Noklausieties grupas Garbage grandiozo tituldziesmu 1999.gada bondiānas filmai _The World Is Not Enough/Ar pasauli nepietiek _un salīdziniet to ar sērdienīgās jaunietes miljonāres Adeles balādi Skyfall, kura grezno jaunākās sērijas _Operācija Skyfall _titrus. Cik ātri Adele pārvērtusies par dziedošu naudasmaisu! Savukārt no Garbage muzikālās psihodrāmas joprojām uzmetas zosāda – jācer, ka savā pirmajā koncertā Rīgā amerikāņu grupa noteikti nospēlēs The World Is Not Enough.Nirvāna sasniegtaGarbage mūziķu atkalapvienošanās ir viens no patīkamākajiem šāgada notikumiem. Pēc septiņu gadu pauzes viņi ierakstīja savu piekto albumu Not Your Kind of People un pavasarī devās pasaules turnejā. Garbage bija spilgta parādība 90. gadu mūzikā: grupa kļuva par ietekmīgu alternatīvā roka vienību un iezīmēja šā žanra attīstību. Garbage muzikālais ideologs ir bundzinieks Bučs Vigs, kurš ir bijis Nirvana albuma Nevermind (1991) producents, vēlāk viņš producēja _Sonic Youth, The Smashing Pumpkins, Foo Fighters, Muse un Green Day _ierakstus.Savai grupai Bučs Vigs radīja unikālu skanējumu, kas bija nākamais līmenis pēc grunge jeb Sietlas viļņa eksplozijas un tajā pašā laikā turpināja Debijas Harijas un Blondie, Krisijas Haindas un The Pretenders tradīcijas. Augsni Garbage veiksmēm bija sagatavojušas Nirvana un Nine Inch Nails, taču grupai bija daudz savu trumpju – ne tikai spēja eksperimentēt ar sarežģītu skanējumu, bet arī sacerēt ideālas, strukturāli skaidras dziesmas. Divi pirmie un labākie albumi – Garbage (1995) un Version 2.0 (1998) – skan novatoriski un klasiski vienlaikus. Tajos agresīvas un neirotiskas ģitāru un bungu skaņas stājas harmoniskās, melodiskās attiecībās ar elektronisko mūziku.Mūzika sāpina un glāstaVērtīgākais Garbage resurss ir temperamentīgā soliste Šērlija Mensone – sieviete ar neatkārtojamu pievilcību, balsi un raksturu. "Man vienmēr ir bijis draivs, uz skatuves es vienmēr esmu teikusi tikai patiesību – gan 90. gados, gan tagad. Šobrīd uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt meitenes, kuras mūzikā saka patiesību," uzsver Šērlija. Par apstiprinājumu Garbage popularitātei viņa uzskata to dienu 90. gados, kad uz grupas koncertu bija atnākusi Madonna: "Es ļoti pārdzīvoju, jo tā bija drausmīgi sūdīga uzstāšanās."Šērlijā Mensonē varēja ieraudzīt ne tikai jauno Debiju Hariju un Krisiju Haindu, bet arī Šērliju Beisiju un Dastiju Springfīldu. Garbage līderes vokāls ir daudzpusīgs, ekspresīvs un hameleonisks – atkarībā no situācijas Šērlija Mensone var būt ne tikai roka, bet arī popmūzikas, soulmūzikas, jaunā viļņa un retro estrādes dīva. Nav brīnums, ka daudziem klausītājiem Garbage asociējas tieši ar viņas tēlu un balsi, kurā jūtamas ciešanas, kaisle, niknums, fatālisms, melnais humors un maigums. Klausoties Garbage agrīnās dziesmas, šķiet, ka tu dzirdi Šērlijas traumēto dvēseli un tev pašam draud briesmas. Šī mūzika sāpina, bet arī sniedz neticamu baudu. Tajā savienojas dzīvais ar nedzīvo, taču visi digitālie specefekti tikai izgaismo emocionalitāti: vienu brīdi
Šērlija Mensone ir neapturams humanoīds, kas sirgst ar paranoju, un jau nākamajā viņa ir dziļi ievainota sieviete, kura apraud mirušo mīlestību.
