Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Ainārs Rubiķis: Mans teātris

Laikā, kad jaunie talanti tiecas uz Rietumiem, Ainārs Rubiķis izvēlējies Rietumsibīriju, kurā jau otro sezonu ir Novosibirskas Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra galvenais diriģents un muzikālais vadītājs. "Tur nav laimes meklētāju. Lielais attālums nodrošina tīrību," saka Ainārs Rubiķis 

Novosibirska, pēc iedzīvotāju skaita trešā lielākā Krievijas pilsēta, majestātiskās ziemeļu upes Obas krastā ir slavena ar pētnieciskajiem institūtiem, augstskolām un militāro rūpniecību. Šī sezona diriģentam Aināram Rubiķim ritējusi starpkontinentālā vērienā – līdz Honkongai un Austrālijai. Pēc februāra debijas ar Melburnas simfonisko orķestri Ainārs jau devies muzicēt Dienvidāfrikā kopā ar Nīderlandes Concertgebouw orķestri.

Šajā sezonā Ainārs debitē arī pie Bornmutas, Toronto, Lucernas un Hamburas simfoniskā orķestrā, Francijas Nacionālā orķestra d’Île de France un Dānijas kamerorķestra diriģenta pults. Novosibirskā viņa vadībā šosezon skan Leonarda Bernsteina Mesa, Žorža Bizē Karmena, Džakomo Pučīni Bohēma, Džuzepes Verdi Traviata, Pētera Čaikovska Jevgeņijs Oņegins un Bendžamina Britena Kara rekviēms. Simfoniskās mūzikas koncertā, kas Novosibirskā skanēs 22. martā, līdzās Stravinska un Onegēra opusiem Ainārs ir iekļāvis Pētera Vaska Credo.

Kas tevi aizvilināja tik tālu – uz Sibīriju?

Tieši tā man jautājuši daudzi draugi. Varu tikai izstāstīt, kā tas notika. 2011. gada vasarā pirms manas pēdējās Dona Žuana izrādes Rīgas Operas festivālā man dažas reizes zvanīja no dīvaina tālruņa numura ar septiņnieku priekšā. Ignorēju, zinādams, ka atbildot var iekrist milzīgos parādos – tāds zvans var izmaksāt tūkstošiem latu. Taču telefons kļuva arvien uzmācīgāks un uzmācīgāks. Beidzot atzvanīju pats. Atbildēja krievu vīra balss. Viņš stādījās priekšā kā Novosibirskas operas teātra direktors Boriss Mezdričs un teica, ka gribētu atbraukt noskatīties Dona Žuana izrādi. Apsolīju nokārtot ielūgumus. Pēc izrādes viņš vēlējās satikties.

Direktors bija izrāvies uz vienu dienu no Madrides, kur notika Novosibirskas baleta viesizrādes. Viņš un viņa vietniece Tatjana Giņeviča daudz stāstīja par savu teātri un pilsētu, sarunas ieilga līdz vēlai naktij. Beidzot uzdrošinājos pajautāt: ko jūs gribat no manis? Pat nesagaidot jautājuma beigas, viņi man teica: mums vajag māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu. Un kad jums to vajag? Vakar! Teicu, ka nepazīstu ne teātri, ne orķestri, ne solistus un man vispār nav nekādas pieredzes šajā ziņā. Viņi teica – vajag atbraukt.

Kad aizbraucu, sezona bija tikko beigusies un teātris – tukšs. Bija ļoti silta un jauka vasara, mani aizrāva cilvēku atvērtība, krievu plašā dvēsele. Taču es nevarēju pirkt kaķi maisā. Ieplānojām oktobrī koncertu, lai es iepazītos ar orķestri. Klausot sava profesora Andra Vecumnieka padomam, izvēlējos izcili riebīgu Haidna, Debisī un Mālera darbu programmu, kura atklāja visu. Sākumā biju šokēts. Nevis par orķestra līmeni, bet par ārkārtīgi lielo disciplīnu. Par disciplīnu sliktā nozīmē, kas asociējas ar padomju diktatūru un bailēm no "stingrās rokas".

