Metropolitēna operas jauniestudējuma Apburtā sala fotogalerija iedvesmo – Neptūna parādīšanās aina savā kičīgajā, postmodernajā vērienā un krāšņumā atsauc atmiņā Kailijas Minogas pērnā gada šova Aphrodite Les Folies pirmo cēlienu, kurā viņa tēloja sengrieķu dievieti Afrodīti. Kailiju uz skatuves uznesa zelta gliemiežvāks – esat to redzējuši Arēnā Rīga, vai ne? Aizdomīgi līdzīgu gliemežvāku kā ekoloģisku, mitoloģiskai videi draudzīgu pārvietošanās līdzekli izmanto arī jūras dievs Neptūns, kuru jaunajā operā atveido Plasido Domingo, kurš, ja gribētu, varētu izgriezt pogas pat Kailijai. Šī ir enigmātiskā dziedātāja 136. operloma, radīta speciāli viņam, – epizodiska, taču iespaidīga. Tenors priecājas, ka pirmo reizi mūžā viņš uz skatuves tēlo dievību. Starp citu, operas tiešraides dienā, 21. janvārī, Plasido Domingo svinēs 71. dzimšanas dienu.
Veci jaunumi
Apburtā sala ir Metropolitēna operas svētku sezonas jaunums – pasaules pirmizrāde notika Vecgada vakarā. Ņujorkas galvenā operteātra dzīvē 31. decembra jaunuzvedums ir tikpat svinīgs ikgadējais rituāls kā sezonas atklāšana septembrī. Apburtā sala ir baroka fantāzija, kas veidota XVIII gadsimtā iecienītajā pastičo stilā. Tā ir muzikāla kolāža, kompilācija, kurā izmantoti baroka laikmeta operu, kantāšu un oratoriju fragmenti. Ja mūzika ir veca, stāstam ir jābūt jaunam – lai katru reizi, pārstrādājot muzikālo materiālu, veidotos vēl nepieredzēts teātra iestudējums. Tāds ir pastičo žanra nosacījums. Šī tradīcija tika piekopta XVIII gadsimtā, ar šādiem popurijiem īpaši aizrāvies Hendelis, kad dzīvoja un strādāja Londonā. Bieži vien viņš sacerēja jaunu operu, dažādās kombinācijās sastiķējot muzikālās tēmas no pieciem sešiem iepriekšējiem darbiem.
Šai darba metodei bija praktisks pamatojums – nevar gluži apgalvot, ka Hendelis, Vivaldi un Ramo halturēja, vairākas reizes pārdodot vienas un tās pašas melodijas. Pastičo pirmsākumi meklējami XVII gadsimta vidū, kad Eiropā cits pēc cita vērās vaļā operteātri, kas pastāvīgi izjuta slāpes pēc jauna repertuāra, taču jaundarbu plūsma nebija pietiekami spēcīga – komponisti tik ātrā tempā nespēja apmierināt teātru vēlmes. Ja teātriem nebija iespējas tik bieži, kā gribētos, rīkot pirmatskaņojumus, tie piedāvāja klausītājiem izrāžu atjaunojumus.
XVII–XVIII gadsimts bija dziedātāju un superdīvu ēra, un šiem solistiem, kuri bija pieprasīti visā Eiropā, ne vienmēr bija pietiekami daudz laika, lai iemācītos jaunas ārijas un lomas. Izrādes tika veidotas un atjaunotas, balstoties uz viesmākslinieku zināšanām, – viņi varēja dziedāt tās ārijas, kuras labi pārzināja. Tas bija vieglāk, lētāk un ātrāk, nekā atkal piesaistīt komponistu un prasīt viņam sacerēt ko jaunu, lai atsvaidzinātu iestudējumu. Tādējādi katru reizi operas atjaunojuma izrāde kļuva par radikāli pārstrādātu šā opusa versiju. Tas bija pamats, uz kura tika būvēts pastičo formāts, kura uzvaras gājiens sācies XVIII gadsimtā. Šajās muzikālajās «soļankās» kopā vārījās Monteverdi, Hendeļa, Vivaldi, Gluka, Haidna un Mocarta idejas.
