Sestdien, 26. oktobrī, uz Kino Citadele ekrāna tiešraidē no Ņujorkas Metropolitēna operas būs skatāms Dmitrija Šostakoviča Deguns mākslinieka Viljama Kentridža iestudējumā – tā ir izrāde, kas iecelta mūsdienu šedevru statusā. Šostakovičs pabeidza operu Deguns 22 gadu vecumā, kad viņš bija gatavs riskēt, izaicināt sabiedrību un sarīkot revolūciju muzikālajā teātrī. Komponists nebija apmierināts ar tā laika situāciju operā – vienīgais uzvedums, kas viņu uzrunāja, bija Albāna Berga Voceka jauniestudējums Ļeņingradā 1927. gadā, taču visvairāk Šostakoviču iedvesmoja režisora Vsevoloda Meierholda mūzikas un groteskas caurstrāvotais Nikolaja Gogoļa Revidents 1926. gadā.
Pavasaris Sanktpēterburgā
Deguna pirmizrāde notika 1930. gada 18. janvārī Mazajā operas teātrī Ļeņingradā. Tā tika izpildīta 16 reižu un pazuda no repertuāra (kritiķu atsauksmes bija nelabvēlīgas, taču ne tik dramatiski iznīcinošas kā pēc otrās Šostakoviča operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta pirmizrādes dažus gadus vēlāk). Nākamo reizi Krievijā Deguns tika iestudēts 1974. gadā neilgi pirms komponista nāves. Libreta pamatā ir Gogoļa stāsts Deguns (1836), taču operu var uzskatīt par rakstnieka darbu antoloģiju – tajā izmantoti teksti no dažādiem Gogoļa stāstiem. Izrādē ir 78 personāži – XIX gadsimta Sanktpēterburgas birokrāti, aristokrāti un deklasēti elementi.
Operas galvenais varonis Platons Kovaļovs cenšas atgūt savu aizbēgušo degunu, kurš sācis neatkarīgu dzīvi Sanktpēterburgā – ieņem augstāku stāvokli sociālajā hierarhijā nekā pats Kovaļovs un atsakās ar viņu komunicēt. Starp citu, Gogoļa satīriskajā stāstā ir pieminēta Rīga – draiskais deguns tiek notverts pa ceļam uz Rīgu, kur tas dodas ar viltotu pasi. Deguns ir oda Sanktpēterburgai – nevienā citā operā kopš Čaikovska Pīķa dāmas šīs pilsētas ainavai nav bijis tik nozīmīgas lomas. Degunā tiek pieminēts Ņevas prospekts, Kazaņas katedrāle, Vasaras dārzs. Operā iemūžināts Sanktpēterburgas pavasaris – darbība risinās dažu dienu laikā martā un aprīlī.
Mūzikhola un cirka atmosfēra
"1928. gadā, kad Šostakovičs komponēja Degunu, vēl nebija zināms termins "avangards", taču šī partitūra jau tolaik bija avangardistiska salīdzinājumā ar to, kas notika krievu mūzikā, kā arī iezīmēja novitātes robežu paša Šostakoviča daiļradē," par Degunu raksta Šostakoviča daiļrades pazinējs krievu muzikologs Leonīds Gakels. "Šajā operā dominē disonanse, klasiskā tonalitāte gandrīz nav jūtama. Deguna mūzika ir ārkārtīgi prasīga pret dziedātājiem, vokālajām frāzēm ir virtuozs raksturs. Orķestrī ir tikai 30 instrumentu – pa vienam no katras grupas plus sitaminstrumenti, domras un balalaikas. Instrumenti tiek izmantoti kā vadmotīvi – katram varonim savs. Degunam tā ir alta flauta, Kovaļovam – kornete un ksilofons, viņa kalps Ivans pats spēlē balalaiku. Valodas un stila ziņā šī opera ir ekscentriskuma triumfs burtiskā nozīmē: ex-centrum nozīmē kustību no centra. No ierastā, vispārpieņemtā un gaidāmā – uz iespējamā perifēriju, uz nezināmām, aizraujošām virsotnēm," piebilst Leonīds Gakels.
Operā skan galops, valši un marši; šajā darbā valda mūzikhola un cirka atmosfēra – Dmitriju Šostakoviču kaitināja tradicionālā opermāksla, taču viņš dievināja cirka atrakciju enerģiju un bija ekstrēmo amerikāņu kalniņu fanātiķis. Metropolitēna operā Degunu iestudējis Dienvidāfrikas mākslinieks Viljams Kentridžs, pirmizrāde notika 2010. gada pavasarī un izraisīja vispārēju sajūsmu. Šajā sezonā Deguns atkal iekļauts Ņujorkas operas teātra repertuārā.
Par mākslas zvaigzni Viljams Kentridžs kļuva pēc piedalīšanās izstādē Documenta X Kaselē 1997. gadā. Viņš ir jaunā, politiski un sociāli aktīvā teātra kustības aizsācējs Johannesburgā – kopš 70. gadiem Kentridža izrādēs tiek apvienots aktieru tēlojums, lelles, zīmējumi un kino elementi. Mākslinieks ir slavens ar kolāžām, ogles zīmējumiem un animācijas darbiem, kuros turpina pētīt aparteīda mantojumu Dienvidāfrikā. Iepriekš muzikālajā teātrī viņš iestudējis Monteverdi operu Ulisa atgriešanās dzimtenē un Mocarta Burvju flautu.
Degunu Viljams Kentridžs noformējis krievu konstruktīvisma stilā. "Mani vienmēr ir interesējusi modernisma vēsture un tā saikne ar politiku," viņš uzsver. Operas darbību Viljams Kentridžs pārceļ uz XX gadsimta 20.–30. gadiem, viņš akcentē totalitārā režīma spiedienu, rāda propagandas važās iestrēgušo sabiedrību un hierarhijas teroru. Tajā pašā laikā māksliniekam izdodas izvairīties no moralizēšanas – visa izrāde ir unikāls, stilīgs vizuālās un muzikālās mākslas darbs. Scenogrāfijā un videoprojekcijās izmantoti avīžu virsraksti, vēstures kinohronika (dejo balerīna Anna Pavlova, pats Šostakovičs spēlē klavieres), aģitācijas materiāli, plakāti, grafika. Pie diriģenta pults – Pāvels Smelkovs no Sanktpēterburgas.
Deguns
Tiešraide no Metropolitēna operas
Kino Citadele 26.X plkst. 19.55
Biļetes Ls 14,80