Hanu pils un strūklaka, kas iedvesmojusi krievu dzejas klasiķi, vēl arvien ir iecienīta pietura Krimas ceļojumu maršrutos. Rīgā šo leģendu redzēsim Latvijas Nacionālās operas baleta jauniestudējumā Bahčisarajas strūklaka ar jau teju gadsimtu pazīstamo Borisa Asafjeva mūziku, Aivara Leimaņa horeogrāfijā un mākslinieces Ināras Gaujas vizuālajā vidē. Pirmizrāde — piektdien, 16.maijā. Ducis arābu zobenu un desmit poļu zobenu. Piedevām vēl arī pāris mērogā samazinātu krusta zobenu, ar kuriem poļu ballē dižojas divi draugi un graciozā dejā koķeti rotaļājas arī viņu līgavas. Vēl arī poļu šķēpi, rotāti ar krāšņiem pušķiem, un tatāru dunči, no kuriem mazākais un elegantākais pieder greizsirdīgajai Zaremai. Tā visa ir Operas ieroču meistara Aivara Ločmeļa saimniecība rekvizītu noliktavā teātra pagrabā. Mazītiņā būcenītī radošā nekārtībā satilpst kas līdzīgs nelielai Ieroču palātai no milzīgiem, masīviem divroku zobeniem līdz Kalašņikova automātiem. Un katrs priekšmets ir neaizstājams savā reizē un vietā.
Nenāc par tuvu!
Baletam Bahčisarajas strūklaka izraudzītas XVII un XVIII gadsimta ieroču imitācijas. Vesela tēlu galerija. Un kas par to, ja uz spala ir zirgi un ziloņi, kas "neiet kopā". Un vēl Kamasūtra! "Izteiksmīgi izliekts, ar smagu rokturi un ausainu japāņu stila "groziņu" priekšā tas ir apbrīnas vērts, taču skatītāju acu priekšā nozibsnī vien iztālēm un tikai dažas sekundes," Operas ieroču meistars Aivars Ločmelis svārsta rokās austrumu sieviešu duncīti. Tas pieder Zaremai, kuru pirmizrādē atveidos Baiba Kokina. Arī dzīvē maigās, piekļāvīgās būtnes ar greznajiem duncīšiem nav plātījušās, lai gan būtu ko parādīt — izsmalcināti tēlaini grebumi, dārgakmeņi. Tomēr nēsājušas paslēptus zem drēbēm…
"Aukstie ieroči ir mākslas veids. Ja taisa izrādi ar milzīgi radošu režiju un milzīgi smalkiem kostīmiem un dekorācijām, tad kāpēc nevar taisīt milzīgi smalkus ieročus?" prāto Aivars Ločmelis, kurš jaunībā apguvis virpotāja amatu un visu mūžu dziedājis Operas korī. Ieroču māksla ir viņa mūža aizraušanās. "Nav nekā skaistāka par asmeni," viņš rāda attēlus Krievijā izdotā, glancētā speciālā žurnālā. Tas pilns ar autormākslas priekšmetiem — dunčiem un zobeniem, kam smalki rotāti gan spali, gan asmeņi. Protams, Bahčisarajas strūklakas ieroči ir "tikai" butaforija. Rūpnieciski ražota un pēc kataloga iepirkta Ķīnā un Spānijā. Taču tās ir gana krāšņas un ticamas kādreizējo autordarbu imitācijas. Individuāla meistara darbs mūsdienu sadzīves apstākļos nerentējas. Starp citu, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā arī Rīgā bijusi teātra ieroču ražotne, kas izgatavoja ieročus visai Eiropai. Tā saucās J.Cirons un ražoja dzīves īstenībai ļoti pietuvinātas butaforijas. Teātrī saglabājies dažs eksemplārs no tiem laikiem.