Garbage daiļradē fascinē balanss starp sievišķīgo (Šērlija Mensone pie mikrofona; atsauces uz 60. gadu meiteņu grupu stilistiku grupas trešajā albumā Beautiful Garbage) un vīrišķīgo (bundzinieka Buča Viga, multiinstrumentālistu Stīva Mārkera un Djūka Eriksona muzikālā muskulatūra; šāgada turnejā grupai pievienojās bijušais Jane’s Addiction dalībnieks basģitārists Ēriks Eiverijs).
Korporatīvi personiskais kašķis
Pārliecinošu ieskatu Garbage mantojumā sniedz 2007. gadā izdotā labāko dziesmu izlase Absolute Garbage, taču jaunākā koncertprogramma oficiāli veltīta albumam Not Your Kind of People. Pirms tā iznākšanas mūziķi bija vienojušies, ka grupa varēs izdzīvot, ja turpmāk pati kontrolēs visus savas darbības aspektus. Jauno disku pavasarī izdeva Garbage dalībnieku dibinātā ierakstu kompānijas Stun Volume.
"Beidzot esam brīvi!" priecājas Šērlija Mensone. "Mums ir vairāk pieredzes albumu ieraksta un izdošanas procesā nekā 99 procenti cilvēku, kuri šobrīd strādā mūzikas kompānijās. Mēs paši uzņemamies atbildību un turpmāk atskaitīsimies tikai paši sev. Ierakstu kompāniju darbiniekiem vienmēr ir bail, ka viņi kļūdīsies un kaut ko izdarīs nepareizi. Šādos apstākļos mūzika nevar brīvi attīstīties, augt un ziedēt. Mūzika ir māksla, kas nav pakļauta likumiem. Pret to nevar izturēties kā pret desiņu pildījumu. Mūzikai ir jāplūst, jākustas, jāelpo – to nekādā veidā nedrīkst ierobežot," viņa uzskata.
Ierakstu kompāniju attieksme pret Garbage bija viens no iemesliem, kāpēc grupa bija spiesta ieturēt ilgstošu pauzi. "Mēs bijām nonākuši pretrunās ar lielo ierakstu kompāniju sistēmu gan morāli, gan intelektuāli. Bijām iestrēguši attiecībās ar Geffen Records, kurai par mums nebija nekādas daļas, jo tā nav bijusi spējīga panākt, lai mūsu dziesmas skanētu radio, kas Amerikā šajā biznesā ir ārkārtīgi svarīgi. Šī firma mums nepievērsa nekādu uzmanību un bija laimīga tikt no mums vaļā. Tas viss radīja ļoti nepatīkamu atmosfēru, mēs strādājām tādā negativitātes gaisotnē, ka galu galā saplēsāmies savā starpā grupas iekšienē," atceras Šērlija.
Pašā darbības sākumā Garbage sadarbojās ar neatkarīgajām ierakstu kompānijām Mushroom Records UK un Almo Sounds, un mūziķiem bija dota radošā brīvība. «Pēc tam saistībā ar pārmaiņām industrijā mūs kā kaut kādu preci pārņēma cita ierakstu kompānija, kurai nebija nekādas intereses ne par mūsu mūziku, ne par grupas karjeru, ne par mums kā cilvēkiem. Tam uzņēmumam attiecībā uz Garbage bija tikai korporatīvas ekspektācijas. Mums pašiem bija vienalga, ka neesam vispopulārākā grupa pasaulē. Taču šai kompānijai bija tāda attieksme: ja jūs neesat populārākā grupa pasaulē, jums nav nekādas vērtības. Man tas nav pieņemami. Mūziķes, kuras es mīlu – Petija Smita un Sūzija Sjū –, vispār nespēj pārdot ierakstus. Tas ir neticami, ka Garbage izdevās pārdot daudz vairāk albumu nekā tām grupām, kuras mēs paši dievinām. Taču ierakstu kompānija gaidīja no mums vēl vairāk sasniegumu, un tas mums atņēma visu prieku. Mēs jutāmies vīlušies un nikni. Es biju sadegusi," saka Garbage soliste.
