* * * * * Ingrida Zemzare
Lieku ķocī visus piecus ābolus. Pirmais par uzdrīkstēšanos. Spēlēt
koncertus, kuros tikai latviešu mūzika. Arī šajā koncertā divi
pirmatskaņojumi Rīgā: Pētera Vaska Sala un Jura Karlsona fantāzija
Zvaigžņoto debesu balsis, kam noteikti būs paliekoša vieta un
interpretācijas attīstība orķestra koncertdzīvē. Otrais par urķēšanos
un rakšanu. Piemērs — Imanta Kalniņa 4.simfonijas oriģinālā fināla
versija, ko Rīgā pirmo reizi 1997.gadā gaismā izcēla I.Resnis. Tagad ar
artistisko Ievu Paršu ir atkal pavisam cita interpretācija. Jaunais
lasījums nav salīdzināms ne ar vienu iepriekšējo — ne ar traģikas
caurausto Vīgnera episko stāstu, kas ritēja lēni, piesātināti un
kulminācijās grandiozi, nedz ar Sinaiska smalki dejisko perfekciju,
nedz ar Viļumaņa nepiespiesto ritējumu. Imants Resnis rāva vaļā Ceturto
tādā paātrinājumā, ka gandrīz elpa aizrāvās. Cita estētika, cita laika
zīmogs, roķīgi, klipīgi, līdz kamēr parādās Ieva un ar aktrises prīmas
tiesībām piesaka apslēpto drāmu. Tā vien šķita, ka pašas dzejnieces
Kellijas Čerijas veidols — smalciņa sīciņa brunete ar ugunīgām melnām
acīm — izstaro no liesmainās, nervozās dzejas rindām. Trešais ābols par
nepadošanos — izdarīts tik daudz, ka pietiktu vairākām paralēlām
karjerām. Ceturtais — par drosmi sākt šķietami bezcerīgas lietas un
pierādīt, ka VAR. Piektais — tie ir labie novēlējumi jubilejā. Lai
pilns ķocis.
* * * * Orests Silabriedis
Neatceros dzirdējis liepājniekus spožākā formā. Jubilārs būvēja mūziku lieliem pārliecinošiem vilcieniem, kā arī pārpilnēm izbaudīja iespēju pieprasīt un arī saņemt no mūziķiem intensīvu, informatīvi piepildītu skanējumu. Stīgu spēks jūsmīgi ierāva kā vilnī. Koka pūšamo saskaņa bija neticama — virtuoza un lokana kā jūgenda vinjete. Uzslava metāla pūšamo fundamentālajam vērienam. Vienīgās iebildes pret ritma grupu, kas Kalniņa simfonijas pirmajā un otrajā daļā bija pārāk aptuvena. Pētera Vaska elēģija lika domāt par komponista vēlmi kliedēt radošo rutīnu — dzirdējām pievilcīgu kino ar aprobētu tematismu, toties saistošu, dinamisku virzību, kur kulminācijas punkts ar sveicienu Šostakovičam tika īstenots patiešām iespaidīgi. Patika Jura Karlsona jaundarbs — uzbūves ziņā perfekts zvaigžņotas atsvešinātības un siltas klātbūtnes dialogs, kura galvenā šķetinātāja Elīna Bērtiņa lietišķā un pārdomātā lasījumā lieliski tika galā ar uzdevumu. Jauna pakāpe Ievas Paršas radošajā CV — aktieriski izcils, vokāli šur tur vēl slīpējams sniegums. Tiesa, no mūzikas viedokļa, klausoties Kalniņa Ceturto, jau kuroreiz nāca prātā domas, ka Melodijas platītē dzirdamā versija bez balss un dzejas liekas spēcīgāka. Čerijas rakstu rindas rada sajūtu, ka mēs nokļūstam pārāk intīmā tuvumā telpai, kas domāta tikai diviem cilvēkiem un viņu atmiņām. Kopumā programma Latvijas mūzikas kvēla advokāta dzimšanas dienai teicami piemērota.
* * * * Inese Lūsiņa
Risks, kas attaisnojies, ir izvēle jubilejas koncertā neiet vieglāko garantēti pieprasīta repertuāra ceļu, bet izaicināt ar pilnu latviešu simfoniskās mūzikas vakaru, kurā divi Rīgā vēl nedzirdēti darbi. Katrs ir ieguvums, taču atšķirīgs. Nepārsteidzot ar kardināli jaunu mūzikas valodu, Pēteris Vasks Salā ļauj izteiksmīgi izpausties koka pūšaminstrumentiem un stīgām, nesteidzoties elēģisko pastorāli sabangot drāmā. Simfonisms te izaug no rāma akvareļa, toties iespaidīga ir kulminācija dombiedrībā ar D.Šostakoviču! Intelektuāli un emocionāli nedalāms meistardarbs izdevies Jurim Karlsonam. Jaundarbā dziļi integrētā latviešu tautas dziesma (tās intervāli, intonācijas, skaņkārtas īpatnības) ir būvmateriāls mūsdienu mūzikas celtnei — pat dodekafonijai un matemātiskai progresijai! Gan pašā mūzikā, gan pianistes priekšnesumā pārliecina saltās, objektīvās mūžības, visuma "sfēru mūzikas" un siltas cilvēcības pasaules. Atradums ir atsvešinātie skanējumi, kuri dzirdei pielavās "no otras" — t.i., izgaišanas — puses. Koncentrēts, enerģisks, lirisks un pat erotisks Imanta Kalniņa leģendārās 4.simfonijas lasījums šodienīgi straujā pulsā un ar neprātīgām, jau nepieklājīgi ekspansīvām mīlestības vēstulēm dzejā oriģinālfinālā, kam tieši kā radīta Ievas Paršas balss, versmainais skatuves temperaments un spēja pārkāpt akadēmiskās dziedāšanas robežas. Viņas dziedājumā sajutu gan Kelliju Čeriju, gan Ameriku! Lai ar ne viscaur perfekts ik detaļā, toties dzīvs, interpretācijai atvērts, aizrautīgi muzicējošs patlaban ir Liepājas simfoniskais orķestris. Tas uzrunā!