Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Dzīvē nevar uzticēties politiķiem, bet var uzticēties aktieriem. Breta Dīna opera Hamlets Minhenē

Minhenes Operas festivālā skan austrāliešu komponista Breta Dīna Hamlets – laikmetīga opera, kas jau ir kļuvusi par mūsdienu klasiku

Pirmdien, 26. jūnijā, Bavārijas Valsts operā Minhenē notika mūsdienu komponista Breta Dīna operas Hamlets pirmizrāde. Tā ir iekļauta Minhenes Operas festivāla programmā, šis apjomīgais festivāls tradicionāli noslēdz Bavārijas Valsts operas sezonu. Šoreiz festivāls tika atklāts 23. jūnijā un turpināsies līdz 31. jūlijam. Minhenes skatuvi ir sasniedzis režisora Nīla Ārmfīlda veidotais Hamleta iestudējums, kurš 2017. gadā tika izrādīts Glaindbornas festivālā Lielbritānijā – tā bija šīs operas pasaules pirmizrāde. Pirms sešiem gadiem to diriģēja toreizējais Glaindbornas festivāla muzikālais līderis Vladimirs Jurovskis, tagad viņš atgriežas pie Breta Dīna partitūras jau Bavārijas Valsts operas muzikālā vadītāja statusā.

Režisora Nīla Ārmfīlda izrāde tika spēlēta gan Adelaides festivālā Austrālijā, gan Ņujorkas Metropoles operā ASV. Hamleta lomu visur – no Glaindbornas līdz Minhenei – atveido kolorītais britu tenors Alans Kleitons. Šī partija komponēta viņa balsij, un pagaidām neviens cits izpildītājs to vēl nav interpretējis. Ofēliju Bavārijas Valsts operā dzied soprāns Karulīne Vetergrēna, Klaudiju – baritons Rods Gilfrijs, Ģertrūdi – mecosoprāns Sofija Koša, Poloniju – tenors Čārlzs Vorkmens, Horāciju – baritons Žaks Imbrailo, Laertu – tenors Šons Panikars, Rozenkrancu – kontrtenors Patriks Terijs, Gildensternu – kontrtenors Kristofers Lourijs, Hamleta tēva garu – bass Džons Tomlinsons.

Britu laikraksta The Guardian kritiķu sastādītajā XXI gadsimta labāko klasiskās mūzikas darbu reitingā, kas publicēts 2019. gadā, Breta Dīna Hamlets ieņem 18. vietu. Brets Dīns savulaik ir bijis Berlīnes filharmonijas orķestra altists, taču pēdējos gados veltījis sevi kompozīcijai. Kopā ar austrāliešu režisoru Nīlu Ārmfīldu viņš ir sadarbojies jau savas pirmās operas Svētība/Bliss iestudējumā.

Nīls Ārmfīlds ir iestudējis vairāk nekā simt lugu (daudzas no tām ir jaundarbi) un vairāk nekā divdesmit operu (Mocarts, Vāgners, Janāčeks un Britens). Viņš ir bijis Sidnejas teātra Company B jeb Belvoir un Adelaides festivāla mākslinieciskais vadītājs. Režisora izrādēs ir spēlējuši Keita Blānšeta, Ričards Roksburgs un Džefrijs Rašs. Nīla Ārmfīlda uzņemtajā filmā Kendija/Candy (2006), kas piedalījās Berlīnes kinofestivāla konkursā, ir redzami Hīts Ledžers, Ebija Korniša un Džefrijs Rašs.

Operas Hamlets iestudējuma veidotāji – diriģents Vladimirs Jurovskis (no kreisās) un režisors Nīls Ārmfīlds. Foto – Jegors Jerohomovičs

Neilgi pirms Hamleta pirmizrādes Minhenē Nīls Ārmfīlds atbildēja uz KDi jautājumiem.

Jūsu iestudētā operas Hamlets pasaules pirmizrāde notika 2017. gadā. Jūs pie šī darba regulāri atgriežaties. Kā laika gaitā ir mainījušās jūsu attiecības ar šo iestudējumu?

Katru reizi, kad izrāde tika atjaunota – Adelaidē, Ņujorkā, tagad Minhenē –, titullomu dziedāja Alans Kleitons. Manas attiecības ar šo darbu pamatīgi mainītos, ja Alans izlemtu, ka viņš vairs nevar vai nevēlas to darīt. Pagaidām Alans šo partiju ir izvēlējies par savu prioritāti, kaut gan viņam netrūkst arī citu piedāvājumu. Es domāju, ka viņš vēl it kā sargā un pieskata šo lomu, bet tajā pašā laikā pamazām ļauj noprast, ka nevar turpināt spēlēt Hamletu visu atlikušo mūžu. Skaidrs, ka kādu dienu Hamletam būs vajadzīgs cits atveidotājs. Šī opera ir svarīga, tā jau ir kļuvusi par repertuāra daļu. Būtu ļoti veselīgi, ja taptu iestudējumi, kas šo darbu interpretētu citādi.