No Edinburgas uz tundru
Jaunībā dzimtajā Skotijā Šērlija spēlēja otrā plāna lomu – stāvēja pie taustiņinstrumentiem un dziedāja fona vokālu – rokgrupā Goodbye Mr. Mackenzie, vēlāk ar dažiem ansambļa biedriem viņa nodibināja apvienību Angelfish. Tās videoklips Suffocate Me, kas tika pārraidīts MTV, piesaistīja triju pieredzējušo amerikāņu mūziķu uzmanību, un Šērlija Mensone devās uz noklausīšanos pie Buča Viga, Stīva Mārkera un Djūka Eriksona, kuri muzicēja kopā jau kopš astoņdesmito gadu sākuma. 1994. gadā viņa atstāja Edinburgu un pārcēlās uz ASV.
Garbage bāze bija Viskonsinas galvaspilsēta Medisona, kuru dziedātāja tikai nosacīti varēja saukt par savām otrajām mājām – tur ilgus gadus viņa vienatnē dzīvoja viesnīcā. "Es ierados Amerikā no Edinburgas. Kaut gan Edinburgu ir grūti salīdzināt ar Londonu, tomēr mana dzimtā pilsēta ir aktīvs centrs, kurā visu laiku burbuļo kultūra. Tad tu nonāc ASV vidusrietumos, kur vispār nekā nav. Es nezinu, vai kāds brits spēj iedomāties, ko nozīmē nonākt vietā, kas faktiski ir tundra. Es tur nevarēju uzlādēt sevi ar mākslu vai jebko citu. No 1995. līdz 2005. gadam, kad mēs nepārtraukti koncertējām, no manis tika izspiests viss, ko es sevī biju uzkrājusi. Man vairs nebija kur smelties iedvesmu. Es gandrīz nedzirdēju citas grupas, jo manā dzīvē viss grozījās tikai ap manu grupu."
2005. gadā, atrodoties Austrālijā, iekšējās krīzes un pārguruma dēļ Garbage pārtrauca albuma Bleed Like Me iznākšanai veltīto turneju: "Tas bija nepanesami un nogurdinoši. Mēs atradāmies skaistā zemē, gandrīz paradīzē, un es nevarēju saprast, kāpēc man gribējās darīt sev galu." Drīzumā Šērlija apprecējās ar ilggadējo Garbage skaņu inženieru Billiju Bušu, viņi dzīvo Losandželosā.
Terminators sievietes maskā
2006. gadā mūziķe ķērās klāt solomateriāla radīšanai. Ierakstu kompānijas Geffen un Interscope prognozēja, ka Šērlija Mensone varētu atkārtot grupas No Doubt līderes Gvenas Stefani soloprojekta panākumus. Kas tas varētu būt par albumu! Studijā ar Šērliju strādāja Pols Buhanans no Glāzgovas alternatīvās popmūzikas grupas The Blue Nile, filmu skaņu celiņu speciālists Deivids Arnolds, popmūzikas maestro producents Gregs Kerstins un Šērlijas domubiedrs no Garbage Bučs Vigs. Vēlāk viņa vērsās ar sadarbības piedāvājumu pie Deivida Bērna un The Kinks vokālista Reja Deivisa. "Es gribēju ierakstīt pieklusinātu albumu – es biju nogurusi no trokšņiem, skaņu cilpām un skaļām ģitārām," savas ieceres atklāj dziedātāja.
