Ritmā un mūzikas pulsā balstīta ģitārspēle, brīžam pat neiedomājama ģitāras un ģitārista balss saspēle. Artistiskums, kas neatstāj vienaldzīgu, apvienots ar džeza improvizācijas caurstrāvotu dziļu muzikālu inteliģenci – pazīstamais latviešu ģitārists Kaspars Zemītis to saka par ģitāras virtuozu Laionelu Luiki no ASV. Viņš ir festivāla Rīgas ritmi organizētās jaunās koncertsērijas Art of Riga Jazz šīrudens sesijas galvenais mākslinieks un ceturtdien 1. decembrī uzstāsies mūzikas namā Daile.
Māksla būt unikālam
Izvēloties, kādus māksliniekus aicināt uzstāties Art of Riga Jazz koncertsērijā un meistarklasēs, galvenais kritērijs ir māksla būt unikālam un uzrunāt mūzikas valodā. Laionels Luike (1973), kuru leģendārais džeza pianists Herbijs Henkoks nodēvējis par mūzikas gleznotāju, savā mūzikā un spēles veidā, kur ģitāru bieži papildina arī paša mūziķa balss, apvieno tradicionālo frikas mūziku un moderno džezu. Rīgā Laionels Luike viesosies kopā ar ģitāristu Roberto Kečeto un bundzinieku Našītu Veitu.
"Es uzaugu, klausoties un spēlējot tradicionālo mūziku, kas ļoti iespaidojusi to, kā es spēlēju. Bērnībā iemantoju arī gribu un neatlaidību. Nebija viegli, taču tā bija atslēga uz prieku," atzīst pats Laionels Luike. Viņš uzaudzis Rietumāfrikā, Beninā, pēc paša vārdiem, trūcīgā intelektuāļu ģimenē. Mūziķa izcelsme ļoti ietekmējusi viņa spēles skanējumu un stilu, kas izpaužas sarežģītajos taktsmēros, unikālajā dziedāšanā, frāzēšanā un perkusīvajā ģitārspēles tehnikā. Luike domā polifoniski, tāpēc savās kompozīcijās instrumentu spēli viņš bieži apvieno ar paša dziedātajām melodijām. Viņa pirmie skaņurīki bija perkusijas, kas gadījās pa rokai sadzīves ikdienā, bet ģitāru viņš sāka apgūt tikai 17 gadu vecumā vecākā brāļa iespaidā.
Stīgu vietā bremžu troses
Tas nebija vienkārši – pusaugu zēnam nācās veselu gadu strādāt, lai nopelnītu 50 dolārus savai pirmajai ģitārai. Ar to grūtības nebeidzās. Ģitāras stīgas mēdz arī pārtrūkt, taču iegādāties jaunas topošais mūziķis nevarēja atļauties. (Tās par dārgu naudu vajadzētu pasūtīt no Nigērijas!) Pārtrūkušo stīgu vietā Laionels piestiprināja ģitārai velosipēda bremžu troses. Tās bija krietni raupjākas, savainoja pirkstus, taču Laionels turpināja. Pirmo mūziķa darbu vietējā klubā viņš dabūja, pateicoties nejaušībai, bet džezu sev atklāja, kad kāds draugs no Parīzes atveda amerikāņu ģitārista Džordža Bensona ierakstus. "Kļūt par džeza mūziķi frikā nav vienkārši, jo ir grūti tikt pie nepieciešamās informācijas un iespējām studēt. Tagad ir nedaudz vieglāk, jo ir internets. Taču afrikāņu izcelsme džezā ir ieguvums, pievienotā vērtība, īpaši, ja runājam par ritmu," atzīst Luike. Vārtus uz plašo džeza pasauli viņam atvēra stipendija studijām slavenajā Bērklija mūzikas koledžā Bostonā un Telonija Monka džeza institūtā Dienvidkalifornijas Universitātē, kas bija arī tramplīns sadarbībai ar Herbiju Henkoku, Terensu Blančardu, Čārliju Heidenu, Ričardu Bonu, Veinu Šorteru, Daienu Rīvzu un citiem džeza lielmeistariem, kā arī Stingu. "Man patīk radīšanas nebeidzamība, mūzikas plūdums. Manuprāt, nav interesanti spēlēt tā, kā to dara kāds cits. Oriģināli vienmēr ir labāki par kopijām," uzskata Laionels Luike. Viņš uzskata, ka džezā ir "skolnieks uz mūžu", jo "attīstībai mūzikā nav robežu un mūzika ir tas, bez kā es nevaru dzīvot".