Abi skaņu mākslas jaundarbi tapuši projekta tekhnē ietvaros. To atbalsta Eiropas Savienība un Latvijas Kultūras ministrija. Tintinas Patrones klātbūtni – arī Gētes institūts Rīgā.
Franču skaņu mākslinieks un trokšņu mūziķis Romēns Pero (Romain Perrot), kas strādā ar segvārdu Vomir, savu karjeru aizsāka jau 1996. gadā, un kopš tā laika viņa daiļrade piedzīvojusi vairāk nekā 300 publikāciju. Tādi mediji kā The Quietus un Les Presses du Réel viņu atzinuši par “harsh noise wall” kustības līderi: viņa priekšnesumi ir vienlaikus destruktīvi un skaļi, bet arī statiski. Viņa anti-visa skatījums uz mūziku ticis raksturots šādi: “nekādu ideju, nekādu pārmaiņu, nekādas attīstības, nekādas izklaides, necik nožēlas”.
Vomir festivālam Skaņu mežs ir radījis instalāciju ar nosaukumu Proclamation of the Bruitist Wall.
Pero savu darbu komentē ar manifestu:
“Indivīdam vairs nav citas alternatīvas, kā vien pilnībā atteikties no pielūgtās un reklamētās mūsdienu dzīves. Vienīgā vēl brīvā uzvedība ir troksnis un norobežošanās, lai nekad nepakļautos manipulācijai, socializācijai un izklaidei.
Bruitisma siena nesola pastāvīgi sniegt virzienu un vērtības eksistējošajai dzīvei. Necaurredzamais, trulais un nepārtrauktais troksnis nodrošina pilnīgu fenomenoloģisku reducēšanu, līdzekli pret eksistenciālu interpretāciju: norobežošanās tīrā un nepārveidotā dzīvnieciskā mierinājumā.
Bruitisma siena ir par autsaideriem, brīvprātīgiem autsaideriem. Tā apšauba jebkādus attiecību institūtus; viss, kas iznīcina, notiek.
Bruitisma siena ir sociāls izaicinājums. Tā izaicina jebkādu grupas, kopienas vai organizācijas konceptu un pieņem postmodernas norobežošanās no sabiedrības alternatīvu. Atteikšanās no kopienas, jo jebkura rīcība, pat ja tā tiek uzskatīta par futūristisku, dadaisku vai anarhistisku, ir velta.
Pagrimuma akcionisms nespēj stāties pretī mūsu imitējošās civilizācijas bojāejai ar fiktīvu atveseļošanos. Nicināmajai vērošanai no ārpuses vajadzētu būt vien pēdējam atgādinājumam par cilvēka muļķību pirms protestējošā laikmeta. Jebkura lieta un jebkura būtne kļūst nenozīmīga.
Bruitisma siena ir laika sirdsapziņas zaudējums, lai dzīvotu tukšumā un ļautos mirklim.
Bruitisma siena ir fizisks sirdsapziņas zaudējums.
Bruitisma siena ir nepārtraukta mentālā trokšņa prakse.
Bruitistu siena ir kareivīgs šķīstums neattēlojamajā. Uzmanoties no pēdējiem pēkšņajiem sākumiem, pieņemsim jaunu atsacīšanās stāju – nedz maigu, nedz bēguļojošu, nedz saliecošu –, lai spētu apliecināt: “es nekad nebiju klātesošs” mūsu vides iznīcināšanas radītajā tuksnesī. Zaudēt jebkādu cerību ir brīvība. Bruitisma sienas izolācijā, šūnu nekurienē, kļūt par tās ēnu – vienaldzīgu slepkavu sev pašam – un tādējādi kļūt par cilvēka ēnu, nezināmu, bezpersonisku.
Bruitisma sienā, lai pasliktinātu savu esību, lai tiktu uzskatītam par nezinošu un ignorantu pret visu; norobežošanās prasa attīstīt tīru nenoteiktību, kas tiek kalta emocionāli un intelektuāli ierobežojošo elementu aizmirstībā.