Slavenais britu pianists Pīters Donahjū, kurš pērn ziemā viesojās Novosibirskā jau ceturto reizi, man stāstīja, ka 1969. gadā, kad viņam bija tikai 16 gadu, Londonā pirmoreiz uzstājies viens no lielajiem Maskavas orķestriem. Saviļņojoši spēlētas Čaikovska un Rahmaņinova simfonijas, taču mūziķiem – akmeņainas sejas. Kad Pīters prašņājis, kāpēc viņi spēlē ar tik pārbiedētām sejām, viņam paskaidrots: ja kļūdīsimies, mūs izsūtīs uz Sibīriju! Viena tirāna dēļ Rietumeiropā Sibīriju vēl joprojām uztver kā cietumu. Tā ir vēsture. Mans mērķis bija dabūt orķestri ārā no bedres ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Izkopt tajā individualitātes. Es priecājos, ka ir izdevies cilvēkus atvērt un viņi paši jau sāk piedāvāt savu sāpi, prieku, dvēseli. Strādājot Latvijas Radio korī, es vēroju, kā Sigvards Kļava katru dziedātāju uztver un respektē kā individualitāti: ar savu balss materiālu, problēmām un veiksmēm. Viņš rēķinās, ka tu pirmām kārtām esi cilvēks. Tad ir pilnīgi cita muzicēšana un mākslas radīšana.

Janvāra beigās Novosibirskā tavā vadībā notika Leonarda Bernsteina Mesas pirmatskaņojums Krievijā. Kā uzdrošinājies šim projektam?

Sākumā jutu lielu pretestību un neizpratni, kāpēc man to vajag?! Taču mums izdevās likt cilvēkiem parakāties savā sirdī un būtībā. Tas bija galvenais mērķis. Abos ģenerālmēģinājumos un pirmizrādēs zāle bija pārpildīta. Intervijās taujāja, par ko ir šī mesa. Teicu: tā ir par jums, par mani, par ļoti daudziem cilvēkiem vienā cilvēkā un par vienu cilvēku visā cilvēcē. Mesa ir forma, lai vēstītu par cilvēkiem un pasauli. Tā komponēta vairāk nekā pirms 30 gadiem, taču cik aktuāla ir šodien! Tur ir visas pasaules reliģijas iekšā un cilvēku attiecības ar sevi.

Daudzi pēc pirmizrādes teica, ka Novosibirska sen gaidījusi tādu atdzimšanu. Starp citu, Krievijas prezidenta Vladimira Putina pašreizējā politika ir ļoti koncentrēta uz Sibīriju, jo viņš saprot, ka Krievijas atdzimšana sāksies ar Sibīriju, tās izglītību un kultūru. Tā teicis jau krievu zinātnieks Mihails Lomonosovs, un Zinātnieku pilsētiņā, kas ir netālu no Novosibirskas, uz centrālās ēkas redzams viņa vēsturiskais citāts. Publika ir tik inteliģenta un tā koncentrējās, ka varētu dzirdēt, kā muša zālē lido.

Ar muguru jutu, kā viņi klausās, vēro un vērtē. Kad sākās Sergeja Prokofjeva kantātes Aleksandrs Ņevskis daļa: "Vstavajte, ļudi russkije, na slavnij boj, na smertnij boj…", zālē piecēlās pavecs vīrs un nostāvēja kājās visu daļu.

Mesas radošajā komandā tu iesaistīji māksliniekus no Latvijas, savukārt izglītojošo koncertu vadīšanu esi uzticējis Andrim Vecumniekam.

Man bija vajadzīga spēcīga komanda, kuru pazīstu un ar kuru varu iet ierakumos. Mēs ar Rēziju Kalniņu iepriekš jau bijām strādājuši kristīga rakstura žanros, veidojām izrādes Kristīgā jauniešu centra teātrī. Ieraugot trauslu būtni, operas direktors nobijās. Viņš ir skeptisks pret režisorēm sievietēm, taču pēc pirmizrādes savu nostāju mainīja. Tas, ko Rēzija izdarīja, ir varoņdarbs. Es ievēroju, ka solisti kļuvuši par aktieriem.

