Svarīgi pieminēt, ka ir arī citi iemesli, lai festivālus vairs nerīkotu – arvien pieaugošā popularitāte organizatoriem, nevēloties visu savu dzīvi pārvēst par biznesu, lika pārtraukt rīkot Tabūnu, Zvērā un Trincstock, kas ļoti žēl, bet nevienam nav pienākums visu mūžu darīt to, no kā viņš ir noguris. Positivus ir cits stāsts – mērķis izveidot nozīmīgu starptautiski atzītu un veiksmīgu festivālu. Pirmais vēl nebija diez ko kupli apmeklēts, bet komanda turpināja, sasniedzot vēlamo rezultātu, kur lielu lomu spēlē arī atrašanās tuvu Igaunijas robežai Tallinas šosejas malā – igauņu valodu visapkārt dzird tikpat daudz kā latviešu. Igauņu mūsdienu folkmūzikas trio Trad. Attack!, kas atklāja pirmās dienas lielās jeb Lattelecom skatuves programmu, pajautāja palielajam klausītāju pulkam, cik viņu vidū ir igauņu, un atsaucās gandrīz visi.
Festivāla ievadītāju loma uz otrās lielākās jeb Nordea skatuves šogad bija atvēlēta mūsu underground hitu meistaram Mārim Švernam un viņa nu jau ceturtdaļgadsimtu senajai grupai Baložu Pilni Pagalmi. Daļai klausītāju, kurus sestdienā un svētdienā teritorijā vairs neatrast, festivāls sākās piektdienā ar Baložiem un arī beidzās piektdienas naktī ar Pixies – šī klasiskā grupa iedvesmojusi ja ne visu turpmāko mūziķu un klausītāju paaudzi, tad vismaz tās meklētāju nevis ražotāju un patērētāju daļu. Un viņi, veikuši savu ieguldījumu mūzikas vēsturē no 1986. līdz 1993.gadam, pajuka, bet 2004.gadā atkal apvienojās. Sākumā pilnīgi pietika ar to, ka viņi atkal spēlē, liekot mūsdienu četrdesmitgadniekiem spiegt no sajūsmas, redzot savus tīņu gadu elkus uz skatuves. Ja vēl esi amerikānis vai anglis, varbūt būsi kādreiz trāpījis koncertā tajos senajos laikos, bet, ja dzīvo Latvijā, tas, protams, tolaik nebija iespējams, tāpēc Pixies Positivus festivālā bija liels notikums, jo īpaši tiem, kuri no valsts izbraukt koncertu dēļ baidās un uz ārzemju festivāliem skatīties Pixies vēl nav devušies.
Viens otrs pirmajos atkalapvienošanās gados piedzīvoja vilšanos, ka “viņi taču nemaz nemākot spēlēt”, nemaz nezinot vēsturi, ka Pixies mērķis, kāpjot uz skatuves, nekad nav bijis pareizi un precīzi spēlēt. Bet tagad, pa šiem trīspadsmit gadiem, kopš viņi aktīvi atkal koncertē, ir “uzkačāts” tāds līmenis, ka no viņiem var pamācīties arī visprofesionālāk spēlējošās grupas. Viss ir labi sadzirdams – katrs instruments, katra sīkākā ģitārista Džoja Santjago izspēlētā skaņas nianse, katra Pazas Lečantīnas basa nots un Deivida Laveringa nekļūdīgais ritms. Omulīgi apaļīgais plikgalvis Bleks Frensiss izdara visu pārējo un ir īsta zvaigzne. Izcils koncerts, kur dziesmu izvēle apmierina visu klātesošo vēlmes, iepriecinot arī tos klausītājus, kuri zina tikai Where Is My Mind un Monkey Gone To Heaven – ovācijas, atskanot tām, protams, ir vislielākās. Dziesma seko dziesmai bez pauzēm, kaut viņi, tāpat kā The White Stripes, neizmantojot koncerta dziesmu sarakstu un spēlē pēc izjūtas, tātad divu vienādu koncertu nevar būt. Pēc visa šī piedzīvojuma gribot negribot atceries, ka dzīve tomēr ir skaista. Un arī to, ka Kurts Kobeins neizdomāja slaveno ģitāras rifu, ar ko sākas Smells Like Teen Spirit, bet aizņēmās to no Pixies dziesmas U Mass – jā, viņš arī mīlēja Pixies un tas dzirdams visā Nirvana mūzikā, kaut nekādā veidā ar šo nemēģinu apstrīdēt Kurta talantu – arī viņš bija ģēnijs, un ej nu sazini, ko šodien darītu, ja būtu dzīvs, bet Pixies ir dzīvi. Cerams, ka būs vēl krietnu laiku, un mēs viņus sagaidīsim Latvijā vēl kādreiz.
Nākamais nakts priekšnesums pēc Pixies kavējās pusstundu, bet visu mūsdienu vinildīdžeju skolotājs un viens no hiphopa pionieriem Grandmaster Flash to var atļauties, un bija iemesls pagaidīt, jo ballīte ar seniem, pašiem “kačājošākajiem” roka, popa, R’n’B un disko hitiem, iekļaujot šo to arī no mūsdienu popmūzikas un hiphopa, bija lielisks nakts noslēgums. Meistars nemitīgi uzkurināja publiku ar aicinājumiem celt gaisā rokas, lēkāt, kliegt, dziedāt līdzi, izslēdzot skaņu un pavēršot mikrofonu pret publiku, un cilvēki patiešām viņu klausīja. Maza nianse – Grandmaster Flash ir skrečošanas, cilpošanas, semplēšanas pionieris, kuram septiņdesmitajos gados savu paraugdemonstrējumu rādīšanai bija tikai divi plašu atskaņotāji un rokas, bet šodien viņš izmant datoru, pats tā kā aizslaukot vēstures mēslainē savu jaunību, kad viņš bija unikāls paraugs visiem turpmāko gadu dīdžejiem. Protams, dators sniedz papildus iespējas, piemēram, uzskrečojot piecas sekundes un pārlecot uz citu ritmiski iederīgu dziesmu, jo nomainīt plati tādā zibenīgā tempā nebūtu iespējams.
Sestdienas rītā spīd saule – autostāvvieta un telšu pilsētiņa mostas agri. “Ostro, mosties, ir laiks iepļaut!” savu gulošo draugu modina divi puiši, šķindinot alus pudeles. Kāds cits stāsta, ka gulējis nevis teltī, bet uz telts, jo to uzcelt nav bijis spēka. Vēl kāda kompānija brīnās, kur pazuduši visi aliņi, jo to bijis nopirkts gana – tā, lai pietiek visam festivālam. Tas viss ir neiztrūkstoši, bet alus cenas festivāla teritorijā ir pietiekami augstas, lai cilvēki nepārdzertos, ja būs gana taupīgi, un darītu to telšu pilsētiņā. Bet var arī tā, ja aizbēgšanai no ikdienas ar to šķiet pietiekami un mūzika neinteresē.
Esi sviecināta, otrā 2017.gada Positivus diena – varbūt pārmaiņas pēc tā jāsāk un jābeidz ar kino? Mūsu pašu tautiešu komandas veidoto Liberation Day par Laibach pirmajiem koncertiem Ziemeļkorejā un nakts finālam labi derēs Džima Džārmuša 2013.gada kulta filma Only Lovers Left Alive - Ellija Gouldinga un Austra tad jau savas dziesmas būs nodziedājušas un pienāks īstais brīdis krist vampīru nagos.