Cer realizēt trīs izcilu komponistu un Operas ēkas 150. jubilejas pasākumus

Operas preses pārstāve Katrīna Leiškalne. - sitā vietiņā tikusi Leiškalna meita interesanti - konkurss arī bija? vai tētis vai draugs jaunups palīdzēja?

"... Pie kanāla esošo pirmajās siltajās pavasara dienās ātri svaigi "nofrizēto" Operas skvēru šķērsoja divi - viens bija Galvenās kultūras preču bodes priekšnieces vietnieks, otrs - Kultūras preču augstskolas rektors. "Redzi, dārgais Ivan", teica bodes priekšnieces vietnieks, "tu esi jau daudzkārt pārcenties VIŅA raksturojuma. Mēs gribējam, lai tu vairāk uzsver VIŅA saistību ar (nedaudz samulstot...) "tiem" spēkiem, bet tev viņš ir sanācis tāds dzīvs, un šīs valstiņas, nu kā lai pieklājīgāk pasaka... sabiedrībai pat gluži atbilstošs. Tā kā neesi tomēr doto uzdevumu izpildījis." - "Bet, bet", sāka minstināties rektors, "es taču tā centos, un galvenos klasiķus arī bieži citēju..., un vispār jau vārdā esmu tā kā Jānis...". "Jā, nu ko darīt, jāmeklē citi ceļi VIŅA gāšanai", nopūtās vietnieks. Te garām pēkšņi paslīdēja viegla ēna, it kā sāka skanēt viens pēdējā laikā plaši un smagi reklamēts Tango un parādījās tēls, kuru grūti bija uztvert. "Sveicināt, mani kungi! Vai tad tiešām gribat gāzt VIŅU??? Diez vai tas būs prātigs pasākums!" ... Saruna turpinājās, tomēr tā nevarēja beigties līdz audita rezultātu publiskošanai... Tādēļ pagaidām mierīgi garām brauca tramvaji, Annuška no bijušās "Romes hotela" ar olīveļlas iepakojumu ārā nenāca un nervozā, valsts valodu īsti neprotošā tramvaja vadītāja (bijusī komjauniete) joprojām baudīja atvaļinājumu. Un visi gaidīja, gaidīja, gaidīja ... bet no Galvenās kultūras preču bodes ziņas kā nenāca, tā nenāca... Jo galvenā bodniece Zanetta bija dusmu histērijā galīgi apjukusi... "Nu kādēļ viņi visi mani nemīl!?", sauca Zanettas ievainotā sirds, kurā bija tik daudz vietas kultūrai..."