Jaunā platforma

Platformas paspārnē iznākuši Jumpravas, The Hobos, A–Europa, Arņa Medņa, Lindas Leen, Ozola, Ingus Ulmaņa, Ingus Pētersona, Dona, Jenny May, Fēliksa Ķiģeļa, Melo–M, R.A.P., Re:public, Tribes of the City, Jāņa Stībeļa, Ladybird un Normunda Rutuļa albumi. Šogad kompānija laidīs klajā jaunus Dona, Intara Busuļa un Kārļa Lāča, Gain Fast, Mofo un R.A.P. ierakstus. Par pārmaiņām mūzikas industrijā, kompaktdiska ēras beigām un nākotnes izaicinājumiem intervijā TV Izklaidei stāsta Platformas vadītājs Rimants Liepiņš. Kā jūs pats raksturojat šo desmit gadu posmu — kurā punktā sākāt un kur nokļuvāt? Šobrīd esam nonākuši turpat, kur sākām. Desmit gados ir noslēdzies aplis, kas ir kompaktdiska forma. Mēs sākām 1998.gadā ar Jumpravas albumu Laika atšķirību romance — tā bija pirmā plate, ko izdevām. Gatavojoties jubilejai, paskatījos pārdošanas rādītājus: šogad mēs no viena projekta pārdodam apmēram tikpat daudz disku kā 1998.gadā — vidēji līdz 1000 eksemplāru, tas ir ļoti maz. Ja kāds projekts šobrīd tiek pārdots 2000—3000 vienībās, tas jau uzskatāms par veiksmīgu. Pēc 2000.gada bija strauja izaugsme, bet šobrīd atgriezāmies sākotnējā punktā. Līdz ar to gluži loģiski var spriest, ka kompaktdisku ēra ir beigusies. Kas bija jūsu veiksmīgākais projekts? Viennozīmīgi — grupa A–Europa. Tas ir vienīgais precedents Latvijā, kad grupa sasniedz gan latviešu valodā runājošo auditoriju, gan krievu valodā runājošo. Savulaik viņiem bija tirāža 40 000 vienību (kopumā diski un kasetes). Kompaktdisku ēra ir beigusies. Kas tad ir priekšā? Pēdējos gados uzturējām mājaslapu platformacd.lv, kur varēja iegādāties mūsu izdoto mūziku taustāmā formātā — kompaktdiskos, tad es sapratu, ka zīmols ir jāmaina. Kāds mums ir sakars ar CD, ja CD nevienu vairs neinteresē?! Esam pārtapuši par Platforma Music, mūsu mājaslapa ir platformamusic.lv. Turpmāk mūzikas industrijā darbosimies vairāk kā servisu sniedzējs — būsim starpposms starp izpildītāju un patērētāju. Ierakstu kompānijas vienmēr par katru cenu gribēja būt tiesību turētājas — ja tu izdod plati, tad tu arī esi producents ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas vairs nav nepieciešams. Grupa var pati sevi apsaimniekot, man tai nav jābūt ne mammai, ne tētim, ne mīļākajam. Mūziķi paši par sevi var izdzīvot, var radīt ierakstus, es viņiem neesmu nepieciešams, līdz ar to es nekādā veidā negribu kontrolēt šos ierakstus. Es gribu būt labs sadarbības partneris grupām un izpildītājiem. Ko jūs viņiem piedāvāsiet? Mēs būsim internetā bāzēta kompānija, kas piedāvās patērētājiem mūziku par velti. Dziesmu lejupielādes izmaksas segs reklāmdevēji. Cilvēki mūziku joprojām mīl, bet viņi to vairs nepērk — kāpēc par dziesmām būtu jāmaksā, ja internetā tās ir pieejamas par brīvu? Mainīt šos paradumus un cilvēku apziņu gandrīz nav iespējams, es neticu policejiskām metodēm — aizliegt un sist ar lineālu pa rokām, tas neko nemainīs. Mēs negribam cīnīties, es negribu staigāt pa Pļavniekiem un raut ārā serveriem vadus. Man ir jāpiedāvā serviss, kas ir interesants un izdevīgs gan māksliniekiem, gan klausītājiem. Tā būs mūsu jaunā mūzikas platforma. Kad palaidīsiet šo projektu? Mājaslapā platformamusic.lv jau redzama liela daļa kataloga, kas būs pieejami par brīvu. Tagad šo mūziku var iegādāties par naudu. Šobrīd strādājam pie tā, lai piesaistītu pietiekami daudz reklāmdevēju, kas nodrošinās nepārtrauktu bezmaksas failu piegādi patērētājam. Par katru lejupielādētu dziesmu, par katru klikšķi mums ir jāsamaksā