Teikt, ka Leoša Janāčeka operas No mirušo nama jauniestudējums Minhenē ir šedevrs un meistardarbs, būtu banāli un nepiedienīgi, pat vulgāri. Ir grūti piemeklēt vārdus, kas precīzi raksturotu diriģentes Simonas Jangas un režisora Franka Kastorfa Bavārijas Valsts operā radīto izrādi. Tā nevairo labsajūtu, neglāsta klausītāju un nepielien viņam. Tā izsit no līdzsvara un kā satrakots zirgs izmet no sedliem. Brīdinājums – būs smagi un sāpīgi. Vainojiet Leošu Janāčeku un Fjodoru Dostojevski! Simona Janga un Franks Kastorfs ir mūsu pavadoņi šajā tumšajā, bīstamajā pasaulē.
Konvulsijas bez starpbrīža
1930. gadā pirmatskaņotās operas libretu Leošs Janāčeks rakstījis pēc Fjodora Dostojevska romāna Piezīmes no mirušo nama motīviem. Šajā daļēji autobiogrāfiskajā darbā Dostojevskis vēsta par Sibīrijas katorgā pavadītajiem gadiem. Operas sižets ir diezgan statisks, daudzie varoņi cietumnieki pārsvarā nevis darbojas, bet dalās pārdomās un savos šaušalīgajos atmiņu stāstos. Viņu valoda ir skarba un konkrēta, tā nav poētiska un lingvistiskām mežģīnēm izrotāta. Personāži ir ļoti dažādi: vitāli, slimi, traumēti, dulli, traki, bīstami, agresīvi, nožēlojami, pozitīvi, ticīgi, iecietības pilni.
Diriģente Simona Janga – viena no slavenākajām, spēcīgākajām sievietēm šajā profesijā – izcili interpretē Janāčeka operu. Viņa sajūt mūzikas nervu, trauksmi, slāvu folkloras motīvus un dejiskumu. No mirušo nama Simonas Jangas vadībā skan brāzmaini – tās ir stundu un četrdesmit minūšu ilgas konvulsijas (bez starpbrīža).
Franka Kastorfa izrādē cietums ir teātris un teātris ir cietums. Tas ir ieslodzīto izspēlēts realitātes šovs ar travestijas elementiem. Tā nav režisora patvaļība: visi motīvi un tēmas ir Dostojevska un Janāčeka iezīmētas. Uz skatuves ir izbūvēta vērienīga koka konstrukcija – unikāls arhitektūras objekts, kurā savienots cietums, pareizticīgo baznīca un raganas mājiņa uz vistas kājas. To rotā varas un spēka simboli – Krievijas impērijas divgalvainais ērglis un sīpolveidīgs kupols ar krustu. Pie sienām – spilgti plakāti, blakus cietumam – varens Pepsi reklāmas stends, kas atgādina par kapitālisma laikmeta iestāšanos šajā bezlaika telpā. Kā pienākas raganas mājiņai, nepieciešamības gadījumā tā pagriežas pret skatītāju/klientu/apmeklētāju ar vajadzīgo pusi.
Darbība risinās visos arhitektūras kompleksa līmeņos, turklāt operas varoņi tiek nepārtraukti filmēti un šis materiāls reālā laika režīmā tiek demonstrēts uz ekrāna skatuves vidū. Tas nozīmē, ka dziedātājiem ir jātēlo pat tad, kad viņi nav redzami zālē sēdošajiem. Viņi vienlaikus ir gan kino, gan teātra aktieri – un vēl viņiem ir jādzied. Visu solistu un kora mākslinieku sniegums un pašatdeve ir fenomenāla. Frankam Kastorfam ir izdevies pārvērst katru dziedātāju par aktīvu, enerģijas pilnu iestudējuma sastāvdaļu: tik intensīvu aktierspēli operteātrī var piedzīvot ārkārtīgi reti.
Sāpju koncentrācija
No mirušo nama ir kompakta, perfekti strukturēta opera lielam izpildītāju ansamblim. Izrādē Minhenē nav neviena vāja elementa: tā ir nospriegota, teatralizēta vardarbības hronika, multimediāla elle. Kur un kad notiek operas darbība? Brīžiem šķiet, ka šis cietums ir uz kādas citas planētas, kaut kur kosmosā. Varbūt tas, ko redzam un dzirdam, notiek XIX gadsimta, varbūt XX gadsimta vidū, varbūt postdigitālajā nākotnē, kurā internets būs kļuvis par atavismu un neviens to nelietos. Taču asinis un atkritumi būs aktuāli vienmēr, un demoralizācijas procesam nav robežu. Diemžēl šī nākotne ir baisāka par pagātni.