Taču ierakstu kompānijas noraidīja Šērlijas Mensones debijas soloalbuma materiālu – Geffen menedžeriem viņas dziesmas šķita pārāk drūmas un neatbilstošas popmūzikas formātam, kurā strādā un pelna miljonus Keitija Perija un Riana. "Mani gribēja pārveidot par mākslinieci, kas ražotu globālus pophitus – šļuru radio ēteram. Tas, protams, bija jocīgi, ka man teica, ka albums esot drūms – vai tie cilvēki vispār ir dzirdējuši manas dziesmas? Viņi cerēja, ka es kļūšu par "savas paaudzes Eniju Lenoksu". Man nav nekas pret Eniju Lenoksu, bet man neļāva darīt to, ko es pati tik ļoti gribēju. Pēc šīs sāpīgās sarunas es atnācu mājās, izraudājos, aizsūtīju visus pie velna, pārtraucu nodarboties ar mūziku un kļuvu par aktrisi," stāsta Šērlija. 2008. gadā viņa sāka filmēties ASV televīzijas kanāla Fox seriālā Terminators. Sāras Konoras hronikas. Šērlija tēloja šķidrā metāla terminatoru T-1001 kiborgu, kurš slēpjas aiz labi situētas uzņēmējas maskas. "Es priecājos par iespēju atveidot radījumu, kuram nav jūtu un emociju. Radījumu, kurš simbolizē absolūtu spēku. Tas bija laikā, kad es pati jutos bezspēcīga. Šī loma man ļoti palīdzēja, es varēju aizbēgt no realitātes," uzsver dziedātāja.
Neapglabātas ambīcijas
Pagaidām Šērlija kategoriski noliedz iespēju, ka kādreiz varētu publiskot sava neizdotā diska materiālu. "Mans soloalbums ir miris un apbedīts. Tas bija skumji, un es daudz raudāju, taču līķītis bija tik skaists, ka mēs to ievietojām atvērtā zārkā," viņa ironizē. Taču faniem jābūt laimīgiem par iespēju atkal dzirdēt Garbage.
Uz jautājumu, kāpēc mūziķi ir atgriezušies, Šērlijai ir nopietna atbilde."«Mans pasaules redzējums mainījās pēc tam, kad nomira mana māte un draugu mazais bērns. Es dziedāju zēna bēru ceremonijā un pēkšņi sapratu, ka, lai gan nekas nespēj mazināt viņa vecāku sāpes, mūzika var dziedēt rētas kā nekas cits. Esmu apjautusi, ka, pārtraucot muzicēt, es izšķērdēju savas dotības un velti zaudēju laiku. Bučs Vigs bija klāt tajās bērēs, un viņš to arī saprata. Es neesmu vislabākā vokāliste un dziesmu autore, taču es zinu, ka koncertos esmu izcila un mana vieta ir uz skatuves. Es atceros, ka pirms dažiem gadiem aizbraucu uz lielu festivālu Coachella, kas notiek Kalifornijā, un kliedzu uz visām grupām, lai tās ātrāk novācas no skatuves, jo es zināju, ka esmu labāka. Laikā, kad mēs guvām pirmos panākumus, man šķita, ka es tos nebiju pelnījusi. Tagad es zinu, ka esmu tikpat laba kā visi pārējie mūziķi. Garbage jaunajā albumā ir viss, ko mēs paši mīlam, tas skan tieši tā, kā mēs gribam. Mēs atkal esam atraduši prieku muzicēt kopā."
Ierakstot albumu Not Your Kind of People, mūziķiem nebija nolūka eksperimentēt un meklēt jaunu skanējumu. "Mēs darījām to, kas mums vislabāk sanāk. Rezultātā tas bija ļoti patīkams process, kuru mēs visi izbaudījām," piebilst dziedātāja. Šajā albumā netika izmantotas Šērlijas apglabātā soloieraksta idejas. «Es prasīju Šērlijai, vai viņa vēlas atdot savas solodziesmas grupai, taču viņa teica, ka Garbage atgriešanās albumam būtu jāpiedzimst no jauna kolektīva iekšienē un šajā procesā jāpiedalās mums visiem četriem," skaidro Bučs Vigs. "Tagad, tāpat kā pašos pirmsākumos, mēs jūtamies kā grupa, mēs uzticamies cits citam. Kad sākām ierakstīt šo albumu, mēs secinājām, ka joprojām nav radusies apvienība, kura skanētu kā Garbage, un rokgrupu skaits ar sievieti pie mikrofona nav pieaudzis. Mēs esam noilgojušies, izslāpuši pēc publikas. Šērlija ir satriecošā formā!" sola Bučs Vigs.