Spārnoja Bernsteina Mesas atskaņojums 2008. gadā Rīgā Māra Sirmā vadībā?

Tā toreiz bija mana ideja, iedevu Mārim Sirmajam ķerkstošu kaseti: mums vajag uztaisīt šo! Kad tas notika, es jau biju no kora Kamēr… prom. Man tā bija mācība nerunāt par idejām. Žurnālisti Novosibirskā tincina par manu teātra vīziju, taču es neesmu to atklājis. Atbildu: esam procesā, vērojiet.

Jau teātra adrese vien liek justies kā laika mašīnā – tas atrodas Sarkanajā prospektā, jābrauc līdz Ļeņina laukumam. Tur joprojām stāv Ļeņina piemineklis?

Piemineklis ir, taču jaunieši pat nezina, kas ir Ļeņins. Viņi to sauc par Betmenu. Siluets patiešām atgādina Betmenu. Kad, pirmoreiz pošoties šurp, Andris Vecumnieks jautāja, ko ņemt līdzi, es teicu, lai paņem labi daudz nostalģijas.

Arī Sibīrijā uz operu dodas parādīt sevi un uz citiem paskatīties?

Novosibirskā opera ir tautai. Jāņem vērā, ka Krievijā ir ārkārtīgi spēcīga baleta skola un publika mīl baletu. Operā tāda interese ir tikai par pirmizrādēm. Bernsteina Mesu izvēlējos arī tāpēc, lai piesaistītu jauniešus ar kaut ko nebijušu. Viņi sēdēja otrajā balkonā kā apmāti. Ieradās arī Novosibirskas gubernators – ārkārtīgi inteliģents un uzskatos stingrs cilvēks. Pirmizrādē viņš pirmo reizi satikās ar savu priekšgājēju. Kopš Vladimirs Putins viņu noņēma no amata, vienā teritorijā viņi kopā neuzturas nekad. Pusstundu pirms jaunā Steinway koncertflīģeļa atklāšanas koncerta uzzinājis, ka pasākumā būs sāncensis, gubernators atsauca ierašanos un atsūtīja tikai ziedus.

Nu gan nokaitētas kaislības!

Tā ir Krievija. Tur ir auksts un karsts. Ziemā auksts, un vasarā karsts. Mīl un nīst, un to neslēpj. Tur nav lišķības un liekulības, kāda raksturīga mums, latviešiem. Nav teatrālas, manierīgas uzspēles. Nav laimes meklētāju. Lielais attālums nodrošina tīrību. Orķestrus Eiropā ir skārusi globalizācija, taču orķestris Novosibirskā ir tīra manta. Man patīk tīra manta, man patīk ar to strādāt.

Kādas ir tavas attiecības ar Sibīrijas ziemu un raksturiem?

Visa radošā grupa "norāvās" 47 grādu salā. Scenogrāfs Kristaps Skulte vispār dzīvoja teātrī. Mākslinieci Annu Heinrihsoni izmitināja desmit minūšu gājienā no teātra, taču viņa brauca turp tikai mašīnā. Bija sajūta, ka acis salst ārā. Atnāc mājās, un viena uzacs ir normāla, otra – balta. Taču man patika. Apsnigušais ābeļdārzs pie teātra ir skaists kā pasakā. Šogad ir ļoti daudz sniega, Obā būs daudz ūdens. Ir kārtīga ziema, un es zinu, ka būs arī karsta vasara.

