"Ir noiets pilns 360 grādu riņķis: sākot no harmonijas uzdevuma līdz dadaismam (kas jau bija 180 grādi) un tad atkal atpakaļ, lēni tuvojoties astoņbalsīgam korim un klasiskām harmonijām. Tas ir dabisks ceļš. Un esmu ar to pilnīgi apmierināts. Jo viss ir sasniegts. Atliek vēl tikai magaričas, kā saka čigāni…" Tā pavisam nesen, 12.oktobrī, komponists Juris Ābols sacīja savā Klasikas rīkotajā autorkoncertā Tīrs Ābols Latvijas Radio 1. studijā, pēc kura pavisam nedaudzi tajā klātbijušie (jo šis nav pulcēšanās laiks) un daudzi tiešraidi vērojušie Jura sacītajam tagad var piedēvēt pravietojuma spēku.
Spēle un nopietnība, pasaka un īstenība, latviskais un eksotiskais, vienkāršais un sarežģītais, izpētītais un izfantazētais, dievišķais un racionālais, "gribu būt tas, kas esmu, un gribu skoloties" – nebeidzami būtu turpināma šāda pārsteidzošu, bet Jurim dabisku pretējību virkne, kuras kopā turas tikpat cieši kā tīra ābola divas tīras puses. Sarunā pirms daudziem gadiem (1998, žurnālam Māksla+) Ābols sacīja, ka viņam ir svarīgi "radīt ar domu, ka katrs darbs ir pilnīgi jauns, nevis iemīta taka. Sevi atražot – tā ir vecuma pazīme, tāpēc es nekad nerakstu KAUT KO. Ja man nav, ko teikt, es nerakstu vispār. Bet, ja man ir kāda DIŽA IDEJA, tad tās dēļ es stāvu un krītu. Citādi ciešu klusu – lasu gudras grāmatas vai KALDINU TEORIJU, līdz tai rodas saskarsmes punkts ar mākslu, manām interesēm, manu profesiju."
Aizraušanos ar valodām un fonēmām mantojis no mātes – filoloģes Mirdzas Ābolas, bet mākslinieka dabu un interesi par sarežģītajiem procesiem uz Zemes – no tēva, gleznotāja Ojāra Ābola, vispirms Juris Ābols tapa par flautistu. 1972.gadā absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Jāņa Morica flautas klasi un vairākus gadus spēlējis Latvijas Nacionālās operas orķestrī, Juris Ābols bija īsts kamermūziķis, visvairāk muzicēdams kopā ar vijolnieku Jāni Bulavu un komponistu, pianistu Edmundu Goldšteinu. Ādolfa Skultes kompozīcijas klasi Ābols absolvēja 1982. gadā un iesākumā lielākoties rakstīja mūziku kameransambļiem ar flautu, pats arī piedaloties tās atskaņojumos. Divām Gobi pasakām, Normālajai fizioloģijai un Vidi stellam sekoja Ābola aizraušanās ar balsi un balss iespējām, ko iedvesmoja Latvijas Radio koris ar saviem diriģentiem Sigvardu Kļavu un Kasparu Putniņu un Antras Dreģes vadītā vokālā grupa Putni. Karavāna un Jautra sabiedrība, mīlas valši un psalmi, Piecas politiski erotiskas rotaļas daiļām astoņām Eiropas dāmām, Poļu kolendas un Sv. Asīzes Franciska lūgšana putniem… – Ābolam viss ir viens un nekas nav sīks. Dzīve ir dēka, un tā ir jādzīvo.
Viņa draugiem rakstītās vēstules ir daļa no šīs dēkas, tāpat kā sarunas, tāpat kā viņa pazušanas, ceļojumi, atklāsmes un atgriešanās. "Juris Ābols ir eņģelis," reiz sacīja Sigvards Kļava, "jo, kad viņš parādās, tā ir kāda zīme." Mums atliek būt uzmanīgiem un, kad Juris atnāks kādā sapnī, atmiņās vai cauri savai mūzikai, tulkot zīmi. Arī Jura sacīto viņa pēdējā koncertā: "Dievs dod visu labāko. Ja vien šo labāko mēs paši neapturam vai pietiekami neierobežojam, tas tiks dots. Un īstajā laikā."
Atvadīšanās no Jura Ābola notiks piektdien, 20.novembrī, plkst. 11 Rīgas Krematorijas Mazajā atvadu zālē.