Andrea Bočelli. Daru to, ko protu vislabāk
Ārkārtīgi apburošs, harismātisks un dzīvesgudrs cilvēks. Tāds ir pirmais iespaids, ko atstāj pasaulslavenais itāļu tenors Andrea Bočelli. Dziedātājs ar žurnālistiem sarunājas reti, taču 23.maijā, dienu pirms viņa koncerta Berlīnes Vācu operā, TVIzklaidei bija iespēja satikt Andreu Bočelli. Tiesa, pirms intervijas viņa menedžeris stingri brīdināja — jautājumus par privāto dzīvi māksliniekam uzdot nedrīkst. Tālab saruna bija par mākslu un mūziku.
Kā jūs raksturotu dziesmas, kuras dzirdamas jūsu jaunākajā albumā Incanto un kuras skanēs šīs koncertturnejas programmā?
Šajā albumā esmu apkopojis Karūzo, Džilji, Korelli un citu izcilu dziedātāju savulaik izpildītos skaņdarbus. Tie ir dzīves un mīlestības stāsti.
Kādu vēstījumu jūs vēlētos nodot savu koncertu klausītājiem?
Tas nav izsakāms vārdos. Es ticu un ceru, ka šis vēstījums ir apslēpts manās dziesmās — tas ir miers, labsajūta, labklājība. Gribētos, lai klausītāji to visu sajustu.
Kā jūs īsi atbildētu — kāpēc dziedat? Varbūt tā ir jūsu misija?
Dziedu tāpēc, ka neko citu neprotu darīt labāk! Vai tā ir mana misija? Nezinu, iespējams.
Jums pašam labāk patīk dziedāt operu ārijas vai tomēr mīlas balādes?
Mana galvenā un lielākā kaislība vienmēr bijusi opera. Es gribētu atgriezties pie jūsu iepriekšējā jautājuma par to, kādēļ dziedu. Cilvēki bieži uzskata, ka viņiem ir dota izvēles brīvība, ka viņi var izvēlēties, ko darīt dzīvē. Es domāju, ka tas tā nav. Mūsu vietā to izvēlas citi. Nezinu, vai tiešām kāds var vienkārši nolemt, ka kļūs par dziedātāju, — man šķiet, ka to nolemj citi cilvēki. Atceros, man bērnībā ļoti bieži lūdza, lai es dziedu — gan baznīcā, gan dzimšanas dienu svinībās, gan skolā, gan mājās. Iespējams, jau tad tika nolemts, ka dziedāšana ir mans liktenis.
Jūs Latvijā dziedāsiet Mežaparkā — vietā, kurā jau daudzus gadus Dziesmu svētkos pulcējas simtiem tūkstošu dziedātāju un skatītāju. Vai jūs to zinājāt?
Nē, to es diemžēl nezināju. Vai tas ietekmē biļetes cenu? (Smaida.) Bet tas, ka cilvēki dzied, ir labi.
Varbūt plānojat Latvijas klausītājus 5.septembra koncertā pārsteigt ar īpašu duetu, dziedot kopā ar kādu no mūsu dziedātājiem, kas ir pazīstami visā pasaulē?
Iespējams, esmu dzirdējis kādu no jūsu dziedātājiem, taču diemžēl nezināju, ka viņi ir no Latvijas. Doma par kopīgu duetu būtu ļoti skaista! Protams, par to varam aprunāties. Iespējams, es varētu uzstāties kopā ar kādu jaunu dziedātāju.
Koncertturnejā jums ir ļoti daudz pārbraucienu un pārlidojumu, kas noteikti nogurdina.
Nogurums tiešām ir liels. Turklāt man ir ļoti bail no lidmašīnas un lidošanas. Šodien, lidojot uz Berlīni, arī nācās pieredzēt pamatīgas gaisa bedres. Taču saprotu, ka ir jāuzupurējas, jo man vienkārši nav citas izvēles. Esmu pārliecināts, ka šis ieguldījums vai upuris mani kā cilvēku padara tikai labāku.
Kā jūs pārvarat bailes no lidošanas, varbūt klusiņām dziedat pie sevis?
Nē, pavisam nopietni — kad esmu iekāpis lidmašīnā, apsēdies un aiz manis aizveras durvis, saprotu, ka citas alternatīvas man nav. Tad arī dziedāšana vairs nepalīdz...
Albumā Vivere jums ir ļoti skaista dziesma par sapni — Sogno. Vai jums ir sapnis, ko noteikti vēlaties īstenot?
Mūzikas jomā — jā. Ir ļoti daudz mūzikas lappušu, ko es vēlētos apgūt, un skaņdarbu, kurus vēl gribētu izpildīt. Citā ziņā sapņu man vairs nav, jo īstenība jau sen ir pārsniegusi visus iespējamos sapņus.
Varbūt vēl atceraties pirmo dziesmu, ko bērnībā iemācījāties, — vai tā bija tautasdziesma vai kāds cits skaņdarbs?
Nē, diemžēl vairs neatceros. Taču jau kopš agras bērnības mani pārsteidza un satrieca lielās operas balsis, un jau ļoti agri iemācījos pazīt visus XX gadsimta vidus izcilos operdziedātājus — Korelli, Karūzo un citus.
Mūzikas kritiķi jūs pārāk nemīl. Vai jums viņu viedoklis ir svarīgs?
Jā, taču tie kritiķi, kuri ar recenzijām cenšas iznīcināt mākslinieka darbu, uzskatus un viņu pašu, mani absolūti neinteresē. Bet visu cieņu tiem kritiķiem, kuri saprot mūziku un kritizē tādēļ, lai māksliniekam palīdzētu pilnveidoties.
Dažkārt izveidojas tiešām smieklīga situācija: publika par koncertu ir sajūsmā, stāv kājās un aplaudē, bet jau nākamajā dienā avīzēs lasāmās recenzijas ir briesmīgas. Šķiet, šie kritiķi uzskata, ka ir vienīgie, kuri saprot, kas notiek uz skatuves... Šādas situācijas mani ļoti sarūgtina.
Kopā ar aktrisi Moniku Belluči jūs piedalāties režisora Franko Dzefirelli veidotajā reklāmfilmā par Romu. Kāpēc jūs to darāt? Roma taču tāpat ir populāra pilsēta!
Ne vienmēr tas, kas ir slavens, iegūst to uzmanību, ko būtu pelnījis. Protams, Roma tiek saukta par pasaules pilsētu, tomēr man šķiet, ka šajā pilsētā ierodas pārāk maz cilvēku... Turklāt laiku pa laikam man ir interesanti iesaistīties projektos, kas nav cieši saistīti ar mūziku.
Vai varat apgalvot, ka esat Itālijas patriots?
Es ļoti mīlu savu valsti. Itālija pasaules un cilvēces vēsturē ir ierakstījusi daudzas svarīgas lappuses — gan ar Romas periodu, gan pateicoties tādiem cilvēkiem kā Mikelandželo un Leonardo da Vinči. To paveikuši arī daudzi mūziķi. Tomēr man svarīgākais ir būt cilvēkam, nevis vienkārši itālim.
***
Andreas Bočelli koncerts
Mežaparka Lielajā estrādē 5.IX plkst.20.
Biļetes Biļešu servisa
tīklā Ls 25—100
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.