Dienišķajā septiņu minūšu gājumā no sava dienesta dzīvokļa atskārtu, ka esmu laimīgs, jo eju uz darbu, kas man patīk, kur varu īstenot savas idejas un par ko man maksā algu, turklāt labu. Protams, visam ir arī sava virtuve. Trauki mums visiem ir jānomazgā, un veļa arī jāmazgā visiem. Taču pāri visam ir pozitīvais, labais. Kad pirmoreiz ilgāk par pusnakti paliku teātrī, orķestra direktors teica: piezvani, aizvedīšu tevi uz mājām. Tā ir krievu cilvēku ārkārtīgi lielā sirds, dvēsele.

Nebīsties, ka jauni talanti tik atbildīgos posteņos var salūzt – rikšotājam pēkšņi jāvelk smags vezums?

Sākumā kā Antiņš nopriecājos, ka man ir teātris, kurā varu īstenot savas idejas un ambīcijas. Izrādījās – sūrs darbs, kas prasa ārkārtīgi daudz enerģijas. Nodiriģēt izrādi ir kā spičku pārlauzt. Daudz grūtāks ir ikdienas darbs ar cilvēkiem, sevišķi dziedātājiem. Mums ir solisti un baleta prīmas, lieliski skatuves būvētāji – milzīgās skatuves kāpnes divpadsmit vīru uzcēla vienā diennaktī! Man ir vajadzīga apkopēja, un es viņu mīlu, man viņa ir svarīga. Sapratu, ka grūtākais būs kontaktā just katru cilvēku, viņu uzklausīt, aprunāties. Tam jāatlicina laiks. Nevaru pēc mēģinājuma aizslēgt durvis un iet mājās. Reizēm diennaktis pavadu teātrī, labojot notis vai apspriežot radošos plānus. Tā ir maģija, azarts. Taču ne reizi neesmu pārnācis mājās pārguris, iztukšots.

Es apbrīnoju savu kolēģi Janiku Nezē-Segēnu, kurš vienlaikus spēj vadīt vairākus lielos orķestrus Roterdamā, Filadelfijā un Monreālā un vēl būt Londonas filharmonijas orķestra galvenais viesdiriģents. Reiz jautāju mūsu kopīgajai menedžerei: vai nesatraucies, ka Janiks var pārdegt? Man atbildēja: "Viņam ir tāds talants!" Es tā nevaru. Pirms koncerta ar Lucernas simfonisko orķestri man bija tikai viens mēģinājums, un man tā ir grūti. Labi, ka Melburnā varēju nedēļu pavadīt kopā ar orķestri, sajust tā dvēseli un to, kā šie mūziķi elpo. Orķestris nav gramofons, uz kura uzliec plati, un tas to spēlē. Diemžēl mūzikā tagad ir konveijers. Ir skumji apzināties, ka diriģēšanas vecmeistari aizies – un līdz ar viņiem arī orķestra muzicēšanas aura.

Tu jau arī visu laiku nesēdi tālajā nostūrī!

Saskaņā ar līgumu, kas ar mani noslēgts uz trim gadiem, teātrī Novosibirskā man jābūt desmit nedēļu gadā. Ir labi, ka man ir brīvs laiks citiem radošajiem darbiem, taču reizēm ir ļoti grūti braukt prom, jo desmit nedēļu sezonā – tas ir par maz. Man patīk kontrolēt. Tas ir mans teātris, mans bērns. Tie ir mani cilvēki. Tā saka arī Novosibirskas dramatiskā teātra Krasnij fakel jaunais galvenais režisors Timofejs Kuļabins, ar kuru nākamgad kopā iestudēsim Vāgnera Tanheizeru. Timofeju aicina uz festivāliem ārzemēs, taču viņam vajag vismaz pusgadu būt Novosibirskā savā teātrī. Tas man aizķērās: "Mans teātris." Aizgāju uz viņa izrādi Oņegins. Timofejs to bija veidojis četrus gadus. Tas ir nākotnes teātris. Tas ir jāredz. Es ar viņu iepazinos un uzreiz sapratu, ka viņš ir manējais.

Kā pašlaik no attāluma redzi notikumus un noskaņas Latvijā?