Šekspīriska fikcija
Metropolitēna operā XVIII gadsimta mūzika neskan bieži, taču teātris ļoti gribēja izspēlēt «baroka kārti» – iestudēt teatralizētu «vēsturisku» operu ar dinamisku ritmu, kas varētu būt saistoša mūsdienu klausītājiem. Turklāt būtu svarīgi, lai tā skanētu angļu valodā un būtu saprotama lielai daļai apmeklētāju bez tulkojuma. Teātris piesaistīja šim darbam britu teātra režisoru, komponistu, rakstnieku un tulkotāju Džeremiju Semsu. Viņš pētīja partitūras bibliotēkās un meklēja ierakstus YouTube krātuvēs, pēc tam izdomāja operas Apburtā sala sižetu un uzrakstīja libretu. Džeremijs Semss atlasīja un apvienoja kopā Georga Frīdriha Hendeļa, Antonio Vivaldi, Žana Filipa Ramo, Andrē Kamprā, Žana Marī Leklēra un Džovanni Batistas Ferrandīni mūzikas fragmentus. Viņš pārstrādāja gan ārijas, gan rečitatīvus, kā arī sakomponēja jaunus, kas organiski ieplūda darba matērijā.
Sižetiski Apburtā sala ir šekspīriska fikcija, kurā satiekas divu Šekspīra lugu – Vētra un Sapnis vasaras naktī – varoņi un pavisam jauni personāži, viens no tiem ir Plasido Domingo atveidotais Neptūns. Lomās – mecosoprāns Džoisa Didonato, soprāns Daniela de Nīsa, kontrtenors Deivids Danielss, basbaritons Luka Pizaroni u. c. Pie diriģenta pults – baroka mūzikas speciālists Viljams Kristi. Operu iestudējuši britu režisors Felims Makdermots un viņa domubiedrs scenogrāfs Džūljens Kroučs. Izrādē viņi apliecina cieņu XVIII gadsimta stila teātra estētikai, izmantojot rafinēti vecmodīgas dekorācijas, un paspilgtina darbību ar novatoriskām videotehnoloģijām, kolorītiem tērpiem un grimu. Kailijai šis uzvedums noteikti patiktu.
Spiedziet sajūsmā
Kinokritiķe Dita Rietuma Ņujorkā Apburto salu jau ir noskatījusies un dalās iespaidos: «Opera ir muzikāli nevainojama, scenogrāfijas un režijas kvalitātes akcentē naivismu, mīļumu, vecmodīgas pasakas nosacītību. Šekspīra lugu varoņi iemīlas viens otrā zibenīgi un romantiski, atliek vien eņģelim Arielam uzpūst zelta putekļus. Vētra, kas izšķir mīlētājus, ir smieklīga un iespaidīga vienlaikus. Nāriņas, kas plivinās pie skatuves griestiem, – neveiklas un poētiskas. Neptūns Plasido Domingo veidolā ir apjucis sevī un savā valstībā... Iestudējumā ne tikai miksēti baroka laika komponistu darbi, bet arī apzināti stilizētas agrīnā kino brīnumdara Žorža Meljesa filmas – tajā izmantoti XIX un XX gadsimtu mijas pirmo filmiņu cienīgi scenogrāfiski efekti. Šajā ziņā izrāde sasaucas ar Mārtina Skorsēzes jauno 3D filmu Hugo, veltījumu Žoržam Meljesam. Apburtā sala ir lieliska iespēja pagarināt jūsu jau pačabējušo Ziemassvētku sajūtu, jo šis ir Metropolitēna operas Jaungada iestudējums. Man blakus sēdošajam sirmgalvim zelta uzvalkā īpaši patika pakarinātās nāriņas – viņš spiedza sajūsmā.»