Medījot pasaulslavenu grupu koncertus ārzemēs vai gaidot tos tepat pie mums, der ieskatīties pašmāju grupas Dzeltenie pastnieki vēsturē. Astoņdesmitajos gados mājas studijas apstākļos viņi radīja mūziku, kurā tā laika jaunieši atrada tieši to, kā viņiem pietrūka, cits no cita pārrakstot grupas tolaik oficiāli neizdotos albumus lentēs. Divi no tiem – Bolderājas dzelzsceļš (1981) un Alise (1984) – aprakstīti arī Aleksandra Kušnira grāmatā par simt labākajiem Padomju Savienības teritorijā tapušiem magnetofonalbumiem līdzās Kino, Aquarium, DDT un citiem sen par klasiku atzītiem ierakstiem. Par vienu no savām mīļākajām grupām Dzeltenos pastniekus jau kuro gadu desmitu dēvē arī Krievijas slavenākais mūzikas kritiķis Artemijs Troickis.
Tagad arī vinilā
Dzīvojot aiz dzelzs priekškara, par jauno vilni un tik neakadēmiski izteiksmīgām vokālajām intonācijām, kādas piemīt Ingum Baušķeniekam un Viesturam Slavam, tāpat regeju un repu, ko Pastnieku sastāvā piekopa Roberts Gobziņš, pirms viņiem bija zināms maz. Nu jau tās ir lietas, kas mūsdienu informācijas pārbagātības laikmetā aizmirsušās, bet arī šodien no Latvijā tajos laikos tapušajiem ierakstiem Pastnieku radītais pasaulē tiek atzīts par muzikāli gana interesantu, lai 2017. gadā ASV taptu izlase Lentu gabaliņi.
Ingus Baušķenieks tomēr vairāk ciena albumus, un nupat ir izdevis kompaktdisku formātā jau sen izpārdoto Bolderājas dzelzsceļu vinila platē, kura tirāža arī plok, kā pats saka, krietni straujāk nekā pēdējais albums Nepieklājīgā meitene (2018), kurā, tāpat kā pirmajā, izmantoti Hardija Lediņa un Jura Boiko dzejoļi, kā arī instrumentālās sagataves, kas lentēs savu pielietojumu gaidījušas vairāk nekā trīsdesmit gadu.
Astoņdesmitajos gados Pastnieki bija lielākoties studijas grupa un koncertēja maz, jo Ingus Baušķenieks vienmēr sevi uzskatījis par diletantu, kam vienlaikus spēlēt basģitāru un dziedāt ir grūti. Vienīgo reizi tolaik izdevās redzēt viņu koncertu klātienē Anglikāņu baznīcā, kur pēkšņi un negaidīti sāka skanēt vārdi "tev ir ļoti skaistas kājas, tev ir ļoti skaistas kājas" no dziesmas Nāc ārā no ūdens. Pēc tam jau mūziķi parādījās arī televīzijā, kur tika rādīts viņu koncerts 1987. gada festivālā Liepājas dzintars.
Ingus Baušķenieka zināšanas un pieredze ierakstu jomā, lentes griežot un līmējot, ir fundamentālas – viņa studijā Bicycle Systems joprojām analogajā tehnikā tapuši grupu Hospitāļu iela, Manta, JUUK, Suņa stunda un Dodo ieraksti, vienojot dažādas mūziķu paaudzes, šo tiltu vēl pagarinot ar Dzelteno pastnieku koncertu grupas Bērnības milicija līdera Jura Simanoviča klubā Aleponija, atklājot jeb dodot svētību tā jaunajai zālei, kas nu jau kļuvusi par populārāko maza izmēra koncertu vietu Rīgā.
Nepieklājīgās meitenes
Pagaidām atliek tikai novēlēt Aleponijai tik garu mūžu kā nu jau ikoniskajam Vecrīgas klubam Depo, kas 13. martā svinēs astoņpadsmito dzimšanas dienu. Arī Depo dzīve ir cieši saistīta ar Pastniekiem ne tikai tāpēc, ka tā saimnieks Guntis Vanags kopā ar tiem izaudzis un visāda veida vagoni, lokomotīves, autobusi un čemodāni ir arī vieni no dziesmu varoņiem, – Pastnieki spēlēja tieši šajā klubā pirmo koncertu jau jaunajā gadu tūkstotī, atjaunojot savu diezgan neregulāro koncertdarbību pēc pusotras desmitgades pārtraukuma 2004. gadā.
Pa šiem gadiem nospēlēti koncerti gan festivālos, gan klubos, ieskaitot sarežģītāko (visu albuma Alise programmu Labā dabā) un arī pašu garāko – koncertzālē Palladium. Gatavošanās koncertiem parasti nav mazāk laikietilpīgs process kā ieraksti, tāpēc svarīga ir ziņa, ka šogad tas atkal notiks. Laika gaitā ir pamainījies sastāvs – grupā jau sen vairs nespēlē bundzinieks Ilgvars Rišķis, pirms dažiem gadiem no koncertiem ir atteicies arī taustiņinstrumentālists Rigmunds Streiķis, kura vietā nāca Uģis Vītiņš, kā otram papildspēkam pievienojoties Didzim Erram no Inokentija Mārpla un Amorālās psihozes. Šogad viņi uzstāsies trijatā – Baušķenieks, Slava, Vītiņš.
Pirmajā šīgada Dzelteno pastnieku koncertā klubā Depo pirms viņiem uzstāsies Blind Seagull no Krievijas un grupa Tumors, kuras repertuārā ir Pastnieku dziesma Sliekutēva vaļasprieks. Nākamie jau zināmie koncerti ir 11. aprīlī kultūras namā Wiktorija Liepājā, 9. maijā klubā Nemiers Rīgā, 16. maijā mākslas telpā Mala Cēsīs un 18. jūlijā festivālā Kartupeļpalma 57 Salaspilī, kur uzstāsies arī Pienvedēja piedzīvojumi, Imants Daksis, Notinghila un triju dažādu tautību nepieklājīgo meiteņu grupas – mūsu pašu Ivars-F, shishi (Lietuva) un Mirrored Lips (Krievija). Kad viss šis beigsies, visticamāk, atkal iestāsies pauze, un, kad atkal kaut kas notiks, nezina neviens. Pat Ingus Baušķenieks ne.