Simboliska, daudznozīmīga, pretencioza – šo izrādi var vērtēt dažādi. Pītera Selarsa un Bila Violas Tristans un Izolde ir viens no slavenākajiem Vāgnera operas iestudējumiem, kuru droši var dēvēt par leģendāru. Uzvedumam ir desmit gadu, tas ticis izrādīts daudzviet Ziemeļamerikā, Eiropā un Japānā. Šis darbs manifestē muzikālā teātra un videomākslas sintēzi; Bila Violas operai radītie video dzīvo arī atsevišķu dzīvi muzejos un galerijās, kur tiek rādīti bez muzikālā noformējuma – klusums tiem arī piestāv.
Skatuve ir absolūti melna. Dekorāciju nav – tikai soliņš/nāves gulta. Aiz dziedātājiem ir liels ekrāns, uz kura visu izrādes laiku tiek projicēti Bila Violas video. Izrādei ir detalizēta, psiholoģiski piepildīta aktierspēles partitūra. Skatuves tukšumā varoņi risina savas saspīlētās attiecības – šķiet, ka viņi atrodas kosmosā.
Šā gada pavasarī Tristans un Izolde atgriezās Bastīlijas operā Parīzē, kur 2005. gadā notika uzveduma pirmizrāde. Otrdien, 29. aprīlī, šī opera tiešraidē no Parīzes tiks demonstrēta Rīgas kinoteātrī Cinamon. Pirms dažiem mēnešiem, janvārī, man bija iespēja redzēt šo izrādi Madrides Karaliskajā operā Teatro Real. Izoldes lomu gan Madridē, gan pašlaik Parīzē atveido pasaulslavenais lietuviešu dramatiskais soprāns Violeta Urmana. "Man ļoti patīk šī izrāde, taču es visu laiku aizmirstu, ka uz lielā ekrāna man aiz muguras nepārtraukti piecas stundas tiek rādīts video. Es ļoti cenšos – dziedu un tēloju, atdodu sevi visu –, bet pēc tam domāju: varbūt publika skatās tikai uz ekrānu? Taču tas nekas, jo videoprojekcijas ir ļoti suģestējošas, tās padziļina skatuves notikumu būtību. Tās arī palīdz saprast, kas notiek Izoldes dvēselē – viņai iekšā plosās vētra, viņai sāp. Es diemžēl nekad neesmu redzējusi šo izrādi no skatītāju zāles. Atrodoties uz skatuves, man dažreiz gribas pagriezties ar seju pret ekrānu un paskatīties, kas tur notiek," Violeta Urmana teica sarunā ar KDi pēc izrādes Madridē.
"Izrādes stilistiku var uzskatīt par minimālistisku, taču tas nenozīmē minimālismu dziedātāju ekspresijā," piebilda dziedātāja. Tristana lomu Parīzē dzied amerikāņu tenors Roberts Dīns Smits. Pie diriģenta pults – Parīzes Nacionālās operas muzikālais vadītājs Filips Žordāns.
Tristans un Izolde ir ievērības cienīgs, spilgts laikmetīgās mākslas notikums, to apliecina Bila Violas dalība. Viņš ir videomākslas pionieris, un video šajā izrādē nav foniņš, stila vai scenogrāfijas elements – tas pilnībā modificē telpu, kurā notiek darbība. Video kļūst par gara transformācijas līdzekli – gan operas varoņiem, gan skatītājiem. Starp citu, Bils Viola ir sadarbojies arī ar industriālā roka grupu Nine Inch Nails, kuru 6. maijā dzirdēsim koncertā Arēnā Rīga, – viņš izveidoja triptihu no projekciju un gaismas plāksnēm apvienības 2000. gada turnejai.
Savus darbus Bils Viola uzskata par filmas un gleznas kombināciju: "Pirmām kārtām es esmu mākslinieks. Es nekad neesmu nodarbojies ar kino, esmu studējis tradicionālo mākslu – zīmēšanu, glezniecību un tēlniecību. Video ir vizuālā māksla, un es jūtos brīvs, nepakļauts sižetam un noteikumiem, kuriem būtu jāseko kino. Es varu strādāt, tikai izmantojot tēlus. Tajā pašā laikā es vēršos pie cilvēku sirds un jūtām, nevis pie prāta. Es radu gleznas, kuras aizkustina ar metaforām. Es balansēju starp realitāti, kas ir raksturīga kino, un metaforām, simboliem, kuri ir absolūti nereālistiski un neloģiski."
Viens no simboliem, kuru Bils Viola izmanto visbiežāk, ir ūdens. Viņš stāsta, ka bērnībā viņam no tā bijis bail: "Kad man bija aptuveni seši gadi, mēs devāmies uz ezeru kalnos. Es nepratu peldēt, un man iedeva piepūšamo peldriņķi. Es ar to ielēcu ūdenī, taču izslīdēju no tā un sāku slīkt. Kad zem ūdens atvēru acis, es ieraudzīju visskaistāko pasauli – un biju satriekts. Apkārt viss bija zils, gaisma laistījās ūdenī, un tajā peldēja zivis. Tajā mirklī es nejutos pārbijies, tieši otrādi – es biju laimīgs, es sapratu, ka tā ir paradīze, kuru man negribējās atstāt. Mans onkulis ienira ūdenī un izvilka mani krastā. Tikai tad es nobijos un apraudājos."
Videomākslu Bils Viola uzskata par mākslas vēstures daļu, kas ir cieši saistīta ar zīmēšanu. "No videomākslas var novilkt līniju līdz aizvēstures laikiem un klinšu zīmējumiem – tolaik māksla atspoguļoja cilvēku pieredzi. Zīmējumā tā tika fiksēta un nodota nākamajām paaudzēm. Svarīgi saprast, ka tehnoloģija ir otršķirīga, patiesībā nozīmīgākais ir tas, ko cilvēks vēlas paust un vēstīt. Tās ir zemapziņas gleznas, kuras mēs redzam sapņos, savā iztēlē," apgalvo Bils Viola.
Visās pilsētās, kurās notiek Tristana un Izoldes izrādes, paralēli tiek rīkota Bila Violas izstāde. Tā bija arī gada sākumā Madridē – pēc Karaliskās operas Teatro Real apmeklējuma varēja doties uz Sanfernando Karalisko mākslas akadēmiju, kurā Bila Violas video tika integrēti pastāvīgajā ekspozīcijā blakus Fransisko Goijas gleznām un XVII gadsimta reliģiskā satura mākslai un krucifiksiem; izstāde tā arī saucās – Dialogā/En diálogo. Bila Violas videogleznas ir mūsdienu ikonas, cilvēki tajās cieš, raud, sēro, slīkst, piedzīvo stresa situācijas, viņi bieži tiek pakļauti visaugstākajam emocionālajam un fiziskajam spiedienam. Maksimāli palēninot filmu, Bils Viola visus humānos pārdzīvojumus sadala elementārdaļiņās, sadrupina dvēseles pikseļos. Tas patiešām nav tikai tehnoloģiju sasniegums – mākslinieks fenomenāli strādā ar saviem aktieriem, kurus redzam viņa darbos.
Parīzē Vāgnera episko traģēdiju, kas Bastīlijas operas repertuārā ir līdz 4. maijam, papildina Bila Violas ekspozīcija Lielajā pilī/Grand Palais – tajā tiek demonstrētas gan kustīgās gleznas, gan monumentālās instalācijas, kas tapušas no 1977. gada līdz šim brīdim.
Tristans un Izolde
Tiešraide no Bastīlijas operas Parīzē
Kinoteātrī Cinamon 29.IV plkst. 19
Biļetes EUR 12,09