Interesanti, ka Poloniju šajā izrādē katrā pilsētā ir spēlējis cits mākslinieks. Tā ir loma, kas var būt gan komiska, gan diezgan biedējoša. Viņš var būt muļķīgs, bet var būt arī ļoti gudrs. Tie ir dažādi veidi, kā interpretēt tēlu. Katrs no tenoriem ir bijis ļoti atšķirīgs. Strādājot ar Hamletu, es neizbēgami atgriežos pie sava pirmā šīs Šekspīra lugas iestudējuma Austrālijā 1994. gadā. Tas bija izšķirošs brīdis mūsu teātra kompānijas – Company B jeb Belvoir Sidnejā – darbībā, tajā laikā es kļuvu par tās māksliniecisko vadītāju. Ar Hamletu devāmies viesizrādēs, vēlāk mūsu trupai pievienojās Keita Blānšeta, viņa pārņēma Ofēlijas lomu no aktrises, kura spēlēja pirmizrādē. Keita bija lieliska Ofēlija.

Vislabākā izrāde, ko esmu iestudējis ar Keitu Blānšetu, bija Čehova Kaija. Tajā Keita spēlēja ar Ričardu Roksburgu, kurš ir bijis mans Hamlets. Kaijā Keita spēlēja Ņinu. Pēc Kaijas noskatīšanās man piezvanīja kinorežisore Džeina Kempiona un teica: šķiet, ka Čehovs ir uzrakstījis šo lomu speciāli Keitai. Tik izteiksmīga viņa bija šajā tēlā.

Hamlets man vienmēr ir bijis īpaši tuvs. Šekspīrs ir uzrakstījis šo lugu dažus gadus pēc sava dēla Hamneta nāves. Tā ir drūmu pārdomu un skumju pilna. Pats Šekspīrs uz skatuves esot spēlējis Hamleta tēva garu, un tā ir interesanta metateātra ideja: dramaturgs iemiesojas tēlā, kas lielā mērā iekustina lugu un virza sižeta attīstību. Hamlets ir brīnišķīgs darbs par mākslu un teātri. Tajā ir zināma ironija – dzīvē nevar uzticēties politiķiem, bet var uzticēties aktieriem. Tā ir skaista doma, kas ir šajā lugā.

Iepriekš esmu sadarbojies ar komponistu Bretu Dīnu viņa pirmās operas Svētība iestudējumā. Operu Hamlets viņš ir sacerējis pēc Glaindbornas festivāla pasūtījuma, tajā laikā festivāla muzikālais vadītājs bija diriģents Vladimirs Jurovskis. Kad Brets man teica, ka apsver iespēju komponēt Hamletu, es biju ļoti iepriecināts, jo labi pārzinu Hamleta būtību, tā iekšējo mehānismu. Es biju dziļi iesaistīts darba tapšanā. Piemēram, es ierosināju, ka Rozenkrancam un Gildensternam ir liels komiskais potenciāls un būtu interesanti, ja tos atveidotu divi kontrtenori. Brets man piekrita. Kad mums pievienojās libretists Metjū Džoslins, mēs trijatā apspriedām, kurus lugas fragmentus ir nepieciešams saglabāt operā. Metjū ir paveicis apsveicamu darbu.

Ar ko būs īpašs Hamleta iestudējums Minhenē?

Ofēliju šeit dzied soprāns Karulīne Vetergrēna – viņa ļoti atšķiras gan no Barbaras Hanigenas Glaindbornas festivālā, gan no Lorīnas Goras Adelaides festivālā, gan no Brendas Rejas Ņujorkas Metropoles operā. Šķiet, ka Karulīnes Vetergrēnas atveidoto varoni vada viņas racionālā domāšana. Būs aizraujoši vērot, kā šādu Ofēliju ietekmēs tie spēki, kas galu galā liek viņai sabrukt. Visu nosaka katra aktiera personība. Piemēram, Polonijs Minhenē ir tenors Čārlzs Vorkmens, kuram ir ļoti aristokrātisks izskats, bet tajā pašā laikā var just, kā viņa uzburtajā tēlā attīstās kaut kas ļauns.