Izrāde glezno bezcerīgu cilvēces portretu, tas ir stāsts par cilvēkiem un kropļiem, kas atgādina krievu režisora Alekseja Balabanova depresīvās, izmisuma un nāves smakas pārpilnās filmas. Tas ir neticami, ka operas izrādē, izmantojot mākslinieciskos līdzekļus, tik šokējoši un ekscentriski var parādīt briesmu un sāpju koncentrāciju. Nav brīnums, ka man blakus sēdošajai dāmai izrādes laikā kļuva slikti un viņa, viesojoties "mirušo namā", gandrīz zaudēja samaņu.
Viss, kas notiek uz skatuves, "izsūc" skābekli, un elpot kļūst arvien grūtāk. Pat labi sagatavotam skatītājam reibst galva. Izrādē ir neiedomājami iespaidīga gaismu partitūra, kuru radījis režisora domubiedrs Rainers Kaspers, – spilgta, apdullinoša, indīga. Gaismas ietin koka cietumu kā aizsargbarjera, kuru nav iespējams pārvarēt. Pēkšņi šajā pasaulē iebrāžas dejojoši skeleti – Krievijas cietumā sākas Mirušo dienas karnevāls, viesojas kolorītā svētku gājiena personāži. Ieslodzītajiem piestāv sombrero! Ļaunākais no murgiem, ko var piedzīvot.
Ugunsputns katorgā
Franks Kastorfs – vācu režijas milzis, bijušais Berlīnes teātra Volksbühne ilggadējais intendants – ir sarūpējis ne vienu vien pārsteigumu. Piemēram, Franks Kastorfs piedāvā netipisku Alejas lomas lasījumu. Aleja ir jaunākais no cietumniekiem, kurš kopā ar vecākajiem brāļiem sodīts par zādzību. Izrādē viņu atveido soprāns Jevgeņija Sotņikova. Franka Kastorfa izrādē Aleja iemieso arī operā aprakstīto brīvības simbolu – ērgli. Jevgeņija Sotņikova uz skatuves līdzinās nevis puikam, kurš citē evaņģēlija tekstu, bet gan ugunsputnam, kabarē māksliniecei un Krievijas estrādes karaļa Filipa Kirkorova šova dejotājai, kura izrotāta ar spīguļiem un spalvām.
Tas vēl nav viss: iestudējumā Aleja vienlaikus simbolizē arī Fjodora Dostojevska mīļoto sievieti Apolināriju Suslovu. Izrādes sākumā uz ekrāna skatuves vidū ir lasāmi Dostojevska un Apolinārijas sarakstes fragmenti, kā arī citāti no rakstnieka romāna Velni. Franka Kastorfa teātrī katra sekunde ir piepildīta ar informāciju, kuru ir jāprot nolasīt.
Izrādē ir izmantoti kadri no 1928. gada padomju filmas Katorga, kas vēsta par politieslodzīto dzīvi kādā no Sibīrijas cietumiem īsi pirms 1917. gada revolūcijas. Scenogrāfijā ir integrēts 1972. gada filmas Trocka slepkavība plakāts (galvenajās lomās – Alēns Delons, Romija Šneidere un Ričards Bērtons).
Trockis tika apcietināts savu politisko uzskatu dēļ, un izrādē ir vairākas atsauces uz revolucionāra dzīves notikumiem. Ainā, kurā cietumnieki spēlē teātri, var pamanīt vīrieti, kurš pārģērbies par Frīdu Kalo, kura bija Trocka mīļākā. Pat būrim ar dzīviem trušiem skatuves vidū ir saikne ar Trocki: viņš audzēja šos dzīvniekus (revolucionāra iecienītākā šķirne bija flandrs jeb Beļģijas milzis). Trušu būra dizains rekonstruēts pēc vēsturiskām fotogrāfijām.
Sliktākais, kas var notikt
"Tieši Trockim pieder ideja pārveidot katorgu par gulagu, tas bija viņa eksperiments. Pirmie ieslodzītie gulagā bija no Čehijas – čehu karavīri, kuri cīnījās baltgvardu pusē. Leošs Janāčeks ir čehu komponists, tāpēc šīs paralēles ir pamatotas," pēc operas pirmizrādes Minhenē sarunā ar KDi saka scenogrāfs Aleksandars Deničs.