Nesen kā ar bomi pa galvu sapratu, ka pārmaiņas uz labu var notikt tikai tad, ja tiks investēts izglītībā, kultūrā, labklājībā, kaut arī tas nenes ātru naudu. Kamēr to nesapratīs, nekādas renesanses nebūs. Diemžēl. Jo renesanse var būt tikai garīga. Ar lielu novēlošanos ceļ Latvijas Nacionālo bibliotēku. Tā ir vajadzīga, taču ir skumji, ka laukos bibliotēkas tiek slēgtas – vienīgā vieta, kur cilvēki varēja aiziet izlasīt grāmatu vai avīzi, šūna, kas turēja ciemu kopā, lai cilvēki nesatiktos tikai kapusvētkos vai bērēs. Kāpēc slēdz skolas, kāpēc cilvēku ir mazāk? Šķiet, ka tas ir ar nodomu, tikai vairs nav izsūtīšanas lopu vagonos kā Staļina laikos. Tagad dara gudrāk, glancētāk.

Procentuāli izdalot sportistu zelta medaļu un iedzīvotāju skaitu valstī, esot izrēķināts, ka attiecībā pret iedzīvotāju skaitu esam trešajā vietā pasaulē. Ja tā aprēķinātu mūziķu panākumus, mēs būtu pirmajā vietā! Taču to neatzīmē neviens no politiķiem. Visi runā par ekonomiku un eiro. Diseldorfā es paņemu bukletu, un katrā trešajā lappusē ir latviešu solists vai diriģents: Andris Nelsons, Iveta Apkalna, Baiba Skride, Vestards Šimkus, Mariss Jansons, Gidons Krēmers. Taču Latvijā mūziķiem jāstrādā divos orķestros un skolā, lai tikai izdzīvotu. Es arī kļuvu vajadzīgs tikai tad, kad atbraucu ar uzvaru no Mālera konkursa Bambergā. Mīļie cilvēki, desmit dienu pirms tam es biju tāds pats latviešu puisis, kurš nezināja, kur darbu ķert, pie kurām durvīm klauvēt. Puisis, kurš rakstīja uz Kultūrkapitāla fondu un domi. Vienreiz nokavēju divas minūtes. Man teica: laiks ir beidzies, projektus vairs nepieņemam. Piedodiet, bija transporta sastrēgums. Nē, nepieņemam.

Krievijā mūziķiem nav jāstrādā trijās darbavietās?

Putins jau pašā sākumā iedibināja tā saukto prezidenta grantu labākajiem mākslinieciskajiem kolektīviem – teātriem, orķestriem. Viņš pats ieradās uz Novosibirskas operas teātra daļējās restaurēšanas pabeigšanas svinībām 2005. gadā. Padomnieki teātra direktoru piekodināja netraucēt prezidentu ar savām rūpēm un vajadzībām, taču pēc koncerta bija pasēdēšana. Viens "baltais", otrs, un viņš pagriezies pret blakussēdošo Putinu: cienījamais prezidenta kungs, kā tas nākas, ka lielo grantu saņem tikai četri Maskavas, Pēterburgas un Jaroslavļas teātri, bet ne Novosibirska?! Prezidents apstulbis.

Pēc trim mēnešiem pienākusi pavēle par granta piešķiršanu. Viņa ambīcijas ir apbrīnojamas, taču viņš pirmām kārtām ir cilvēks. Izrādās, viņa atvases skolojas par mūziķiem. Pagājušajā gadumijā Putins paziņoja, ka par 30% jāpaceļ kultūras darbinieku algas. Padomnieki iebilda, ka tas nav iespējams, taču viņš atcirtis: man vienalga! Valsts var atļauties tikai 14%, tomēr likums ir jāpilda, tāpēc pārējie 16% teātru vadītājiem jāmeklē pašiem – izstiepies vai saraujies.

Vai tev ir plāni arī Latvijā?