Kā mainās tenora Alana Kleitona sniegums titullomā? Vai viņa Hamlets ir kļuvis nobriedušāks, bet varbūt rotaļīgāks?

Alans šajā lomā vienmēr ir bijis rotaļīgs. Viņa balss skan brīnišķīgi, tā kļūst arvien plašāka un krāsām bagātāka. Domāju, ka Alana tēlojumā ir dažas nianses, kuras mēs paši esam veicinājuši, jo viņš ir atvērts un gatavs darīt jebko. Alans ir viens no vislabākajiem un viens no vismazāk iedomīgajiem aktieriem, ar kādu man jebkad ir nācies strādāt. Viņš ir fiziski tik aktīvs un izveicīgs, ka es viņu mudināju būt visai demonstratīvam savā izpausmē, spēlēt diezgan mežonīgi. Varbūt esam nedaudz pārspīlējuši ar to, tāpēc tagad dažās ainās mēģinām atrast smalkāku, mierīgāku izpausmes veidu. Taču nenoliedzami tēla centrs ir Alana enerģija, viņa unikālā aura. Viņš spēlē ar tādu inteliģenci un veiklību, ka tas neatstāja vienaldzīgu pirmizrādē 2017. gadā un tas neatstāj vienaldzīgu arī šodien.

Kas padara Hamletu aktuālu mūsdienās? Kāpēc šis stāsts mums joprojām ir svarīgs?

Hamleta pamatā ir patiesības izpratne, un mūsdienu pasaulē ir arvien grūtāk uzzināt, kas ir patiesība. Valstis tiek barotas ar meliem. Es biju pazīstams ar indonēziešu dramaturgu, režisoru un aktīvistu Rendru (1935–2009). Viņam bija sava teātra kompānija Bengkel Teater. Tās mēģinājumi notika brīvdabā, tie pulcēja vietējos iedzīvotājus, bērnus un pieaugušos, nāca veselas ģimenes, cilvēki pārkāpa pāri žogam un vēroja mēģinājumus. Parasti viņa trupa iestudēja ļoti politisku teātri. Es arī mēdzu mēģināt savas izrādes Rendras pagalmā. Diktatora Suharto valdīšanas laikā Rendra tika apcietināts. Viņa lugas tika uzskatītas par sacelšanos pret režīmu. Pēc atbrīvošanas Rendra teica, ka vairs nerakstīs oriģināldarbus, bet pievērsīsies klasikai. Viņa iestudētajā Hamletā Klaudija tēlā visi atpazina Suharto, un Rendru atkal pasludināja par nemiernieku. Hamlets cīnās pret meliem un slepkavu, kurš vada valsti.

Tagad mēs skatāmies uz to, ko sauc par viltus ziņām, un saprotam, ka tā ir Elsinora Klaudija valdīšanas laikā. Galvenais Hamletā ir jautājums par to, kā atpazīt patiesību un kāda ir mākslas nozīme melu un vainas atmaskošanā. Lugā tas ir izteikts ļoti izsmalcināti, tajā dzirdam mūziku un dzeju, kurā ir iekodēta izpratne par cilvēka dzīves spēku un par cilvēka prātu kā īstu dārgakmeni. Šekspīrs ir pirmais dramaturgs, kurš ar monologu palīdzību ir izsekojis domu gājienam varoņu prātā. Komponists Brets Dīns un libretists Metjū Džoslins operā ir saglabājuši šo sajūtu.

Komponists Brets Dīns Hamleta pirmizrādē Minhenē šā gada 26. jūnijā. Foto – Vilfrīds Hesls

Kādu papildu slāni rada Breta Dīna mūzika?

Brets mūs ir ievedis Hamleta prātā. Savā ziņā to pat nevarētu saukt par operu. Tā ir skaņu pieredze, jo lielu daļu laika esam Hamleta galvā. Mūziķi ir ne tikai orķestra bedrē, bet arī izvietoti dažādās teātra vietās. Kora grupa nokāpj orķestra bedrē, un mēs to dzirdam, kad Klaudijs saka savu runu, – šīs balsis mums ļauj saprast, ko dzird Hamlets. Klausoties operu, rodas sajūta, ka tiekam aizvesti uz domu, sēru un mīlestības telpu, kurā no visām pusēm mūs ieskauj skaņa.

Hamlets
Diriģents Vladimirs Jurovskis, režisors Nīls Ārmfīlds
Bavārijas Valsts operā Minhenē 1., 5., 9. un 12. jūlijā
staatsoper.de

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja