Nāve baudas virsotnē

Par I. Pētersona tenora karjeru zinu vien to, ka viņam bez Vāgnera bija arī vēl daudzas citas problēmas. Inese Galante pati apgalvo, ka viņas balss laika gaitā tieši tā arī esot mainījusies - no koloratūra uz arvien dramatiskāku soprānu. Protams, ka viņai vislabāk skanēja vēl tad, kad viņa dziedāja koloratūrsoprāna repertuāru un no atmiņas nekas nespēs izdzēst viņas dievīgo Džildu tālajā laikam 90. gadā, kad opera mitinājās Dailes teātrī un vēl pirms viņa devās uz Rietumiem. Kas to lai zina, kā tas tur patiesībā bija ar balss attīstību. Par Ingu Kalnu piekrītu, ka šādi var samocīt savu balsi. Par Antoņenko un Opolais, kā jau teicu, arī māc bažas, vai tā ir labi. Nu, Antoņenko jau drīzumā grasās dziedāt Verdi Radamesu, bet Opolais bez Jenūfas ir ieminējusies par Vāgnera repertuāru tuvā nākotnē (pēdējo gan viņa ir dziedājusi arī Rīgā, tomēr tas, ko viņa tagad dzied pa ārzemēm, tomēr būtiski atšķiras no LNO perioda - ir pilnīgi pazudusi Violeta, Mikaēla, Aīda). Elīna Garanča par Santucu tieši vienā nesenā intervijā radio Klasika teica, ka, iespējams, jūtoties tai jau gatava. Bet tas tā - vismaz, kad viņa izklāstīja savus nākotnes plānus konkrēti, par Santucu tur nekā nebija. Lielos vilcienos pagaidām vēl arvien tas pats - Karmena, Rožu Kavalieris, Tita žēlastība, Vertera Šarlote. Varbūt radikālus jauninājumus viņa pagaidām vēl izgudris noklusē. Maija Kovaļevska ir Mirellas Freni skolniece it visā, jo īpaši tajā, kas attiecas uz repertuāra izvēli, tāpēc jau arī virzās uz priekšu tik piesardzīgi (viņa ir pilnībā pārņēmusi no Freni dzīves moto: "Karjera balstās uz "nē"", kas esot jāsaka nesalīdzināmi biežāk kā "jā", lai dziedātu ilgi un skaisti, kādēļ viņai jau nācies atteikt ne vienam vien vilinošam piedāvājumam). Šovasar redzēsim, kā viņai veiksies ar Verdi Traviatu, jo tas ir liels lēciens uz priekšu - Verdi operās viņa vēl nekad nav dziedājusi. Par Marinas Rebekas Lučiju kaut kā neiedomājos. Vien par to, ko viņa dzied ārzemēs - donna Anna, Violeta un Rosīni repertuārs viņai der kā uzlieti, tāpēc arī tā pārliecība, ka viņa zina, ko izvēlas dziedāt. Bet jā... Lučijas ārprāts varbūt viņai vēl ir nedaudz par agru. Varbūt nespēja sekot Freni formulai arī izskaidro reizēm mūsu ārvalstu zvaigžņu reizēm pārdrošus lēcienus - grūti pateikt "nē" kaut kam, par ko sapņo, kādam (diriģentam), ar kuru tik ļoti gribas sadarboties, kādam operteātrim, kurā tik ļoti gribas nodziedāt, ka piekrīt kaut kam, kam vispār nevajadzētu piekrist, vai arī piekrīt par agru. Ar domu, ka tāda izdevība otrreiz var arī nerasties. Lai nu kā, es viņiem visiem vēlu veiksmes un lai visi labie gariņi stāv klāt, ja ar kādu nepareizu izvēli ir nodarījuši pāri savai balsij! Tad pēc iespējas ātrāk atkopties un atgūt labu formu!

Ne manā varā ir ko labot, varu izteikt ikai dažus savus iespaidus: I. Pētersona kādreizējais repertuārs un noslodze, ja nemaldos pat vienu Vāgneru dziedāja, I. Galante (koloratūra) pēc spožas Mikaēlas izvēlējās arī Verdi Leonoru...I. Kalna (koloratūra) pāriet uz aizvien dramatiskāka soprāna partijām, cerēsim, ka A. Antoņenko visi labie gari nosargās pēc Otello. Vai viņš gadījumā nebija viens no Alčīnas kontrtenoriem un Ļenskiem, tad pieveica Rūdolfu un nu ir Otello. E. Garanča ir sevišķs izņēmums, jo apveltīta ne tikai ar skaistu balsi, bet arī ar prātu un intuīciju, piemēram, atturas no Amnerisas, arī Tosku un Santucu (pretēji kādreizējai prīmai Obrazcovai) atstāj nākotnei, varbūt, ka saudzē tikai kā sapni, tikai iedomā par daudzu augsto mecosoprānu vai zemo soprānu "kroņa" lomu- lēdiju Makbeti. Vēl laiks rādīs, cik ilgi forsēs K. Opalais. Vai M. Rebekai jau vajadzēja izmēģināt spēkus Lučijā, parādīt savu iepēju robežu( Jūsuprāt dziedātāja uzmanīgi izvēlas repertuāru) ? Tā kā, piedodiet, jūsu uzmanības lokā ir veiksmīgais viducis ( par uzvarām katrs priecājas, arī es), bet nevarēsim vis noliegt to, ka pietiekoši daudz mūsu dziedoņu ārzemēs "iekarst" un dažkārt aizraujas kā teteri riesta laikā. Nu tūliņ kāds metīsies virsū, ka zvaigznes zākāju. Nē, nē un nē, bet..., kā saka, domāt garākās distancēs ( E. Garančas teiciens) daudziem nenāktu par ļaunu.

"Grūti ir nepamanīt, ka latviešu dziedātājiem jo bieži tiek vokālās partijas, no kurām daudzi izvairās vai atļaujas tās dziedāt, kad nodomājuši vokālo karjeru beigt." Kam tad vēl tādas ir? Vismaz Elīna Garanča, Maija Kovaļevska un Marina Rebeka nešaubīgi atstāj iespaidu, ka ļoti rūpīgi izvēlas, ko dziedāt, nevis ņem, ko dod. Iespējams, ka ar Antoņenko un Opolais ir nedaudz citādāk, bet nevar izslēgt, ka viņu balsu specifika ļauj jau šajā brieduma stadijādziedāt tās dramatiskās lomas, kādās viņi dzirdami (Otello, Čio-Čio-Sana, Toska, Jenūfa). Palabojiet, ja kļūdos!