Ziemassvētku dāvana vasaras viducī - savādāk neraksturot sajūtas, kas radās, ierodoties uz "Kaizers Orchestra" koncertu. Lieliskākais Roskildes festivāla atklājums - norvēģu lidojošais cirks burleskas mērcē. "Kaizers Orchestra" ir kā dramatiski ironiska pasaciņa pieaugušajiem un ne tikai - muzikāli savijas Balkānu mūzikas, gypsy rock, ka arī ska, blūza, roka un citu žanru ietekmes, radot neatkārtojamu skanējumu. Pašironijas, cinisma un arī nerimstošas jautrības pārpilnu, nevilšus nāk prātā Tima Bērtona un "Monty Python" estētika. "Kaizers Orchestra" ir viena no retajām norvēģu grupām, kas iekarojušas Eiropu, dziedot dzimtajā valodā- lielākoties tas izdevies black metal pārstāvjiem. Aizrautīgais, dinamiskais skanējums, atraktivitāte un perfekti nostrādātais skatuves tēls aizrauj - šajā reizē valodai nav nozīmes, visu izšķir mūzika. Melnajos uzvalciņos tērptie vīri izrādās huligāni - bet tādi labdabīgi. Lai arī lielāko publikas uzmanības daļu paņem vokālists Janove Ottesens, zvaigznes šajā grupā ir visi - burlakas paskata kontrabasists, dauzoņas ģitāristi, aizrautīgais bundzinieks. Jo īpašu sajūsmu izraisa multiinsturmentālists Helge "Omen Kaizer" - nepārspējami nopietnu sejas izteiksmi viņs bliež pa taustiņiem, dauza bleķa mucas (to periodiski dara vai visi grupas dalībnieki), lai atkal apsēstos pie elektriskajām klavierēm, kam fonā novietota Martina Lutera bilde un neliela glāzīte. Komunikācija ar publiku uzliek treknu punktu uz "i". "-Roskilde, I think, I love you. Do you love me? - (par atbildi atskan sajūsmināta pūļa kliegšana); - Ok, then let' s have sex. But first we will dance!" Līksmi nedancot pie "Kaizers Orchestra" tiešām ir pagrūti - kājas pašas sāk cilāties, palūkojoties apkārt, var manīt, kā pa gaisu lec gan mazas meitenes, gan nopietni vīri lielām bārdām. Uzstāšanās noslēgumā ar laužņiem tiek sadragātas jau iepriekš cietušās mucas - prātā ataust zviedru konceptuālā filma "Sound of Noise". Viena no lieliskākajām festivālu grupām Eiropā - izrādās, "Kaizers Orchestra" šādu apzīmējumu izpelnījušies vairākkārt, atliek vien cerēt, ka reiz izdosies viņus redzēt arī kādā no Latvijas festivāliem.
"Arctic Monkeys" Roskildes festivālā jau uzstājušies vairākkārt, arī šogad viņu uznāciens kļūst par vienu no centrālajiem notikumiem. Kvēlākie fani ir gatavi gaidīt rindā vairākas stundas, lai nokļūtu pēc iespējas tuvāk saviem elkiem - rinda uz īpašo fanu ieeju izstiepusies vairāku metru garumā, daudzi paguvuši pat saldi nosnausties. Sestdien festivāls piedzīvo vislielāko apmeklētāju skaitu - lai noklausītos un, pats galvenais, izbaudītu britu rokmūziķu sniegumu, ir krietni jāpiepūlas, nokļūt tuvāk skatuvei labāk pat nemēģināt. Lai arī jaunais albums "Suck It and See" izdots pavisam nesen, mūziķi spēlarī vecākus hitus, taču skanējums varētu būt labāks. Aleks Tēŗners šķiet saguris un aizsmacis, tā pa īstam pati grupa un arī publika atdzīvojas, kad atskan "Brick By Brick", kurā vokālista lomu uzņemas bundzinieks Mets Helders. Ilgi tomēr pie "Orange Stage" nepaliekam - pūlis sāk radīt diskomfortu un naskie bundžu vācēji, kas šaudās apkārt, gandrīz vai pieplakuši pie zemes, nupat jau sāk ļoti traucēt. Tāpēc nolemjam, ka jāpaskatās uz Džeimsu Bleiku, hipsteru subkultūras vienu no galvenajiem vēstnešiem - tas diemžēl izrādās nereāli, "Cosmopol" telts ir pārbāzta, mūzikā iegrimušie sakrituši kur nu kurš, jālūkojas, lai netīšām kādu nesamin. Elektronisko skaņu bagātinātais dziedājums pazūd apkārtējo radītajā troksnī un "Arctic Monkeys" spraigajos rifos, no pārāk piesātinātās vides glābjamies "Paviljona" hallē. Tur spēlē marokānieši "Oudaden", kārtējie etnisko vērtību pārstāvji, kas salīdzinoši nelielā ļaužu pulkā sarīko sirsnīgu ballīti, uz skatuves saaicinot visus, kas grib laisties dejā austrumnieciskos ritmos.
Nenoliedzami, trešajā festivāla dienā sāk parādīties nogurums no skaņu pārbagātības, kā arī pārāk liela cilvēku tuvuma, tāpēc beidzot aizdodamies ekskursijā uz telšu pilsētiņu. Skati ir postapokaliptiski, smārds gandrīz vai gāž no kājām, taču lielākā daļa tur mītošo apgalvo - ja neesi pavadījis vismaz dienu šajā haosā, īsto Roskildes festivālu izbaudījis neesi. Lai nu tā būtu. Mūzika telšu pilsētiņā skan vai no katras telts, bez liekas kautrības viss nevajadzīgais tiek izmests turpat mītņu piekājē, radošākie atkritumus izmanto instalāciju veidošanai. Telšu pilsētiņā darbojas arī kinoteāris "Roskilde Cinema", kur visu dienu tiek demonstrētas patiešām labas, noskatīšanās vērtas filmas - gan koncertieraksti, gan pasaules lielāko festivālu laureātes. Par sociālo atbildību liek aizdomāties "Poor City" - vieta, kas izveidota kā atgādinājums bezpajumtnieku problēmām, brozas veidolos iemūžināti dažādi dzīves pabērni.
Plāns doties atpakaļ uz festivāla teritoriju, taču sākas negaiss. Nevis vienkārši negaiss, bet tas, ko angliski dēvē par "zibeņvētru". Ļaužu pūļi sāk tekalēt kā satrakojušās skudras, gājēju satiksme kļūst neprognozējama, atliek vien piemiegt acis, lai ko saskatītu lietū un apņēmīgi meklēt pajumti. Tomēr festivāls lietum nav gatavs. Retās kafejnīcas, kam teltis, pārpildītas, cilvēki spiežas pat zem pāris kvadrātmetrus mazām nojumēm. Lielākā daļa vienkārši samierinās ar slapjo likteni. Zibeņo visapkārt, augstprieguma līnijās lēkā baltas strēles, virs galvas - grandioza uguņošana, pamales plaiksnī zilisartām gaismām un pērkona rībieni pārspēj jebkuras mūzikas skaņas. Kādreiz jebkurš lietus beidzas - taču nogurums nupat jau ir ne tikai fizisks, bet arī morāls. Nolemjam "The Strokes" paklausīties "no sētas puses" - sēžam terasē, cauri liepu zariem spiežas mūzika. Kārtējā festivāla diena ir galā.
Tehnisku iemeslu dēļ fotoreportāžu no Roskildes festivāla pēdējās dienas, 3.jūlija publicēsim vien pēc pāris dienām. Festivāla atskaņas meklējiet arī laikrakstā "Diena".