Tā ir sakritība, ka pagājušajā KDi numurā publicējām interviju ar britu kinorežisoru un mākslinieku Stīvu Makvīnu un šajā stāstām par Volfganga Amadeja Mocarta operas Dons Žuans jauniestudējumu, kuru iedvesmojusi Makvīna filma Kauns/Shame (2011). Briseles Karaliskā opera La Monnaie/De Munt tika brīdinājusi, ka ievērojamā poļu režisora Kšištofa Varlikovska veidoto izrādi nav ieteicams skatīties melomāniem, kas jaunāki par 16 gadiem. Vecāki, kuri tomēr bija atveduši bērnus paklausīties Mocartu, solīja piesegt viņiem acis, kad uz skatuves notiks kaut kas pavisam nepiedienīgs.
Mākslinieks, filozofs, antīkā teātra speciālists Kšištofs Varlikovskis jau divus gadu desmitus ir viens no Eiropas skatuves mākslas līderiem. Viņš darbojas dramatiskajā un muzikālajā teātrī: Varlikovska iestudētās drāmas allaž ir muzikālas, savukārt operas uzvedumi iegūst dramatiskā teātra grodumu. Mocarta Dons Žuans ienirst Varlikovska teātra realitātē un kļūst par vēl vienu sējumu režisora veidotajā mūsdienu cilvēku tikumu un netikumu enciklopēdijā. Katra nākamā Varlikovska izrāde saslēdzas ar iepriekšējo – dramaturģiski, vizuāli, konceptuāli. Režisors nemaina savu radošo komandu, kuras kodols ir scenogrāfe un kostīmu māksliniece Malgožata Ščensņaka, gaismu māksliniece Feliče Rosa, horeogrāfs Klods Bardujs un videomākslinieks Denī Gegēns.
Dzimumdzīves nogurdinātie
Ja jums dzīvē pietrūkst seksa un erotisma, šis Dons Žuans var atmodināt jūsu iemigušo jutekliskumu. Izrādes Briseles operā notika decembrī, taču vēl līdz janvāra beigām iestudējuma ieraksts skatāms teātra mājaslapā. Tas nezaudē pievilcību arī videoformātā.
Izrāde sākas vēl pirms diriģenta Ludovika Morlo parādīšanās orķestra priekšā. Skatītāju ložās abpus skatuvei ierodas grezni ģērbušies operas varoņi: vienā ložā – Komandors ar vulgāra izskata draudzeni, pretējā – donna Anna ar donu Otavio, kā arī dons Žuans ar Leporello. Donna Anna metas ap kaklu donam Žuanam, gaisā vibrē sasprindzinājums. Diriģents ieņem savu vietu. Skanot uvertīrai, uz skatuves ekrāna tiek demonstrēta melnbalta īsfilma ar donu Žuanu galvenajā lomā – metro vagonā viņš nolūko meiteni (Cerlīna), kurai iedod vizītkarti; drīz darbība pārceļas uz viesnīcas numuru – dons Žuans mīlējas ar divām sievietēm, tomēr baudas virsotni nesasniedz, viņa sejā ir lasāma absolūta vienaldzība. Operas varoņi ložās ar interesi skatās stilīgo soft porn filmu; no ekrāna uz brīdi novēršas tikai dons Žuans ar donnu Annu, lai sulīgi skūpstītos.
Šī Mocarta uvertīras vizualizācija ir Stīva Makvīna Kauna ainas rimeiks. Kauna galvenais varonis, kuru atveido Maikls Fasbenders, kļūst par dona Žuana prototipu. Kšištofs Varlikovskis nojauc robežu starp teātri un kino, operu un vieglu pornogrāfiju. Viņa izrādēs meistarīgi tiek izmantoti kino fragmenti un videomāksla. Kāpēc šoreiz režisors par vienu no iedvesmas avotiem izvēlējies filmu Kauns? "Tā nosaka mūsdienu sabiedrības pēdējo un sāpīgāko diagnozi. Filma ir šodienas spogulis. Šis vīrietis ir apjucis un pazudis. Viņam nav pie kā pieturēties, nekas viņam nespēj palīdzēt. Viņam ir seksuālā atkarība, viņš ir slims un zina to. Tas viņu iekšēji nogalina," sarunā ar KDi saka Kšištofs Varlikovskis.
Pēc filmas beigām dons Žuans iešauj Komandoram galvā. Donna Anna skūpsta mirušā tēva lūpas, noguļas uz viņa ķermeņa un savij savas rokas ar tēva rokām. Lai mazinātu stresu, sievietei ir nepieciešams sekss ar līgavaini – donnas Annas un dona Otavio duets ir sinhronizēts ar viņu mīlas akta ritmu, pēc veiksmīgi pabeigtā akta abi baudā dveš. Tepat blakus ir Komandora ķermenis. Darbība joprojām notiek teātra ložā.
Kšištofa Varlikovska Dons Žuans ir apokalipses kabarē, izrāde no skatītāja prasa īpašu pieslēgšanos – tajā vajag ieiet ar visām savām emocijām un šaubām; tajā vajag ieiet kā naktsklubā, kurā iespējams viss un kurā no simboliem, zīmēm, tēliem, krāsām un citām vielām reibst galva. Šis Dons Žuans ir izteikts režijas autordarbs; var teikt, ka tas ir radikāls, taču precīzāk – brīvs, neordinārs, arī muzikālajā lasījumā.
Jāņa Apeiņa antipods
Visi galveno lomu atveidotāji savas partijas dzied pirmo reizi, izņemot Parīzē dzīvojošo somu tenoru Topi Lehtipū (dons Otavio). Slavenākā izrādes dalībniece – Amsterdamā dzīvojošais kanādiešu soprāns Barbara Hanigena (donna Anna), viena no izcilākajām un drosmīgākajām laikmetīgās mūzikas interpretēm. Varoņdarbu titullomā paveic franču baritons Žans Sebastjēns Bū – tas ir viņš, kuru redzam filmas Kauns ainas rimeikā. Dziedātājs šķietami neatbilst vispārpieņemtajam dona Žuana tipāžam; viņš ir Jāņa Apeiņa un Ervīna Šrota antipods – neliela auguma, kompakts, nav tik muskuļots, viņš netēlo bravūrīgu mačo. Kšištofa Varlikovska apvārdots, Žans Sebastjēns Bū pārvēršas par tādu donu Žuanu, kāds operas teātrī līdz šim nav redzēts. Viņš mokās sava ķermeņa cietumā un izstaro gan dzīvnieciskumu, gan cilvēcīgumu. Trauslums, šiks, intelekts – talantu šim donam Žuanam ir daudz. Viņš ir viens no mums, ar meitenēm iepazīstas internetā – kur tad vēl?! Tur mēs visi esam donžuāni.
Viņa kalpu Leporello dzied vācu basbaritons Andrēass Volfs. Cerlīnas lomu sev piemēro franču soprāns Žilī Matvē; viņas līgavainis Mazeto ir franču baritons Žans Liks Ballestra. Spilgtu donnas Elvīras tēlu rada Ņujorkā dzīvojošais Izraēlas mecosoprāns Rinata Šahama. Komandoru pirmo reizi mūžā tēlo pazīstamais britu basbaritons sers Vilards Vaits.
Dziedātāji sevi nesaudzē – aktierspēle ir tik aktīva, fiziski un psiholoģiski sarežģīta, ka dažreiz tiek upurēta vokālā snieguma nevainojamība, taču tieši tāpēc izrāde ir tik iedarbīga, brīžiem pat sāpīga. Aktieri uz skatuves nevis cenšas atbilst kanonam, bet sniedz jaunu priekšstatu par to, kā var atveidot raksturus. Gandrīz visi šajās lomās ir debitanti, un iestudējums tiek uztverts kā absolūts jaunrades darbs, kurā dzīvais nervs ir svarīgāks par tehnisko perfekciju.
Jā, franču diriģenta Ludovika Morlo darbā pietrūkst Mocartam nepieciešamās vitalitātes – viņš būtu pelnījis adrenalīna injekciju. Drīz pēc Dona Žuana pirmizrādes Ludoviks Morlo paziņoja, ka 2014. gada decembra beigās atstās operas teātra La Monnaie galvenā diriģenta amatu, par iemeslu minot nespēju vienoties ar orķestri par kopīgu māksliniecisko vīziju.
Orgasmiskās koloratūras
"Dons Žuans ir mīts, kuru mēs visi radām," uzskata Kšištofs Varlikovskis. "Šajā operā mani, pirmkārt, fascinē pats dons Žuans un pēc tam – visi pretrunīgie sieviešu raksturi. Sievietes ir slazdā, un dons Žuans ir slazdā. Kurš ir upuris, un kurš nav?" piebilst režisors. "Monteverdi laikā opera vēl bija bērns, Mocarta laikā tā pārvēršas par jaunu vīrieti vai sievieti, tā vēl attīstās un aug – tāpēc gan Monteverdi, gan Mocarta operas ir ļoti teatrālas, jo to pamatā ir personāžu raksturi. Vēlāk, kad opera kļūst nobriedusi, tā novēršas no raksturiem un vairāk pievēršas dažādām mūzikas kustībām un stiliem. Donā Žuanā mani interesē iracionālā puse – tas ir trilleris, fantoms, kas nepārtraukti atgriežas. Šis darbs mums palīdz saprast mūsdienu pasauli, jo tas uzdod jautājumus par reliģiju, ideoloģiju, par to, kas cilvēkus mocīja toreiz un kas viņus moka tagad, kas bija anarhisks toreiz un kas ir anarhisks pašlaik. Mēdz teikt, ka māksla ir anarhiska, jo tā cenšas jūs izsist no līdzsvara, no rutīnas, atbrīvot cilvēku no cietuma, kuru ap viņu uzbūvē jebkura sabiedrība. Dons Žuans dara to pašu," uzsver Kšištofs Varlikovskis.
Dziedātāji režisoru mīl – viņiem pat ir radusies atkarība no darba ar Varlikovski, pat ja sākumā viņš šķiet pārāk dīvains un depresīvs. Režisora metode ir tāda, ka lomas viņš rūpīgi izstrādā kopā ar katru mākslinieku un neko neuzspiež autoritārā formā. Ja Žana Sebastjēna Bū atveidotais dons Žuans parādās kails, tas nozīmē, ka dziedātājs tam piekrīt un uzskata par pareizu.
Kšištofa Varlikovska pasaule mēdz būt pārspīlēti koša un spīdīga, taču tajā nav opermākslai raksturīgā dekoratīvā falšuma, jo visi dziedātāji izrādē iegremdējas labprātīgi. Režisors viņus ieved savā pasaulē – katra viņa izrāde ir vesela pasaule – un tur palaiž vaļā. Aktieri nenoslīkst, viņi uzplaukst savās lomās. Piemēram, fantastiskā Barbara Hanigena labi pārzina Varlikovska stilistiku – viņa ir dziedājusi režisora iestudētajā Albāna Berga operā Lulu uz La Monnaie skatuves (šī izrāde tikko izdota DVD) un šajā lomā atdevusi sevi visu. Barbaras Hanigenas donnu Annu gribas salīdzināt ar labākajiem Tildas Svintones aktierdarbiem – nepieradināts gars, vienlaikus brīvība un koncentrācija visās izpausmēs, sekošana tikai savam tēla redzējumam.
Cerlīna nespēj pretoties erotiskajai masāžai, kuru viņai piedāvā titulvaronis; pēkšņi atskrien greizsirdīgā donna Elvīra, histēriski novelk zeķbikses un iebāž savu skaisto kāju viņam mutē – skūpsti mani arī, apēd mani, sasien mani! Donna Anna sēro par tēva nāvi, taču tas nav iemesls neļaut varonim pieskarties sev visintīmākajās zonās. Tuvojoties finālam, donna Anna ļaujas orālām baudām kopā ar donu Otavio un satriec ar orgasmiskām koloratūrām. Izrādi var uztvert kā īsu, toties intensīvu pamācību mīlēšanā – kopā ar Mocartu tiek aptverta un apceļota visa baudu pasaule. Šajā ceļojumā izdzīvos tikai mīlētāji.
Interviju ar Briseles Karaliskās operas vadītāju Pēteru de Kaluvi lasi šeit:
Dons Žuans
Režisors Kšištofs Varlikovskis
Izrāde straumēšanas režīmā līdz 27. janvārim skatāma Briseles Karaliskās operas mājaslapā www.lamonnaie.be