Ļoti netradicionālu notikumu ikgadējā festivāla Windstream sākumam gatavo orķestris Rīga. Valda Butāna diriģētā koncertā Dzelzceļa muzejā 20. martā atskaņojot amerikāņu komponista Skota Makalistera simfoniju Merkurijs uz Mēness (2012), orķestra, dziedātāja Jāņa Šipkēvica un ģitārista Matīsa Čudara balsis savīsies vienotā domā par gaismas un sapratnes nepieciešamību sabiedrībā uz Zemes. 2012. gadā radīto darbu autors nosaucis par konceptsimfoniju, un tas ir emocionāli ekspresīvā un simboliski bagātīgā mūzikas kolāžā veidots dialogs ar sabiedrību par aktuālām, sāpīgām cilvēces tēmām. Skota Makalistera vārdu klausītāji Latvijā ielāgoja pirms trim gadiem, kad festivālā Windstream skanēja viņa tēlainais, enerģiskais un iztēli rosinošais crossover tipa darbs Freebirds divām solo klarnetēm un pūtēju simfoniskajam orķestrim. Mūsu sarakstē viņš atzīst: "Klarnete ir mana pirmā mīlestība. Tāpat kā dzīvē un attiecībās, pirmā mīlestība nekad nepazūd, to nevar aizmirst. Klarnete bija un joprojām daudzējādā ziņā ir mana iedvesmotāja. Kad vēl biju izpildītājmūziķis, klarnete ļāva man spēlēt vislieliskāko mūziku, un tā ļāvusi man sadarboties ar labākajiem mūziķiem pasaulē. Šķiet, ka klarnete mani izvēlējās vēl kā bērnu. Manam vectēvam bija veca misiņa klarnete, kuru viņš grasījās pārtaisīt par lampu, bet es to sāku pūst, un jau pēc pāris mēnešiem man tas izdevās diezgan labi."
Simfonijai Merkurijs uz Mēness ir īpašs vēstījums?
Jā, pat ļoti. Tas ir par to, kā bailes pārvēršas naidā. Šajā darbā skarti mūsdienu kultūras jautājumi, piemēram, par reliģiju, homofobiju, rasismu, vardarbību, un vientulību. Katrs šī darba elements turpina šo kopīgo tēmu vai stāstu. Bailes un naids, kas rodas no bailēm, ir šī darba sāls. Caur visu manu dzīves pieredzi un novērojumiem esmu atklājis, ka lielākā daļa destruktīvu spēku cilvēces kultūrā sakņojas bailēs. Skaņdarbā ar dažādiem teksta un mūzikas piemēriem vedinu meklēt ceļu no bailēm un naida uz gaismu, dedzīgām sarunām un izpratni.
Nosaukuma asociācijas ar mūzikas ikonām nav nejaušas?
Merkurijs šajā kompozīcijā ir kantors vai teicējs (ziņnesis), bet mani iedvesmas avoti ir grupas Pink Floyd episkais konceptalbums Dark Side of Moon, grupas Queen solista Fredija Merkurija balss krāsas un mitoloģiskais romiešu dievs Merkurijs, kurš valkāja spārnotu ķiveri un sandales. Merkurijs bezpalīdzīgi stāv uz Mēness, skatoties, kā naida un baiļu pārņemtā cilvēce sevi iznīcina. Es necitēju Pink Floyd mūziku, tvēru tikai tās episko sajūtu un Fredija rokzvaigznes balss tembru.
Kas būtiski izveidoja jūs par mūziķi, personību?
Komponēt sāku jau septiņu gadu vecumā. Bērnības vasaras es pavadīju Čatokvā, kur varēju klausīties trīs orķestra koncertus nedēļā, kā arī daudzus roka un popmūzikas koncertus. Tā jau puikas gados vēroju pasaules izcilos diriģentus un solistus. Divpadsmit gadu vecumā sāku spēlēt klarneti. Es kļuvu par ļoti labu klarnetistu un jau biju lielās solista karjeras sākumā, taču 1994. gadā autoavārijā mana labā roka tika traumēta uz visiem laikiem. Gadiem vispār nevarēju spēlēt, un vairs nebiju derīgs klarnetista darbam. Šis notikums mainīja visu manu dzīvi un pēc ilgiem iekšējiem meklējumiem nolēmu nodoties komponēšanai tikpat ļoti, kā pirms tam klarnetes spēlēšanai. Esmu piedzīvojis skarbus pārbaudījumus, bet tie palīdzēja apjēgt dzīvi. Slikto, kas noticis ar mani vai pasaulē, es nevis apglabāju, bet cenšos par to rakstīt un kļūt par labāku cilvēku, meklēt pozitīvu jēgu, vēstījumu.
Es sapratu, ka klarnete man ir ļoti svarīga, tomēr tas bija tikai instruments, lai izteiktu sevi, un komponēšana kļuva par manu galveno pašizpausmes veidu. Protams, darbā Merkurijs uz Mēness ir daudz negatīvisma, un tas izaicina klausītājus uz diskusiju, liek izdarīt savus secinājumus.
Vairāki jūsu darbi komunicē ar roka (piemēram, Led Zeppelin), džeza un citu neakadēmisko mūziku. Tie ir galvenie iedvesmas avoti?
Mani iedvesmo visdažādākā mūzika. Es to izjūtu kā amerikāņu komponists, kura zemē valda visu veidu mūzikas sajaukums. Mana jaunības mūzika bija rokmūzika un popmūzika, bet arī kantrimūzika un, protams, klasiskā mūzika. Es biju arī džeza un diksilenda klarnetists, un šie stili lielā mērā ietekmē arī manu komponista domāšanu. Manuprāt, ikvienā mūzikā jābūt vēstījumam, tai ir jāuzrunā izpildītāji un klausītāji. Tai nav jābūt programmatiskai, tomēr man šķiet, ka mūzikai ir jāved klausītāji ceļojumā, ļaujot ielūkoties komponista dvēselē. Ja autors ir kontaktā ar savu kultūru, tad viņa mūzika atspoguļos šo kultūru tāpat, kā to darījuši visi izcilie pagātnes komponisti.
VII Pavasara festivāls Windstream risināsies Rīgā no 20. marta līdz 12. aprīlim. Nākamais būs Jēkaba Jančevska vokāli simfoniskā jaundarba Klusiņām jūra tek pirmatskaņojums Lielās Piektdienas koncertā 25. martā Rīgas Sv. Pētera baznīcā (ieeja ar bezmaksas ielūgumiem). Informācija: orkestris.riga.lv.