Teātra zobena noslēpums
Graujošs rīks ar mīkstu, elastīgu asmeni. Ņem abās rokās un cērt! —
pacilāju milzīgo krusta zobenu. Bet kā lai ar to dejo? "Ar šiem nedejo,
tie domāti operai. Baletā izmantotajiem ir tukšs spala vidus, lai
balerīnas var cilāt! Izjaucu, uzliku citu galu, atvieglināju,"
A.Ločmelis rāda līdzīgu, bet stipri mazāku zobenu. Vēl vieglāks laikam
varētu būt tikai kartons… Bet neko tādu meistara saimniecībā gan
neatrast. Viņš atminas, kā savulaik sacēlies Alfrēda Kalniņa operas
Baņuta iestudējuma laikā, kad Pēteris Grāvelis ar Kārli Zariņu varoņu
Daumanta un Vižuta lomās situšies ar finiera zobeniem. "Šito trako
skatu: ne tas cilvēks labi jūtas, nedz skats ir jēdzīgs. Finieris
klakšķ un iet pa gaisu! Man prasīja: ko tu te muti brūķē? Tu vari
iztaisīt? Varu! No tā laika arī esmu ieroču meistars." Arī pats no
savas skatuves pieredzes viņš labi zina: "Kad tu turi īstu ieroci rokā,
tu jūties savādāk. Bet, kad tev finieri iedod, tu atmuguriski, kaunīgi
kaut kur to bīdi, stum aiz muguras, lai neredz. Varbūt no skatītāju
zāles tas izskatās labi, bet tu zini, ka tas ir finieris." Arī
varoņtenors Kārlis Zariņš uz vietas piekritis: "Ja rokā ir īsts
dzelzis, tad vīrietis jūtas savādāk," viņš citādi izskatās un citādi
uzvedas.
Savulaik A.Ločmelis kalis pats, viņa būcenī vēl tagad glabājas duramie,
kurus pats izslīpējis no tērauda. Reiz ar lielu rūpību un mīlestību
izgatavojis Džuljetas duncīti Dailes teātra izrādei Romeo un Džuljeta.
Bet noduršanās brīdī viņa ievīstījusi duncīti zīda šallē — un to nemaz
neredzēja!… Pēdējais nozīmīgais darbs esot zobens izrādei Nabuko.
Lai kā izgatavoti, rekvizīti ir smalka māksla. Protams, tie nav asi.
Nav bīstami dzīvībai. "Skatuve nav nekāds karalauks, tomēr, dinamiski
kustoties, jebko var salauzt, saplēst. Re, vakar zobens nokrita zemē un
gals nokrita — tas rūpīgi jāpielīmē. Tāpēc te jābūt kādam cilvēkam,
kurš vienmēr visu uzmana un sataisa," ieroču meistars izskaidro savu
funkciju šodien. Tas nu nekam neder, ja pēc desmit izrādēm zobena
rokturis jau ir notīts ar zilo izolācijas lenti. Tomēr laikazobs dara
savu: daži zobeni cīniņos uz skatuves jau ir sacirsti tik robaini, ka
asmenis izskatās līdzīgs ķemmei vai zāģim. "Tāpēc jau Holivudai vienmēr
gatavo ieroču pārus — vienu tuvplāniem, otru cīņas skatiem," A.Ločmelis
paskaidro. Un kāpēc gan ne, ja rūpnieciski ražotie, butaforiskie
aukstie ieroči nopērkami par pieciem līdz 70 latiem? Uz spala nav īstu
pusdārgakmeņu? Tagad tos lieliski imitē ar krāsainu plastmasu. Lūk,
stilīgs duncis ar ziloņkaula imitācijas spalu un krāšņu pušķi galā
jaunākam cilvēkam! Tērauda un cēlmetālu vietā visbiežāk izmanto viegla
lējuma silumīnu un alumīniju, un tālāk jau visu paveic ķīmijas brīnumi.
"Šis ir vienkārši alumīnijs, apzeltīts vakuumā ar alumīnija putekļiem.
Vai jūs varat pateikt, ka tas nav zelts?" — tā A.Ločmelis.
Raksts publicēts 14.maija laikraksta "Diena" pielikumā "TVIzklaide"