autortiesību aģentūrai AKKA/LAA pieci santīmi. Ja mums ir reklāmdevējs, kas finansē 50 000 "bezmaksas" klikšķu, tad 50 001.klikšķis vairs nebūs par brīvu. Es negribu, lai iznāktu tā, ka interneta veikals ir atvērts, mēs paziņojam, ka viss ir par brīvu, paiet trīs dienas — bezmaksas veikals ir aizvēries un klausītajiem par dziesmām atkal jāmaksā. Projektu plānojam palaist mēneša laikā. Kā tiks nodrošināta tā dzīvotspēja? Mūsu mērķis ir nodrošināt bezmaksas dziesmu piegādi klausītājiem un pienācīgu samaksu autoriem un izpildītājiem. Sistēma būs šāda: reklāmdevējs maksās 15 santīmus par katru lejupielādētu dziesmu — pieci santīmi tiks samaksāti AKKA/LAA, piecus santīmus saņems grupa vai producents, kas to ierakstu producējis, un pieci santīmi paliks mums servisa uzturēšanai. Reklāmdevēju klipu garums mājaslapā nepārsniegs trīs četras sekundes, bet būs arī iespēja iegādāties dziesmas par naudu, ja negribēsiet skatīties reklāmas rullīti. Neredzu iemeslus, kāpēc lai šis projekts neizdotos. Ja atsaucība būs liela, tad arī reklāmdevēji stāvēs rindā, lai ar mums sadarbotos. Cita lieta — vai mēs spēsim pārvilināt lietotājus no tām interneta vietnēm, kur viņi nelegāli lejupielādē mūziku patlaban, kā, piemēram DC++. Tāpēc arī mums sava mājaslapa ir jāveido tā, lai cilvēkiem būtu interesanti ienākt — tur jābūt visiem jaunumiem, informācijai, fotoattēliem, video, pievienotajai vērtībai, kas pārliecinātu cilvēkus pie mums atgriezties. Kopumā, man šķiet, tas ir revolucionārs piegājiens, jo līdz šim grupas bieži vien vainoja ierakstu kompānijas pārlieku lielas peļņas sagrābšanā un necaurspīdīgumā. Turpmāk mūziķi, kuru dziesmas tiks lejupielādētas visbiežāk, saņems arī vairāk naudas. Šī sistēma ir caurspīdīga un pārskatāma. Vai tiešām bija periodi, kad guvāt "pārlieku lielu" peļņu? Ja gadās tādi projekti kā A–Europa… Lielu naudu toreiz saņēma gan pati grupa, gan mēs bijām uz zaļa zara. Sevišķi veiksmīgs bija laikposms pēc 1999.gada, kad cits pēc cita iznāca pieprasīti albumi — grupas The Hobos disks Numbvision, Lindas Leen debijas albums un A–Europa albumi. Tie laiki ir pagājuši, audiokasetes mirušas, tagad — arī diski. Visā pasaulē ierakstu kompāniju lielākās bažas saistītas ar to, ko nu tagad darīt un kā pelnīt laikā, kad ķeblītis izsists zem kājām. Pārmaiņas ir dramatiskas un neizbēgamas. Šīs tendences vairs nav apturamas — mūzika būs par brīvu, un kāpēc mums nebūt pirmajiem, kas to izdara Latvijā? Daži pašmāju mūzikas industrijas pārstāvji uzskata, ka tas, ko mēs darām, ir slikti, ka tas degradēs mūzikas ierakstu tirgu, ka cena ir pārāk zema. Bet es visu esmu aprēķinājis: ja man ir reklāmdevējs 50 000 klikšķu, tad viņš par to samaksā 7500 latu. No tiem 2500 latu saņem autori, 2500 latu — grupa vai producents, 2500 latu paliek servisam. Tā ir laba nauda! Man ir interneta veikala Doremi.lv statistika par Platforma Records mākslinieka Jāņa Stībeļa rezultātiem — pērn viņa dziesmas tur nopirkuši 400 cilvēku un Jānis mums kā kompānijai ir ienesis 100 latus. Šī summa vēl ir jāsadala uz pusēm, Jānim Stībelim tiek 50 lati, bet, atskaitot ienākuma nodokli, uz rokas viņš saņem 35 latus. Vai jūsu mājaslapā būs pieejamas tikai Platformas mūziķu dziesmas? Esam atvērti sadarbībai ar jebkuru ierakstu kompāniju. Mēs gribam piedāvāt mūziku, ko klausītāji pieprasa. Man nav svarīgi, kas tās dziesmas izdod — Platforma vai Mikrofona ieraksti, vai cita kompānija. Mēs tāpat paturēsim arī kompaktdisku izdošanu, bet tas jau būs nišas produkts. Veidosim labāku