Diemžēl nevarēšu diriģēt Dziesmu svētkos, jo 10. un 11. jūlijā man Novosibirskā ir Bendžamina Britena Pītera Graimsa pirmizrādes. 16. oktobrī ar LNSO un kori Latvija uzstāsimies Latvijas Eiropas kultūras dienā Frankfurtē – ar latviešu un Vāgnera mūzikas programmu, kurā piedalīsies arī Baiba Skride. Tikai pēc atgriešanās šo programmu nospēlēsim Rīgā, jo 9. un 10. oktobrī man jādiriģē Džuzepes Verdi Nabuko pirmizrādes Novosibirskā.

Kurš ir tavs šāgada spilgtākais pieredzējums, lielākais kultūršoks?

Šī sezona izvērsās kontinentālā ceļojumā, katra orķestra seja un mājvieta ir kaut kas īpašs. Man vienmēr ir bail braukt pie svešiem orķestriem: kāds tas būs, kādi cilvēki, ko varēšu viņiem dot, un kas es galu galā esmu? Tu brauc uz nekurzemi. Ir bail, taču ir ziņkāre – kur nonākšu, ko redzēšu? Biju ārkārtīgi izlādēts pēc Bernsteina un ar lielām grūtībām ķēros pie abām Melburnas debijas programmām. Brīvdabas koncertzālē Music Bowl diriģēju divus koncertus četru koncertu ciklā. Publikai milzīgajā brīvdabas amfiteātrī tie bija par brīvu, un pats interesantākais, ka to visu sponsorē arābu lidsabiedrība Emirates, kas ir Melburnas simfoniskā orķestra galvenais sponsors. Šī kompānija mani algo, atlidina, aizlidina, un koncerti klausītājiem ir par brīvu!

Unikāli: naudu dod kompānija no citas valsts ar citu reliģiju. Nu kā tev tas patīk? Tā ir investīcija nākotnei. Četri koncerti – tie ir 40 000 klausītāju! Kad no skatuves ieraudzīju cilvēku tepiķīti, man tiešām bija šoks. Publika var ņemt līdzi piknika grozus un justies brīvi. Kad skan mūzika, ir pilnīgs klusums. Izkaucu brīvu nedēļu, piepildīju savu bērnības sapni – redzēju Sarkano kalnu. Redzēju koalas, ķengurus, mazos pingvīnus, baudīju dabu un augļus. Kādi tur ir tomāti! Iedomājies kārtīgu, labu Latvijas tomātu. Man negaršo mango, bet tur ēdu ar pilnu muti. Sidnejas operā gan bija sajūta, ka skatos mazītiņu kino – skatuve likās tika maza, salīdzinot ar Novosibirskas mērogu. No Austrālijas atvedu didžeridū. Tas ir Austrālijas aborigēnu pūšaminstruments, tas atgādina flautu un tiek uzskatīts par pasaulē senāko koka pūšaminstrumentu.

Kam tev didžeridū?!

Man ir interesants ieraksts: Maikla Finisija Sarkanā zeme simfoniskajam orķestrim un pieciem didžeridū. Vēl vajag četrus un cilvēku, kurš to prot spēlēt.

Ainārs Rubiķis

Dzimis 1978. gada 14. jūlijā Rīgā

Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrs gan kora, gan simfoniskā orķestra diriģēšanā

Bijis jauniešu kora Kamēr… diriģents (1997–2006), LU studentu biedrības Dziesmuvara kora mākslinieciskais vadītājs, dibinājis kori De Coro (2007), strādājis Dailes teātrī un Latvijas Radio korī

2007. gadā debitējis pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults, no 2008. gada Latvijas Nacionālajā operā diriģējis Mocarta operas Burvju flauta un Dons Žuans

Starptautisko karjeru pavēra uzvara 3. Starptautiskajā Gustava Mālera diriģentu konkursā 2010. gadā

2011. gadā ieguvis Nestlé un Zalcburgas festivāla Jauno diriģentu balvu, kā arī debitējis Zalcburgas un Edinburgas festivālā

Kopš 2012. gada – Novosibirskas Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra muzikālais vadītājs un galvenais diriģents 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja