Hosē Gonsaless. Kaislību bioķīmija

Dziesma Heartbeats, kas tika iekļauta Sony Bravia reklāmā, palīdzēja tev iegūt plašākas auditorijas uzmanību. Taču, tā kā tā ir grupas The Knife dziesma, viņi noteikti tev ir pateicīgi par autoratlīdzības čekiem, kas nonāca viņu kontos!

H.G. (Smiekli.) Jā, viņi noteikti ir priecīgi. Viņiem ir sava ierakstu kompānija, un šīs dziesmas panākumi viņiem ļauj to veiksmīgi uzturēt, kā arī doties savā koncertturnejā. Starp citu, es šobrīd turnejā uzstājos kopā ar Kristofu, kas miksēja un māsterēja gan manu, gan The Knife albumu. Var teikt, ka viena dziesma ir palīdzējusi gan man, gan dziesmas autoriem — The Knife.

Jāteic, reklāma ar dziesmu Heartbeats izdevusies tiešām gaumīga un laba. Vai tev bija kāda teikšana par galarezultātu?

H.G. Pirms tika veidota reklāma, man pajautāja par dziesmu, un, kad reklāma bija gatava, man to parādīja un jautāja, ko es domāju. Nebija tā, ka, ja man nepatiktu, kaut kas tiktu mainīts. Taču man vismaz bija iespēja to redzēt pirms pārraidīšanas, un, jā, man tā arī ļoti patīk.

Mūsdienu mūzikas biznesā, kad disku pārdošana ir samazinājusies, mūzika reklāmās un dažādos TV šovos ir svarīgs ienākumu avots māksliniekiem. Vai ir kādas preces vai servisi, kuru reklāmās tu nepiekristu savas mūzikas izmantošanai?

H.G. Domāju, ka ir daudz tādu kompāniju. Jāsaka, man reklāmas nemaz nepatīk un, skatoties televīziju, vienmēr krīt uz nerviem, bet tā nu ir tā pasaule un mediji ir iekārtoti, tur jau neko nevar darīt. Kamēr reklāma nav pārāk tieša propaganda, ir O.K.

Tu esi studējis bioķīmiju Gēteborgā. Kā radās interese par šo virzienu?

H.G. Interese par bioķīmiju man radās diezgan vēlu — kad vidusskolā mācījos bioloģiju un ķīmiju. Tīņa gados mūzika bija mana galvenā aizraušanās, bet izvēle par labu bioķīmijai bija mazliet kā apjausma, ka tīņa gadu sapņi ir izdzīvoti un jādomā, ar ko nodarboties, mūziku atstājot tikai kā hobiju. Bioķīmija mani tiešām interesēja, un es sevi nākotnē jau redzēju laboratorijā baltā uzsvārcī.

Un šobrīd — vai bioķīmijai esi teicis ardievas, vai tomēr redzi sevi pēc kāda laika atgriežamies laboratorijā?

H.G. Mani joprojām interesē ar bioķīmiju saistītās tēmas, taču ne specifiski. Šobrīd neredzu iespēju atgriezties pie pētījumiem un ceru, ka man būs iespēja iztiku pelnīt, arī turpmāk izdodot albumus un koncertējot. Neesmu daudz mainījis savu dzīvesstilu, kopš mana mūzika kļuva vairāk atpazīstama, līdz ar to man nemaz nevajag pārdot simtiem tūkstošu kopiju, lai justos apmierināts ar dzīvi un nopelnītu iztiku. Ceru un redzu sevi mūzikā vēl kādus desmit divdesmit gadus.

Varbūt kādā videoklipā tu varētu parādīties baltā uzsvārcī un darbība varētu norisināties laboratorijā!

H.G. (Smiekli.) Nē, nē, laikam tomēr ne.

Vai kādas zināšanas, kas iegūtas, studējot bioķīmiju, esi varējis pārnest mūzikā?

