Mūzika, kas aizved vēl neizzinātu sajūtu labirintos, jo kaut ko tamlīdzīgu nekad agrāk nav nācies dzirdēt, bieži vien lielākajai daļai klausītāju paliek neizprotama. Jautājums, vai tie visi maz ir dēvējami par klausītājiem, kuri piedzimuši ar spēju dzirdēt, bet nav šai maņai savā dzīvē ierādījuši vienu no galvenajām, ja ne pašu galveno lomu. Ja pat rūdītam melomānam, noklausoties grupas Ezeri jauno albumu Sāls, nākas secināt, ka tā nav nekāda izklaide un būs nepieciešams ieguldīt darbu, lai to vismaz mēģinātu saprast, tātad jāienirst maksimāli dziļi, cik nu tas ezers ļauj un cik ļauj katra indivīda personīgais plaušu tilpums. Vai arī steidzami jārāpjas krastā, jāpaķer drēbes un jābēg, pārslēdzoties uz kādu lielveikalu atmosfērai piemērotāku fonu.
Albums Sāls sākas ar īsu, tādu kā folka skaņdarbu Pirmais solis, kurā skan bandžo, flauta un arī Miķeļa Putniņa balss kā instruments, atstājot, visticamāk, nejauši ierakstītu kāda dzīvnieka vai maza bērna sasaukšanu. Šādi gadījumi mūzikas vēsturē ir bijuši – ieklepošanās, skaļa ieelpa, noraustījusies ieraksta lente, studijas ēkai garām braucošs vilciens... Līdzko esi šajā pirmajā solī jau iegremdējies un vēlies turpinājumu, tas apraujas, liekot apjaust sevī atkarību. Tātad tu esi noķerts.
Katrs nākamais skaņdarbs – jo saukt tos par dziesmām nešķiet īsti pareizi – aizved jaunā ceļojumā, kur skanošos vārdus vismaz sākotnēji tver kā izdziedātus nošu savirknējumus, kuros paustajam ir otršķirīga nozīme, kas varētu būt kā pāreja no pirmajā albumā Ogle lielākoties izmantotās angļu valodas uz latviešu mēli. Visi trīs grupas dalībnieki – pamatlicējs Miķelis Putniņš, kurš Ezerus sāka kā soloprojektu (balss, ģitāra, sintezatori, saksofons, klavieres), tāpat kā Kristians Priekulis (bass) un Krišjānis Bremšs (sitamie instrumenti), – ir perfekti cits citam pieslīpējušies profesionāļi mūzikā, un tas jūtams, skaņdarbos mijoties akadēmiskās mūzikas, džeza, roka un arī elektronikas elementiem.
Kad klausies albumu Spotify un sākas skaņdarbs Response, šķiet, ir nodevīgi ieskanējusies šīs vietnes reklāma, bet tās ir tikai sekundes, kuras pat neesi sācis skaitīt, kad atkal esi dziļā ezerā – šo varētu ieviest pat kā jaunu sajūtas raksturojošu atbildi uz jautājumu: kā jūties? Dziļā ezerā… Atgādinājums par vairākkārt lietojamo krūzi, kas tomēr izrādās reklāma, seko nedaudz vēlāk – pirms angliskā gabala DYC, kura nosaukumu gribētos uztvert tikai kā burtu rindu, kurā katrs var atrast savu atšifrējumu, ja rodas tāda vēlme, kas, tāpat kā vajadzība izprast visu šo albumu, nebūt nav nepieciešamība. Jo saprotamais un izzinātais ir kaut kādā ziņā izbeidzies, un izbeigšanās ir arī mērķa jeb rezultāta sasniegšana – idejas nāve. Jo ideja, kas realizēta, vairs nav nekāda ideja.
Ezeru mūzikā viss ir tik ļoti autonoms jeb neatkarīgs no klausītāja, ka kāds nepārprotami saskatāms vai sadzirdams solis pretī izjauktu šo burvību. Miķelim jau pietiek ar darbību citos popmūzikai tuvākos projektos (Imanta Kalniņa dziesmu interpretāciju apvienība Nepāriet, mūzika no režisora Andra Gaujas filmas Nekas mūs neapturēs), kur izmantotas viņa unikālās vokālās iespējas – diapazons no basa līdz falsetam. Kad tapa projekts Visas taisnības, sarežģītās dziesmas Lapsenes nāve dziedāšanai nevarēju iedomāties nevienu citu kandidātu kā Miķeli, bet albuma veidotāji tomēr izvēlējās visdrošāko variantu – instrumentālu versiju Air noskaņās.
Miķelis savās muzikālajās izpausmēs ir kā uzvilkta un trausla stīga, kas, šķiet, var pārtrūkt jebkurā mirklī, ko tu gaidi, bet vari arī nesagaidīt, – tā sajūta sēž iekšā, šķiet, kaut kur mugurkaula rajonā, un izraisa tādas kā kutināšanai līdzīgas sajūtas, un tev nav atbildes, vai tas izraisa komforta sajūtu vai tieši otrādi. Klausīties to ilgāk par desmit minūtēm jau sāk kļūt apgrūtinoši, līdzīgi kā nevarētu divas stundas no vietas baudīt orgasmu... – reiz trio Ezeri koncertā teica kāda klausītāja, un šis bija viens no visjaudīgākajiem komplimentiem muzikālam priekšnesumam, ko jebkad nācies dzirdēt, un dzirdēt, tāpat arī izjust, ir nācies gana daudz.
Ceturtdien, 14. novembrī, Ezeri spēlēs Kaņepes Kultūras centrā – brīvu vietu vairs nav, bet, ja jau ezeri iemājojuši un peldēs augšstāvā, tad apakšā visam jāturpinās – tur varētu būt pati dzelme. Pēc Ogles un Sāls vienkāršākais turpinājums šajā ķīmisko asociāciju ķēdītē varētu būt cukurs, bet jādomā, ka tā tas nebūs, jo saldumu mums jau tāpat apkārt ir par daudz. Mēs tos gan ēdam, gan klausāmies, gan ļaujam tiem apžilbināt acis. Varbūt tā arī vajag?