas; starp citu, internetā atrodams Čerņakova paziņojums Novosibirskas Tanheizera sakarā – tā ir obligātā lasāmviela! Tieši Novosibirskā pirms 11 gadiem tapis viens no viņa nozīmīgākajiem un skandalozākajiem uzvedumiem – Džuzepes Verdi opera Aīda.
Šajos gados Dmitrijs Čerņakovs ir kļuvis par vienu no pieprasītākajiem operas režisoriem pasaulē. Viņš iestudējis izrādes Marijas teātrī Sanktpēterburgā, Lielajā teātrī Maskavā, Parīzes Nacionālajā operā, Vācu operā pie Reinas Diseldorfā, Bavārijas Valsts operā Minhenē, Ēksanprovansas festivālā, Anglijas Nacionālajā operā Londonā, Madrides Karaliskajā operā Teatro Real, Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt, Cīrihes operā, Nīderlandes operā Amsterdamā, Milānas Teatro alla Scala, Barselonas Gran Teatre del Liceu, Ņujorkas Metropolitēna operā un Kanādas operā Toronto.
Brūkošās pasaules pēdējā dvēsele
Dmitrijam Čerņakovam izveidojušās uzticamas attiecības ar Berlīnes Valsts operas muzikālo vadītāju un galveno diriģentu Danielu Barenboimu. Pirms 10 gadiem Čerņakovs debitēja Berlīnē ar Modesta Musorgska Borisa Godunova jauniestudējumu – tā bija režisora pirmā izrāde Rietumos. Berlīnē viņš uzvedis Sergeja Prokofjeva Spēlmani un Nikolaja Rimska-Korsakova Cara līgavu. Ideja iestudēt Parsifālu pieder Danielam Barenboimam. "Viņš man to piedāvāja pirms dažiem gadiem," stāsta režisors. "Es ilgi pretojos, jo neredzēju saikni starp sevi, vienkāršu čali no Krievijas, un galveno vācu operu. Parsifāls ir sarežģītākais uzdevums režisoram līdzās Ludviga van Bēthovena operai Fidelio un Kārļa Marijas fon Vēbera Burvju strēlniekam. Jebkurā izrādē man ir svarīga saikne ar šodienu – lai uz skatuves būtu nevis "viņi", bet "mēs"."
Dmitrijs Čerņakovs ir novators, kurš vienmēr cenšas paplašināt katra darba jēgu, pieaudzēt jaunus nozīmju atzarus. Viņš ir detaļu un psiholoģisku nianšu meistars. Lai gan puritāņiem šķiet, ka šis mākslinieks pārāk sagroza operas sižetus, patiesībā tā nav – Čerņakovs, būdams intelektuāls un vitāls, asprātīgs un dziļš, vienmēr ir uzticīgs muzikālajai dramaturģijai, kaut vai tāpēc, ka ir viens no retajiem režisoriem, kurš prot lasīt partitūru. Viņa darbs ar dziedātājiem ir apbrīnojams. Parsifālu spilgti atveido austriešu tenors Andrēass Šāgers, kurš pērn dziedāja Rienci lomu Latvijas Nacionālajā operā; šovasar viņu divas reizes dzirdēsim Dzintaru koncertzālē – Rīgas festivālā un Ineses Galantes festivālā Summertime. Gurnemanca lomā fantastisks ir vācu bass Renē Pape. Amfortasa ciešanas pārliecinoši izdzīvo vācu baritons Volfgangs Kohs, negantā Klingzora tēlā iemiesojas islandiešu baritons Tomass Tomasons. Kundri lomā neaizmirstama un satriecoša ir Anja Kampe – sezonas sākumā Berlīnē vācu soprāns dziedāja Tosku Alvja Hermaņa jauniestudējumā, taču Kundri ir viņas meistardarbs gan vokāli, gan dramatiski. Pilnīgi negaidīta lomas interpretācija – Dmitrija Čerņakova versijā Kundri ir visas šīs brūkošās pasaules pēdējā dvēsele, kuras žēl visvairāk. Turklāt operas pēdējās minūtēs viņa tiek brutāli nodurta – vecais Gurnemancs neļauj varonei aiziet no dzīves kaut nedaudz laimīgai.
Klausītāji aiztur elpu
Šā gada Berlīnes Valsts operas Lieldienu festivāla programmā bija iekļauta vēl viena Vāgnera opera – vācu horeogrāfes Sašas Valcas pērn iestudētais Tanheizers. Šoreiz izrāde atstāja daudz labāku iespaidu nekā pagājušogad – tā ir kļuvusi dinamiskāka un koncentrētāka, solistu ansamblī mirdzēja vācu baritons Kristiāns Gerhāers (Volframa fon Ešenbaha lomā) – viņš ir viens no smalkākajiem kamermūzikas interpretiem, kurš dod priekšroku koncertiem un operā uzstājas ārkārtīgi reti. Arī Tanheizerā Kristiāns Gerhāers dziedāja tik izjusti un filigrāni, ka klausītāji baudīja viņa sniegumu, aizturējuši elpu.
Festivāla koncertprogramma šogad tika veltīta franču komponista un diriģenta Pjēra Bulēza 90 gadu jubilejai. Viņa mūziku izpildīja trīs orķestri – Berlīnes Valsts operas orķestris jeb Berlīnes Valsts kapela, Vīnes filharmonijas orķestris, izraēliešu un arābu jauniešu orķestris West-Eastern Divan –, tos visus diriģēja Daniels Barenboims.
Jau izziņota 2016. gada Lieldienu festivāla programma; tas notiks no 18. līdz 28. martam. Berlīnes Valsts operas intendants režisors Jirgens Flimms iestudēs Kristofa Vilibalda Gluka Orfeju un Eiridiki, pie diriģenta pults stāsies Daniels Barenboims, scenogrāfiju veidos slavenais amerikāņu arhitekts Frenks Gērijs. Festivālā atkal skanēs Parsifāls – ar to pašu solistu ansambli, tikai Kundri lomu izpildīs nevis Anja Kampe, bet leģendārā Valtraude Meiere. Koncertprogrammā piedalīsies Vīnes filharmonijas orķestris, tenors Jonass Kaufmanis, čellists Jojo Ma, pianisti Marta Argeriha un Daniels Barenboims.
Parsifāls
Berlīnes Valsts operā Šillera teātrī
2015. gada 12., 18. aprīlī,
2016. gada 20., 25., 28. martā
www.staatsoper-berlin.de