"Kā zināms, Trockis 1940. gadā tika nogalināts Meksikā. Mūsu izrādes kostīmu māksliniece Adriana Braga-Perecka radījusi tērpus, iedvesmojoties no Mirušo dienas tradīcijas, – tie ir svētki, kas tiek svinēti Meksikā un citās Latīņamerikas valstīs. Izrādē esam savienojuši operu No mirušo nama un Mirušo dienas karnevālu," piebilst Aleksandars Deničs. Viņš ir izcils teātra un kino mākslinieks no Belgradas. Aleksandars Deničs ir bijis Emira Kusturicas filmas Pazeme (1995) mākslinieks. Kopā ar Franku Kastorfu serbu scenogrāfs ir radījis divdesmit izrāžu dramatiskajā un operas teātrī. Viņu vērienīgākais kopdarbs ir Riharda Vāgnera Nībelunga gredzens Baireitas festivālā (pēdējo reizi iestudējums tika parādīts pērn vasarā).
Aleksandars Deničs atzīst, ka Leoša Janāčeka operā viņu uzrunā tās spēcīgā slāviskā ietekme. "Tas ļoti atšķiras no mūsu iepriekšējā darba ar Franku Kastorfu – Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena iestudējuma Baireitas festivālā. Tas ir varens ģermāņu eposs. Man patīk strādāt ar slāvisko materiālu, kas man ir tuvs. Es uztveru Nībelunga gredzenu kā vertikālu darbu, savukārt No mirušo nama ir caurspīdīgs, horizontāls darbs. Tas ir miglā tīts kosmoss, Sibīrijas taiga, neaptverams plašums. Izrādes No mirušo nama scenogrāfijā ir elementi, kas aizgūti no Aušvicas koncentrācijas nometnes, – nožogojums un lampas. Tas ir cietumu cietums. Vissliktākais, kas var notikt. Visļaunākais, ko varam iedomāties."
Aleksandars Deničs uzsver, ka ar Franku Kastorfu viņu vieno sociālistiskā pagātne. "Mēs smejamies par vienu un to pašu. Mēs līdzīgi reaģējam uz vienām un tām pašām lietām. Mēs esam izteikti intuitīvi mākslinieki. Mēs strādājam ātri. Pārfrāzējot Heineru Milleru, var teikt, ka darbojamies kā mašīna, turklāt ļoti jaudīga. Mēs virzāmies tikai uz priekšu."
Apziņas paplašināšana
Vēl dziļāk iegremdēties Fjodora Dostojevska, Leoša Janāčeka un Franka Kastorfa mākslas universā var, ja ielūkojas izrādes programmiņā. Neviens cits operteātris pasaulē nepievērš tādu uzmanību programmu saturam, dizainam un poligrāfijai kā Bavārijas Valsts opera.
Minhenes izrāžu programmas – skatuves iestudējuma intelektuālais un dekoratīvais papildinājums un turpinājums – ir mākslas darbs pats par sevi. Tās ietver interkontekstuālas atsauces, izrādes naratīvās struktūras atslēgu, vēsta par radošās grupas impulsiem un iedvesmas avotiem. Programmas veido teātra dramaturgu brigāde. Tās sniedz vērtīgu vielu pārdomām, paplašina skatītāju apvārsni un apziņu, mudina uzlūkot skatuves darbu no visdažādākajiem rakursiem, atklājot arvien jaunus tekstuālās un vizuālās informācijas slāņus.
Izrādes No mirušo nama programmu rotā Krievijas cietumnieku tetovējumu iedvesmoti grafikas mākslas darbi, dažādu apcietinājuma vietu plānojumi, Krievijas kolonijās ieslodzīto portreti ievērojamu fotogrāfu izpildījumā. Piemēram, britu fotogrāfs Sebastjans Džeimss Listers 2009. gadā iemūžinājis cietumnieku teātra mēģinājumu procesu labošanas darbu kolonijā Permas apgabalā Urālos: ar ieslodzītajiem pēc režisora Kirila Serebreņņikova uzaicinājuma strādājis britu režisors Aleks Dauers. Izrādes programmā reproducēti arī krievu fotogrāfa Sergeja Ponomarjova uzņemtie cietumnieku portreti tuvplānā.
Pamatīga programmas daļa ir atvēlēta dažādu pazīstamu ieslodzīto "piezīmēm no mirušo namiem": tie ir teksti, kurus, atrodoties apcietinājumā vai izsūtījumā, rakstījuši Jevgeņija Ginzburga, Varlams Šalamovs, Aleksandrs Solžeņicins, Andrejs Siņavskis, Mihails Hodorkovskis un Marija Aļohina.
No mirušo nama
Diriģente Simona Janga, režisors Franks Kastorfs
Bavārijas Valsts operā Minhenē 3., 5., 8. jūnijā, 30. jūlijā, 19., 21., 26. oktobrī
www.staatsoper.de