Albums beidzas, skaļruņos iestājas klusums, bet galvā turpina skanēt Pētera Draguna izdziedātie skaņdarba Bišu spiets un Zāles debijas diska Viņa noslēguma vārdi, kuru autors ir Rainis: "Un visas miņas irs… Un visas miņas irs..." Kaut Zāle redzēta uz skatuves jau daudz reižu, pēc 26. maija koncerta fon Stricka villā Nabamusic/Melo Records izdotais ieraksts atkal skan citādi, ļaujot tajā saklausīt vēl neapgūtas nianses, kaut precīzāk būtu teikt, to vietu dziesmās, kas darbojas kā dzīvi muzikāli organismi, nevis no maziem gabaliņiem sastiķētas puzles, kas zemestrīces vai garāmbraucoša vilciena gadījumā draud atkal pārvērsties par haotisku daudzu kartona gabaliņu kaudzi.
Tas bija Zāles pirmais ar kādiem citiem notikumiem nesaistītais koncerts pēc mulsuma brīža, kas bija neizbēgams, kad martā ansamblis saņēma Mūzikas ierakstu gada balvu Zelta mikrofons Labākā tautas un pasaules mūzikas albuma kategorijā. Piedevām Zāle vēl tika pieciniekā, kas pretendēja uz Gada albuma titulu.
Vertikāli un horizontāli
Iepriekš minētais hits Bišu spiets, Pēterim Dragunam to vēl izpildot vienatnē, bija, iespējams, neapzināts priekšvēstnesis grupai Zāle, kura tika izveidota, kad viņš satikās ar Martu Kreitusi, kura pēc darbošanās īru mūzikas grupā The Rogues bija paņēmusi savas muzikālās darbības pauzi, nemaz nezinot, ka tā ir pauze, un domājot pie mūzikas vairs neatgriezties. Tādas pauzes ir vislabākās, jo nekas nav izplānots un izrēķināts, ko pasaulslavenas grupas nereti apvieno ar neciešamu ilgu izraisīšanu fanu rindās, lai pēc tam atgrieztos un smeltu naudu ar spaiņiem.
Koncerta sākumā skan albuma ievadgabals Smilšu laiva, ko Marta savulaik veltījusi talantīgajam komponistam un skaņu režisoram Mārtiņam Tauriņam, bet tā arī nav paspējusi viņam parādīt, jo Taurenis pāragri aizgāja no šīs pasaules jau pirms 13 gadiem. It kā lai pasvītrotu patiesību, ka šai pasaulē ne viss ir tik balts, kā to cenšas mālēt, bet tik un tā mums tajā kādu laiku ir jādzīvo, grupas dalībnieku sejas klāj treknas melnas strīpas – vīriešiem horizontālas, kas brīžiem izskatās kā ēnas starp acīm, sievietēm – vertikālas pāri acīm. Grima autors ir Elvijs Strazds-Svētiņš. Ir arī askētiskas videoprojekcijas (Aldis Bičevskis), kas uz sienas virs skatuves nav tik viegli pamanāmas, jo villā tomēr iespīd par daudz gaismas.
Viss ir beidzies
Grupas skaisto elektriskās ģitāras solopartiju meistarei un trešajai dziedātājai Kasandrai Kaņepei kautrīgi apjautājoties publikai, vai viss skan pareizi, seko turpinājums, kurā ir daudz jaunu dziesmu, kas būšot iekļautas otrajā albumā, un tikai dažas no iepriekšējā.
Pēteris, kurš agrāk savus dzejošanas un muzikālos plauktiņus teicās nejaucam, tagad saņēmies dziedāt arī savus vārdus, bet joprojām vairāk izmanto citu rakstītu dzeju – papildus Bišu spietam vēl divus dzejoļus no Raiņa, vienu no kuriem viņš esot atvedis no Indijas, kas zālē izraisa jautrības vilni, Sergeju Jeseņinu un ungāru Mihāju Vigu, kura latviskotais dzejolis Viss ir beidzies un pieteikums Pētera izpildījumā piešķir maigu ironiju šim droši vien ar patiesām skumjām rakstītajām rindām.
Muzikāli melodisko ietērpu bez jau minētās ģitāristes Kasandras veido Kira Kirsanova ar oboju un Harijs Vagrants ar santuru, Pēteris pārmaiņus spēlē savu pie mums reti sastopamo instrumentu – indiešu harmoniju – un akustisko ģitāru. Aivis Gailītis visu šo skanējumu un tekstu minorīgās noskaņas pasvītro ar varenā čella klusu dūcināšanu. Basģitāras stīgas glāsta Daces Zariņas slaidie pirksti, savukārt sitēja un dūmu mašīnas pārvaldnieka loma grupā atvēlēta Tarasam Kuzmenko, kurš līdz šim bijis pazīstams ar darbību daudz skaļākas un smagākas mūzikas grupās, bet Zāles neofolks, kaut pašiem kolektīva dalībniekiem šāds jēdziens nav saprotams, prasa daudz niansētāku pieeju – līdzīgi kā āmura vietā rokā paņemt otu –, un Tarass ar saviem tagadējiem grupas biedriem un viņu radīto saprotas lieliski.
Tālāk par virtuvēm
Koncertā ieskanas arī angļu valoda, kas varbūt Zāles repertuārā īsti neiederas, taču Kasandras dziedātajai Ship un īru tautas dziesmai, kā arī By the Waters of Babylon, kuras pamatā ir angliskotas 137. psalma divas pirmās rindas un angļu XVIII gadsimta komponista Pītera Heisa sacerēts kanons, jāskan tā, kā tās radušās. Programmā ir vēl viena kaverversija – Haralda Sīmaņa Taverna.
Nobeigumam atstātas dziesmas Maigi nebūt un, protams, Bišu spiets, kuram ar agresīvāku ritma zīmējumu varētu būt pat deju zāļu grāvēja potenciāls. Liekas, tam pat piestāvētu dabstepa versija. Pašās beigās kā piedeva – vēl viena jauna Martas dziesma Vantis. Un visi aicināti pie bāra, jo koncerts ir galā.
Grupas vadošās vokālistes un dziesmu autores Martas dabiski sievišķīgais balss tembrs, kādu uz skatuves nemaz neizdodas sastapt tik bieži, koncertam piešķir omulīgas un relaksējošas mājas ballītes gaisotni, un patīkami apzināties, ka viņas paveiktais ar grupu Zāle ticis novērtēts, nevis atstāts piesmēķētām un ar alus pudelēm piemētātām virtuvēm vai nakts ugunskuriem.
Izrādās, divas jaunas grupas dziesmas skanēs 2018. gada Deju svētku koncertā, bet jau tapušā ierakstā, citādi, kā saka pati Marta: «Tikko kaut kas par sekundi pamainās, tā dejotāji sakrīt kaudzē.» Tas ir saprotams – Zāle nevar nospēlēt vienu un to pašu identiski pat divas reizes, tāpat kā nevar ievilkt elpu pēc pasūtījuma tikpat dziļi kā, piemēram, aizvakar no rīta, tikko pamostoties un izstaipoties. Milzu koncerti ar kustīgām dekorācijām un grandiozām, iepriekš sagatavotām projekcijām tātad mūziķiem nespīd. Un labi vien ir – vismaz Zāle paliks un, cerams, turpinās koncertēt uz nelielām skatuvēm tepat mājās.