Diagnoze – vēzis pēdējā stadijā. Neatgriezeniski sabojāta dzīvībai nepieciešamo orgānu darbība. Paredzamais dzīves ilgums – divi mēneši. Kā lai rīkojas šādā situācijā? Ir jāizveido vēlmju saraksts. Pirmais punkts – ne par ko vairs neuztraukties. Otrais punkts – sastādīt svarīgāko tālruņa numuru sarakstu. Trešais punkts – pilnvērtīgi dzīvot līdz pēdējam mirklim. Ceturtais punkts – rezervēt viesnīcu, uzaicināt aktierus, iegādāties trīs kleitas...
Uz skatuves redzēsim gan viesnīcas interjeru, gan aktierus, gan trīs kleitas. Tā sākas ievērojamā krievu režisora Dmitrija Čerņakova iestudētā čehu klasiķa Leoša Janāčeka Makropula lieta – Cīrihes operas jaunās sezonas atklāšanas izrāde. Galveno lomu atveido vācu dramatiskais soprāns Evelīna Herliciusa, viena no spožākajām aktrisēm mūsdienu muzikālajā teātrī. Makropula lieta ir viņas pirmais kopdarbs ar Dmitriju Čerņakovu, kurš katru operu pārvērš par emocionāli iedarbīgu, satraucošu un pārsteidzošu pārdzīvojumu. Pie diriģenta pults – lieliskais čehu maestro Jakubs Hruša. Cīrihes Makropula lieta ir psiholoģiski onkoloģisks trilleris, dižas dīvas pirmsnāves benefice, kas iestudēta kā realitātes šovs ar vodeviļas elementiem.
Pārāk bieza āda
Operas Makropula lieta pirmizrāde notika 1926. gadā, libreta pamatā ir Karela Čapeka komēdija. Šīs zinātniski fantastiskās utopijas galvenā varone – slavena operdziedātāja Emīlija Marti – ir 337 gadus veca dāma, kura, mainot identitāti, izskatu un mīļākos, vispirms meklē nemirstību, bet pēc tam izmisīgi vēlas nomirt kā visi pārējie. Emīlija Marti saprot, ka savas mūžīgās dzīves dēļ jau sen neko nejūt, viņas emocionālā āda ir pārāk bieza.
Režisors Dmitrijs Čerņakovs maina spēles noteikumus, lai aktivizētu stāsta dramatismu: Evelīna Herliciusa atveido zvaigzni, kura, uzzinājusi savu diagnozi, izdzīvo operas Makropula lieta galvenās varones likteni – tas ir viņas atvadu sveiciens faniem. Evelīna Herliciusa maina maskas un parūkas, vizuāli viņa atgādina gan Allu Pugačovu, gan Mireiju Matjē. Savukārt viņas dziedājumā var saklausīt gan Elektras, gan Brīnhildes atbalsis (Evelīna Herliciusa ir dziedājusi šīs lomas). Skatītāju acu priekšā – viesnīcā notiekošajā šovā – primadonna izdzīvo visas savas iepriekšējās dzīves.
Operas varone, kuras īstais vārds ir Elīna Makropula, dzimusi Krētas salā 1585. gadā. Viņas tēvs Hieronims Makropuls bijis imperatora Rūdolfa II ārsts. Pēc valdnieka pasūtījuma viņš radīja eliksīru, kas ļauj pagarināt dzīvi par 300 gadiem, un iedeva to nogaršot savai meitai. Vispirms simptomi šķita negatīvi, un Hieronims Makropuls tika atlaists no darba un apcietināts. Imperators nomira, bet Elīna Makropula ne tikai izdzīvoja, bet palika mūžīgi jauna. Viņa ceļoja cauri gadsimtiem un katrā dzīves posmā mainīja vārdu, vienmēr saglabādama tikai iniciāļus E. M. XX gadsimta 20. gados Emīlijai Marti bija jāsameklē mūžības kokteiļa recepte, jo iepriekšējā deva sāka zaudēt spēku (eliksīrs iedarbojas 300 gadu).
Reakcija ir neparedzama
Režisors Dmitrijs Čerņakovs, kurš vienmēr iepriecina ar svaigām un negaidītām klasikas interpretācijām, uzskata, ka mūsdienās šādu sižetu būtu grūti uztvert nopietni: "Šodien būtu dīvaini stāstīt stāstu par sievieti, kurai ir vairāk nekā 300 gadu. Neviens tam neticētu, taču sižetu nāktos pieņemt, ja tāds ir operas librets, kurš man šķiet naivs. Esmu pārliecināts, ka mums ir jāsaglabā kritiska attieksme pret visu materiālu, ar ko saskaramies. Mums ir jābūt spējīgiem identificēties ar varoņiem uz skatuves, mums ir jācieš kopā ar viņiem, citādi opera mūs atstās vienaldzīgus."