dizainu, kvalitatīvāku iepakojumu, mazāk plastmasas — tas būs domāts kolekcionāriem, faniem, kuri joprojām grib to taustāmo mantu, pie kā pieturēties. Ieraksti paši par sevi nekur nepazudīs, jautājums ir — kādā veidā un formātā tie nonāks pie klausītājiem. Viens no pirmajiem projektiem, ko mēs piedāvāsim jaunajā formātā, būs Dona albums Lelle. Sākumā tas tiks izdots digitāli bez maksas, tad mēneša laikā sagaidīsim jauna tipa noformējumu. Ivetas Mielavas izdevniecība Upe tuviem un tāliem dara kaut ko līdzīgu ar savu akadēmiskās mūzikas sēriju — ciets buklets, grāmatiņa, labs teksts, skaisti noformēts, glīti iesaiņots disks. Šajos gados mēģinājām dažādus ceļus, kā veicināt disku pārdošanu. Eksperimentējām ar cenām, bet cenai nav izšķirošas nozīmes — Ls 2,99, Ls 6,99 vai Ls 9,99. Ja cilvēks meklē mūziku internetā, tad viņš to nepirks arī par 2,99. Savukārt cilvēkam, kurš Statoilā lej degvielu savā automašīnā un kuram ir prestiža jautājums dabūt jauno, skaisti iepakoto grupas Cosmos disku, nav svarīgi, vai tas maksā Ls 6,99 vai 9,99. Viņš to nopirks arī par 15,99. Cita lieta, ka šādu cilvēku skaits ir salīdzinoši neliels. Godīgi sakot, pēdējos trijos gados es vairs pat neinteresējos par mūsu izdoto albumu tirāžu, tās bija pārāk niecīgas. Kā tad pēdējos gados pelnījāt? Esam organizējuši ļoti daudz pasākumu, piemēram, Līgo pasākumu Raiskumā, Ziemassvētku koncertus, korporatīvas ballītes. Mēs darbojāmies kā izklaides aģentūra, kas arī bija mūsu galvenais ieņēmumu avots, bet tas nav ierakstu kompānijas darbības virziens. Mums ir laba komanda, kas ar to nodarbojas, bet mēs atdalīsim šo vienību no Platforma Music. Tā ir cita specifika, cits bizness, kam nav nekāda sakara ar mūzikas radīšanu, izplatīšanu un pārdošanu. Tas bija veids, kā mēs divus trīs gadus izdzīvojām. Paldies, vairs tā nedarīsim. Mēs arī esam TV raidījumu producenti — producējam Latvijas Muzikālo līgu, TV šovu Cīņas klubs un darīsim to arī turpmāk. Viens no mūsu "bērniem", kuru esam izauklējuši, ir Latvijas Mūzikas kanāls (LMK). Pie tā mums arī vēl daudz jāstrādā. Šim kanālam jāiekļūst pēc iespējas lielākā skaitā Latvijas kabeļtīklu — tā ir laba iespēja pašmāju mūziķiem parādīt sevi tautai. Mūziķiem arī neiet viegli? Katram menedžerim tagad ir piecas sešas grupas, mūziķi pulcējas grupiņās un domā, ko darīt. Dragāt decembrī pa korporatīviem pasākumiem? Forši — naudu sapelna, bet visam gadam nepietiek. Ko darīt tālāk? Ierakstus izdot? Nav jēgas. Koncertturnejas pa Latviju? Nav jēgas. Piedāvāt dziesmas par brīvu mūsu mājaslapā varētu būt veids, kā pelnīt un darīt savu mūziku zināmu, turklāt šis kanāls nav atkarīgs no citu mediju ietekmes. Iznāk, ka korporatīvie pasākumi māksliniekiem šobrīd ir vienīgais veids, kā ātri nopelnīt labu naudu? Ir ļoti liela mūziķu daļa, kuri kļuvuši par "galma muzikantiem". Tas nozīmē, ka novembrī—janvārī viņi spēlē Ziemassvētku un Jaungada ballītēs, korporatīvajos pasākumos. Nezinu, kā būs tagad, tuvojošās krīzes iespaidā. Pēdējos gados korporatīvo ballīšu skaits bija neaptverams. Savukārt vasarā ir uzņēmumu sporta spēles. Tas ir tas, kurā daudzi mūziķi specializējas. Arī tie, kuri to nedarīja, lēnām pārkvalificējas. Ladybird veido speciālu programmu korporatīviem pasākumiem un vairs nedomā, kā iekarot Japānu. Viņa domā, kā iekarot baņķieru sirdis un naudas makus. Un tur mūziķiem neko nevar pārmest. Pazūd turnejas pa Latviju, pazūd klubi… Taču Latvijā ir kādi trīs četri mākslinieki, kuri par dalību pasākumā var saņemt pārdesmit tūkstošus latu.