Bruitisma siena, garīgās moceklības tumsa, ir savienība starp esamību un neko, bezgalīga šūpuļdziesma.
Bruitisma siena izplata savus okultos tikumus, ar dūcošām un sīcošām hermētiskās formulas skaņām tā sadalās un sauc ar neatgriezenisku sairšanu.”
Kristīna Kēlere (Christina Koehler), galvenokārt strādājot ar pseidonīmu Tintin Patrone, ir vācu-filipīniešu skaņu un performanču māksliniece. Viņu aizrauj mūzikas, mākslas, skaņas un eksperimentālo izpausmes formu savstarpējo saikņu izpēte. Viņas radošais darbs koncentrējas uz mūzikas vizuālajiem aspektiem.
Iesaistot robotus un mākslīgo intelektu savā mākslinieciskajā praksē, Tintina Patrone izaicina ierastos priekšstatus par cilvēka subjektivitāti un fizisko klātbūtni. Integrējot šos tehnoloģiskos elementus, viņas mērķis ir apšaubīt novecojušās “cilvēka dabas” koncepcijas un veicināt jaunas perspektīvas, kas pastāvīgi attīstās līdz ar mūsdienu zinātnes un tehnoloģijas sasniegumiem.
Iekļaujot ne-cilvēciskas būtnes kā dalībniekus, Tintina Patrone mērķtiecīgi cenšas izjaukt tradicionālos priekšstatus par cilvēka subjektivitāti un ķermeni. Viņas performanču, instalāciju un lugu iedvesmas avoti ir konceptuālā māksla, Fluxus un eksperimentālā mūzika.
PURE MINOR ir skaņas instalācija, kuru iedvesmojusi tradicionālā Šveices Alpsegen – svētības lūgšana. Tā tapusi skaņu mākslas projekta tekhnē ietvaros un to atbalsta ES programma Radošā Eiropa. Instalācijā tā interpretēta caur elektroniskām skaņām un apstrādātiem vokāliem. Instalācija darbojas skaņas, rituālu un tehnoloģijas krustpunktā, koncentrējoties uz to, kā aizsargājošie rituāli, izmantojot skaņu, var tikt pielāgoti mūsdienu pilsētvides apstākļiem.
Alpsegen ir lūgums Dievam, Kristum, Dievmātei, Trīsvienībai un atsevišķiem svētajiem, kas atkarībā no teksta versijas var atšķirties. Tiek lūgta Alpu un visa, kas ar tiem saistīts, aizsardzība pret gaidāmās nakts iespējamiem apdraudējumiem. Muzikāli Alpsegen ir recitācija, kas sastāv no rindām un rindu daļām. Parasti to izpilda konkrētās Alpu saimniecības galvenais piensaimnieks, kurš katru vakaru vai pēc saulrieta skaļi izsauc Alpsegen. Bieži viņš stāv uz tuvējā pakalna un, lai pastiprinātu skaņu, izmanto rokas vai vēl biežāk tā saukto Folle – piena piltuvi, ko, apgrieztu otrādi, izmanto kā megafonu. Tas rada iedomātu aizsargtelpu ap Alpu saimniecību, kas ilgst visu nakti. Aizsardzība sniedzas tik tālu, cik tālu dzirdams lūgšanu izsaukums jeb Alpsegen.
Izmantojot šāda veida koka megafonus kā galvenās akustiskās ierīces instalācijā, projekts cenšas sapludināt tradīcijas un jaunās tehnoloģijas, dekonstruēt pastorālos ideālus un pētīt spriedzi starp lauku balsu rituāliem un mūsdienu pilsētu skaņu ainavām.
Izmantojot trombonu kā galveno instrumentu un modulācijas ierīces, Tintina Patrone veido noturīgas skaņu ainavas, aicinot klausītājus iegrimt apcerīgā atmosfērā.
Galerija Smilga apmeklētājiem būs atvērta no trešdienas līdz svētdienai plkst. 16.00-20.00.
Vairāk informācijas: www.skanumezs.lv