Gatavojoties iestudēt katru nākamo operu, Dmitrijs Čerņakovs vispirms meklē tās satura kodolu un sarunas tēmu: "Dažreiz ļoti ilgi nespēju uztaustīt tēmu, jo īpaši gadījumos, kad man ir darīšana ar darbu, kas ir nomocīts ar bezgalīgi lielu interpretāciju skaitu. Ir sarežģīti notvert tēmu, kurā nebūtu nekā samākslota un kura būtu mums patiesi interesanta. Tikai pēc tam sāku domāt, kā es stāstīšu un rādīšu šo stāstu."
Katra Dmitrija Čerņakova iestudētā opera ir teātris, tā nekad nav statiska instalācija. Viņš precīzi jūt laika ritējumu un darba tempu. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc viņa izrādes – pat tik ilgas kā Riharda Vāgnera Parsifāls un Hektora Berlioza Trojieši – nekad nav garlaicīgas. Režisors meistarīgi veido sava stāsta, savas tēmas telpu, kurā eksistē mūzika, operas varoņi, izpildītāji un publika.
Makropula lieta ir Dmitrija Čerņakova otrā satikšanās ar Leošu Janāčeku – pirmā arī notika Cīrihes operā, kur 2012. gadā viņš iestudēja Jenūfu ar Kristīni Opolais titullomā. Makropula lieta režisora versijā ir stāsts par skatuves mākslinieci, kura atklāj, ka drīz mirs, un cenšas atrast veidu, kā pagarināt dzīvi. "Mani allaž ir interesējis jautājums – ko jūt cilvēks, kurš ir neārstējami slims un zina, ka drīz viņa vairs nebūs. Viņa rīcība un reakcija šādā situācijā ir neparedzama. Apziņa, ka Emīlija Marti aizies mūžībā, mūsu izrādē kļūst par visu notikumu dzinējspēku. Tas ietekmē gan viņas, gan citu varoņu uzvedību. Tas ir stāsts par slimību, nāvi, bezcerību un par to, kā galvenā varone, būdama mūsdienu sieviete, tiek galā ar šo situāciju. Turklāt nemaz nav tik svarīgi, kas ir šī sieviete, kādas ir viņas rakstura īpašības un kāda ir bijusi viņas dzīve. Viņa nav īpašs cilvēks, viņā katrs var ieraudzīt sevi," uzsver Dmitrijs Čerņakovs. "Svarīgākais ir tas, vai Emīlija Marti pieņem šo situāciju un samierinās ar to. Kā viņa to dara? Vai viņa varēs piemānīt nāvi? Kāda ir viņas attieksme pret nāvi?"
E. M. necīnās, bet uzvar
Režisors uzskata, ka visa opera ir varones cīņa ar nāvi. Finālā Emīlija Marti samierinās ar likteni, taču vēlas būt pārliecināta, ka nāve, ja to nav iespējams atlikt vai atcelt pavisam, spēlēs pēc viņas – dīvas! – noteikumiem. "Šajā operā nāve ir vienīgā varone, ar kuru Emīlija Marti nonāk ciešā kontaktā. Makropula lieta ir opera par Emīlijas Marti attiecībām ar nāvi. Tas ir viņu duelis. Beigās Emīlija Marti vairs necīnās, taču atrod veidu, kā uzvarēt šajā divkaujā," secina Dmitrijs Čerņakovs.
Viņa izrādes ir jāskatās uzmanīgi, un Makropula lietā režisors dod smalkus mājienus, ka tas, ko redzam, ir spēle. Piemēram, pēkšņi skatuves sānos atveras koridori, kuros stāv dziedātāji – izrādes varoņi –, bet tajā brīdī viņi nav tēlā, viņi gaida savu uznācienu – šo detaļu nozīme atklājas vēlāk. Dmitrijs Čerņakovs bieži miksē ilūziju un realitāti. Operas finālā dekorācijas tiek svinīgi paceltas, un mēs ieraugām, ka viss notiekošais ir realitātes šovs skatītāju pārpildītā televīzijas studijā – savu nāvi Emīlija Marti pārvērš par dramatisku izklaidi, atrakciju tiešajā ēterā. Viņa mirst ar sajūtu, ka savu pēdējo, krāšņāko šovu – nāvi – ir režisējusi pati un raidījuma reitings noteikti pārspēs visus skatīšanās rekordus. Makropula lietas fināla ainā magnētiskā, neatvairāmā dziedātāja Evelīna Herliciusa sasniedz aktiermākslas virsotni: nāve tiešajā ēterā nav joka lieta, to nav iespējams nospēlēt divreiz.
