"Šiem milžiem atlikusi viena iespēja/ Tiem jāpiedalās milžu cīniņā/ To translēs radio, to rādīs TV/ Par to tiks informēta pasaule," - dzied Ingus Baušķenieks slavenākajā grupas Dzeltenie pastnieki dziesmā Milžu cīņa ar multimediju patriarha Hardija Lediņa vārdiem. Ziņas par pašiem Dzeltenajiem pastniekiem astoņdesmitajos gados, kad viņi Latvijas mērogā kļuva par kulta grupu, sākotnēji gan neizplatījās ne ar radio, ne televīzijas palīdzību, kur viņu mūzika pārraidīta netika un interneta arī tad, protams, vēl nebija. Dzeltenie pastnieki līdz astoņdesmito gadu otrajai pusei nesniedza pat koncertus un darbojās tikai kā mājas studijas grupa, savus ierakstus montējot, griežot un līmējot lentu no dažādiem ierakstu variantiem, kur atsevišķi dziesmu fragmenti šķita izdevušies vislabāk.Līdzīgi kā tas bija ar Pērkonu, arī Dzelteno pastnieku ieraksti ilgi netika oficiāli izdoti un izplatījās pašplūsmā, interesentiem citam no cita tos pārrakstot ar lenšu un kasešu magnetofonu palīdzību. Oficiālus izdevumus visi klasiskie Dzelteno pastnieku albumi piedzīvojuši tikai pēdējā desmitgadē, kad Ingus Baušķenieks ir nodibinājis pats savu mūzikas ierakstu izdevniecību. Bet toreiz astoņdesmitajos gados jaunieši aizgūtnēm tvēra šo mūziku un klausījās ne vien ballītēs, kur Dzelteno pastnieku dziesmas bija ļoti pieprasītas, bet arī mājās vienatnē, analizējot iepriekš nedzirdētos ritmu un skaņu salikumus, jo Dzeltenie pastnieki pirmo reizi latviešu valodā spēlēja regeju, jauno vilni (new wave), postpankroku un, grupai pievienojoties arī Robertam Gobziņam, _Pastnieku_ Bezcerīgajā dziesmā pirmo reizi atskanēja arī reps latviešu valodā. Astoņdesmito gadu jaunieti apbūra arī naivie un dīvainie teksti, jo iepriekš latviešu dziesmās bija dzirdēta tikai nopietna dzeja. Pat nepierasti tiešais jautājums "Kāpēc tu mani negribi?" tāda paša nosaukuma dziesmā vai naivais kompliments "Tev ir ļoti skaistas kājas" dziesmā Nāc ārā no ūdens (Hardija Lediņa teksts) vēl šķita ļoti loģiski salīdzinājumā ar pirmajām rindām no dziesmas Man patīk jaunais vilnis: "Cilvēks ir zābaks ar caurumiem/ Zābaks ir cilvēks bez caurumiem/ Bet es esmu sētnieks/ Jo sētniekam ir draugs…".Iespējams, grupa ir regeja un new wave žanru pionieri visā bijušajā Padomju Savienībā – viņus par vienu no savām mīļākajām grupām uzskata slavenais Krievijas mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis, bet _Dzelteno pastnieku _debijas albums Bolderājas dzelzceļš (1981) un muzikālais uzvedums Alise (1984) pēc Luisa Kerola darba motīviem ir vienīgie albumi latviešu valodā, kas iekļauti Aleksandra Kušnira 1999.gada grāmatā _100 padomju roka magnetofonalbumi.Koncertā Palladium Rīga_ 28. septembrī Dzeltenie pastnieki muzicēs savā klasiskajā, pilnajā sastāvā: Ingus Baušķenieks (balss, basģitāra), Viesturs Slava (balss, ģitāra), Zigmunds Streiķis (taustiņi), Ilgvars Rišķis (bungas), kuram pievienoties arī Uģis Vītiņš (taustiņi) un Didzis Erra (perkusijas)."Šis modelis ir tā dabiski radies no tā, kas notiek un visi esam ekstāzē – pašiem par sevi kā teikt nav smuki it kā, bet nu ir un brauc, un brauc pa riktīgam, un brauc kapitāli tā lieta! Rodas arvien agresīvākas tās idejas, ko spēlēt, ko mēs varam iekustināt. Pamēģināt pat to, kas prātā nav nācis. Rodas sajūta, ka visu varam izdarīt!" saka Ingus Baušķenieks par šo sastāvu, par kuru nedēļu no nedēļas esot arvien lielākā sajūsmā, un katrā mēģinājumā sanākot pieķerties dziesmām, kas agrāk koncertos nav spēlētas vispār un skanējušas tikai ierakstos - Zaļais garais vilciens, Mākoņu sniegs, Parastais pastnieks un citas. Dzeltenie pastnieki šobrīd esot gatavi nospēlēt tik daudz dziesmu, kā vēl nekad.
Biļetes uz koncertu no pirmdienas, 28. maija, var iegādāties internetā un Biļešu servisa kasēs.