Komponists ar radošu matemātiķa domāšanu. Divdesmit trīs gadus vecs. Brīvi runā septiņās valodās - krievu, latviešu, angļu, franču, vācu, norvēģu, esperanto, kurām, pašlaik studējot kompozīciju Sibeliusa Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā, jau piepulcē somu valodu. Pirms pāris gadiem nokārtojis Latvijas pilsonības eksāmenus. Pēc J. Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas absolvēšanas studējis arī Norvēģijas Mūzikas akadēmijā, bet šo semestri pavada Lietuvas Mūzikas akadēmijā Viļņā studentu apmaiņas programmā... no Somijas! Nopietni aizraujas ar lingvistisko analīzi - izcīnījis sudraba medaļu un citas balvas Pasaules lingvistikas olimpiādēs un tagad pats piedalās olimpiāžu rīkošanā un vērtēšanā. Uzvarējis galda spēļu Carcassone pasaules čempionātā Esenē (3. vieta). Šāds īsumā ir jaunā komponista Alekseja Peguševa portrets. Viņš pēc Latvijas Radio kora diriģenta Sigvarda Kļavas lūguma komponējis kora 75. jubilejai.
Ladomir? Ladomir!
Koncertā Jubilejas portrets. Sapnis par koncertzāli Latgales vēstniecībā Gors 28. novembrī (sasniedzams arī tiešraidē Latvijas Radio 3 Klasika), kas vainagos Latvijas Radio kora jubilejas mēnesi, Alekseja Peguševa kompozīcija Ladomir korim un orķestrim Sinfonietta Rīga būs dzirdama līdzās Andreja Selicka un Artura Maskata jaundarbu pirmatskaņojumiem, jau iepriekš rakstītiem Kristapa Pētersona, Jura Karlsona, Viļņa Šmīdberga, Ērika Ešenvalda, Maijas Einfeldes, Pētera Vaska un Jura Ābola, kā arī klasiķu Emīla Dārziņa un Pētera Barisona darbiem.
Mēģinot atšifrēt noslēpumaino Ladomir no mūzikas viedokļa, prātā vispirms nāk minora trijskanis: la-do-mi. Nē, garām! Ar skaņu apzīmējumiem darba nosaukumam nav ne mazākā sakara. "Tas ir Veļimira Hļebņikova poēmas nosaukums. Tāda vārda krievu valodā nav, taču to varētu brīvi tulkot kā "miersaskaņa"," Aleksejs stāsta, piebilstot, ka dzejnieks palicis sava laikabiedra Majakovska ēnā, lai gan viņa pienesums krievu literatūrā ir ne mazāk būtisks un interesants. Apjomīgo poēmu Aleksejs izmantojis tikai daļēji, toties kompozīcijā iekļāvis tekstus arī no citiem Hļebņikova dzejoļiem. "Hļebņikovs man ir interesants ar to, ka viens no pirmajiem sāka aktīvi spēlēties ar valodas līdzekļiem, izgudrot daudzus jaunvārdus, nestandarta atskaņas. Tas ir tehniskais aspekts. Otrs - viņš raksta tēlaini un ar pirmo izlasīšanu nav saprotams. Emocionālais spēks viņa dzejoļos ir nopietnības koncentrācija, kura laiku pa laikam rodas. Viss smuki, "taukaini", sulīgi, bet te pēkšņi parādās divas rindas par dzīves jēgu." Aleksejs to pašu mēģinājis atkārtot mūzikā. "Tas varbūt var nedaudz sabojāt kādam klausīšanos, bet es centos mūziku sakārtot tā, lai pats svarīgākais ir tuvāk beigām. Tu klausies (dzeju vai skaņdarbu), un tad nāk pārsteigums: oi, to es negaidīju, bet skan tā, it kā tam te bija jābūt." Aleksejs atklāj, ka arī tēmu ir vairāk, nekā ierasts. Arī tad, kad šķiet, ka jaunu tēmu vairs nebūs. Viņš vēlas, lai mūzika visu laiku plūst uz priekšu, tāpat kā dzejolis, un lai viss ir saistīts kopā - vienlaikus loģisks un raibs, nevis sadrumstalota kolāža.
Ladomir ir lielākais Alekseja opuss, līdz šim viņš komponējis galvenokārt instrumentālo un vokālo kamermūziku, radījis arī mūziku Mihaila Gruzdova izrādei Antigone (Dailes teātrī) un kompaktā opusā Latvijas Simfoniskajam orķestrim skaņu valodā "tulkojis" sev tuvo galda tenisa spēli. Ar Latvijas Radio kori viņš nesastopas pirmoreiz, jo ir piedalījies arī elektroakustiskā videostāsta Lāčplēsis veidošanā. Peguševa, latviešu klasiķu un mūsu laikabiedru mūziku 1930. gadā radītajai Rusteiķa mēmajai filmai par Lāčplēsi un latviešu brīvības cīņām Radio koris pirmatskaņoja šā gada aprīlī Briselē un 11. novembrī Cēsīs.
Nelieciet izvēlēties!
Alekseja aizrautīgais darbīgums ir absolūtā kontrastā faktam, ka savulaik piespiests mācīties mūziku. "Mani ar varu aizveda uz mūzikas skolu, vispārējai attīstībai. Pabeidzu pianistus, bet uz mūzikas vidusskolu negāju, jo negribēju atstāt Rīgas 40. vidusskolu ar matemātikas un fizikas virzienu," viņš atceras. Kad izlēmis stāties Mūzikas akadēmijā, noskaidrojis prasības, pats sagatavojies un - nonācis Jura Karlsona kompozīcijas klasē. "Neesmu tāds vienīgais, pēdējos gados studēt kompozīciju arvien vairāk nāk jaunieši, kuri nav gājuši pat bērnu mūzikas skolā, tomēr spēj radīt interesantus darbus." Aleksejs komponējis un improvizējis jau no astoņu gadu vecuma. "Tagad esmu kļuvis prasīgāks pret sevi, rakstu daudz lēnāk, dzēšu ārā, metu prom. Pirms tam rakstīju uzreiz tīrrakstus."
Aleksejs nepamet arī lingvistiku: vidusskolas gados guvis uzvaras pasaules lingvistikas olimpiādēs, bet tagad piedalās to žūrijās un ir viens no Latvijas olimpiāžu rīkotājiem. "Tev iedod materiālu mazā, nevienam nepazīstamā (piemēram, Āfrikas cilts) valodā, un tad ar loģiku un analīzi ir jānosaka, kāda ir valodas loģika un kas tur pateikts. Tas ir patālu no mūzikas, bet, lai sakarīgi funkcionētu, man ir jādara vairākas lietas. Ja man pieliktu pistoli pie pieres un teiktu, ka ir jāizvēlas, tad gan paliktu pie mūzikas. Jākomponē ir, jo jūtu, ka ir ko teikt." Alekseja mērķis ir uzrakstīt vismaz pāris tādu skaņdarbu, par kuriem būtu sajūta: ir labāk, ka tie ir, nevis to nav!