H.G. Tieši ne, bet savā ziņā jā — pastarpināti caur dziesmu tekstiem. Piemēram, albumā In Our Nature — runājot par evolūciju, lai gan filozofiskā veidā, kas ir diezgan tālu no bioķīmijas un molekulām. Es nedziedu par molekulām.

Varbūt tavas zināšanas noder praktiski, piemēram, turnejās, ja kādam piemetas medicīniska kaite, tad meklē tavu palīdzību?

H.G. (Smiekli.) Tur jau tā nelaime ar pētījumiem, — ja apgūsti zināšanas, kā savā starpā reaģē molekulas, tas noteikti nepalīdz pirmās palīdzības sniegšanā!

Dziesminieka kārtā nokļuvi pēc eksperimentiem un spēlēšanas panku un smagās mūzikas grupās. Vai kļuva nepanesami skaļi?

H.G. Ne gluži. Es sāku spēlēt akustisko ģitāru jau laikā, kad spēlēju basģitāru smagās mūzikas grupā, un kādu laiku biju abos šajos mūzikas novirzienos.

Un tad dziesminieks tevī ņēma virsroku!

H.G. (Smiekli.) Jā! Bet arī grupās, kurās es spēlēju, nebiju tas līderis, kurš skatuves priekšā skaļi bļauj mikrofonā, — līdz ar to neredzēju konfliktu spēlēt divus it kā ļoti dažādus mūzikas žanrus vienlaikus. Vēlāk, kad bija vairāk jākoncentrējas mācībām un nekas tālāk neattīstījās ar grupām, vienkāršāk bija mājās strinkšķināt akustisko ģitāru. Viss notika dabiski un pašsaprotami.

Vai esi uzstājies Argentīnā?

H.G. Jā, jau divas reizes. Pērn un šogad arī.

Un kā tevi tur uztver, kā savējo vai kā mūziķi no Zviedrijas?

H.G. Daļēji — kā savējo. Parasti dēvē par "argentīniešu zviedru", kamēr citur esmu "zviedru argentīnietis"!

Kādā valodā dziedi Argentīnā?

Angļu valodā, kā visur. Nekad nemēģinu speciāli tulkot dziesmu tekstus, izpildu tajā valodā, kurā dziesma radusies. Lai gan — es gribētu kādreiz rakstīt tekstus spāņu valodā. Man patīk šī valoda un kā tā izklausās dziedot, taču tās nebūs manas jau esošās dziesmas.

Jaunākā albuma In Our Nature iedvesmas avots tev bija Ričarda Dokinsa grāmata The God Delusion. Kas vēl tevi iedvesmo radošajam procesam?

H.G. Diezgan daudz klausos un rodu iedvesmu no Āfrikas ģitāristiem un mūziķiem un mēģinu atrast jaunus ritmus, ko neesmu pirms tam spēlējis. Vēlos vairāk rakstīt klasiska rakstura melodijas. Pirmā albuma tapšanas laikā biju diezgan stūrgalvīgs un negribēju aizrauties ar klasisku dziesmu būvēšanu — pantiņš, piedziedājums… Bet jaunākā albuma tapšanas laikā sapratu šīs klasiskās dziesmas uzbūves nepieciešamību. Daudz klausījos tādus klasiķus kā Saimons un Garfunkels, piemēram.

Tā jau parasti ir — sākumā visi mēģina dumpoties pret pieņemtajām normām, bet vēlāk atgriežas pie klasiskajām vērtībām…

H.G. Jā, tā ir. Taču, ja runā par dziesmu tekstiem, tajos gan turpinu būt mazliet dumpinieks. Negribu rakstīt par attiecībām un mīlestību tās vienkāršākajā izpratnē. Vēlos runāt par globālākām tēmām. Var teikt, ka stūrgalvība un smagās mūzikas dumpinieciskums izpaužas caur manu dziesmu tekstiem.

Drīzumā tev ir koncerts Rīgā Latvijā.

H.G. Šī ir pirmā reize, kad uzstāšos Latvijā. Kaut arī Zviedrija ir diezgan tuvu, pie jums nekad vēl neesmu bijis. Uz tikšanos!