Makropula lieta – tāpat kā citi Dmitrija Čerņakova uzvedumi – ir vizuāli iespaidīga izrāde. Scenogrāfiju režisors allaž veido pats. Kostīmu autore ir Jeļena Zaiceva, gaismu mākslinieks – Gļebs Fiļštinskis. «Vizualitāte ir būtiska mana darba sastāvdaļa. Tas ir tas, kas mani interesē teātrī,» saka Dmitrijs Čerņakovs. Nav brīnums, ka viņš ir kļuvis par VIII Maskavas laikmetīgās biennāles kuratoru. Tā tiek rīkota sadarbībā ar Vīnes muzeju Albertina un ir skatāma Jaunās Tretjakova galerijas telpās (līdz 2020. gada 22. janvārim).
Savukārt vēl viens nesen tapis Dmitrija Čerņakova iestudējums – Sergeja Prokofjeva liriskā komēdija Laulības klosterī – drīz atgriezīsies Berlīnes Valsts operā Unter den Linden (21., 28., 30. decembrī, 2., 4. janvārī). Šajā izrādē režisors piedāvā asprātīgu, smeldzīgu ārstniecisku procedūru visiem no opermākslas atkarīgajiem.
Tumšas enerģijas varā
Cita Leoša Janāčeka opera – Katja Kabanova (1921), kuras pamatā ir Aleksandra Ostrovska luga Negaiss, – jaunā vācu diriģenta Tomasa Gugeisa vadībā tikko skanēja Berlīnes Valsts operā Unter den Linden. Emocionāli satricinošā iestudējuma autore ir vācu drāmas teātra radikālā režisore Andrea Brēta. Izrāde Berlīnē tika importēta 2014. gadā no Briseles Karaliskās operas La Monnaie/De Munt, kur pirmizrāde notika pirms deviņiem gadiem. Andreas Brētas rituālistiski stilizētais uzvedums ir tik depresīvs un drūms, ka uzreiz šokē un izsit no līdzsvara. Šī nav režisore, kuru teātri aicina, lai viņa iepriecinātu publiku. Andrea Brēta liek domāt un sajust eksistences trauslumu.
Katja Kabanova ir izrāde skatītājiem ar stabilu nervu sistēmu: mēs, sēžot zālē, esam spiesti izdzīvot visas tās psiholoģiskās un fiziskās ciešanas, kurām tiek pakļauta titulvarone (viņa pat tiek ieslodzīta ledusskapī) – kādā Krievijas mazpilsētā Volgas krastā dzīvojošā sieviete. Katju Kabanovu spīdzina vīramāte Kabaniha un visa sabiedrība, kuru ir pārņēmušas bailes un liekulība. Andrea Brēta uz skatuves rada elli, tumšas enerģijas koncentrātu.
Gaišumu, cilvēcīgumu šajā bīstamajā, perversajā vardarbības, seksa, pazemojumu, aukstuma, bada un reliģijas pasaulē, no kuras var izrauties tikai nomirstot, ienes galvenās lomas atveidotāja – holandiešu soprāns Eva Marija Vestbruka. Viņa ģeniāli atveido šādas dziļi traumētas varones, kuras realitāti izjūt saasināti un balansē uz dzīves un nāves robežas. Eva Marija Vestbruka vienmēr salauž klausītāju sirdi, kad tēlo Katjas Kabanovas vārdamāsu – Jekaterinu Izmailovu Dmitriju Šostakoviča operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta.
Berlīnes Katjas Kabanovas rudens izrāžu cikla intriga – leģendārā somu soprāna Karitas Matilas debija ļaunās, valdonīgās Kabanihas lomā. Leoša Janāčeka mūzika vienmēr ir bijusi viena no viņas repertuāra prioritātēm. Ilgus gadus Karita Matila tika uzskatīta par nepārspējamu Katju Kabanovu, tagad šajā operā prīma atveido jau citu tēlu un kārtējo reizi pierāda, kāpēc viņa ir unikāla māksliniece: katra aina ar Karitas Matilas piedalīšanos ir uzlādēta ar tik intensīvām emocijām un muzikalitāti, ka klausītājiem nav iespējas palikt vienaldzīgiem un pasargāt sevi no opermākslas iedarbības spēka.