Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Reportāža no Minhenes Operas festivāla. Mirušo valstībā, nevis laulības gultā

Bavārijas Valsts opera skatītājus un sevi uztur labā intelektuālajā formā. Minhenes Operas festivālā – Monteverdi Orfejs, Verdi Dons Karloss un Doniceti Lučija di Lammermūra

Minhenes Operas festivāls, ar kuru sezonu tradicionāli noslēdz Bavārijas Valsts opera, ir viens no galvenajiem pieturpunktiem vasaras mūzikas kartē līdzās Ēksanprovansas, Brēgencas, Baireitas un Zalcburgas festivālam. Šogad Minhenes Operas festivāls ilga no 24. jūnija līdz 31. jūlijam. Par operu Jevgeņijs Oņegins rakstīju KDi 30. jūlijā, šoreiz – vēl par dažiem spilgtiem iespaidiem.

Dziesmas vairs nepalīdz

Klaudio Monteverdi Orfejs, kura pirmizrāde notika 1607. gadā Mantujas hercoga pilī, tiek identificēts kā pirmā modernā opera. Skaidrs, ka tā nebija pati pirmā opera, taču tā bija pirmā, kura tika uzskatīta par gana labu esam. Operas vēsture sākas no Orfeja pirmizrādes. Tas bija un joprojām ir revolucionārs muzikālā teātra darbs, ideāls savā uzbūvē kā Romas panteons. Monteverdi, būdams madrigālu un baznīcas mūzikas komponists, ieguldīja visas savas zināšanas, lai radītu jaunu mākslas formu, kurā varētu izstāstīt dramatisku stāstu caur psiholoģiski precīziem varoņu tēliem. Šim komponistam baznīca bija teātris un teātris – sakrālā telpa.

Izrādē Minhenē Orfeja mitoloģiskais patoss iegremdēts pelēkā realitātē un šķietami pašdarbnieciskā noformējumā (daudz melnas plēves, kaut kādi piekārti ziedi, kas pēc tam pārvēršas par ķermenīšiem...). Pirmā reakcija – cik neglīti! Kas tā par miskasti? Latvijas teātrī neko tādu neieraudzīsim pat ļaunā murgā – mums vajag, lai viss būtu estētiski skaisti. Man blakus sēdošais laikraksta The New York Times klasiskās mūzikas apskatnieks, par jauno supertalantu operas kritikā atzītais Zekerijs Vulfs, gan ir sajūsmā – režisora Dāvida Beša grunge estētika viņam šķiet atbilstoša Orfeja būtībai.

Savās kāzās Eiridike vieglprātīgi izklaidējas, jaucot šampanieti ar alu. Nav brīnums, ka drīz pēc tam viņai iekož indīga čūska un Eiridike dodas nevis uz laulības gultu, bet mirušo valstību. Dziedonis Orfejs ir pietiekami introverts mākslinieks, kurš ziņu par mīļotās nāvi uztver ar apbrīnojamu stoicismu. Lai glābtu sievu, Orfejam ir jācīnās gan ar pazemes teroristiem, gan ēnu valstībā mītošajām līgavām ar miroņu sejām. Visi labi zina, ar ko beidzas šis mīts. Atkal zaudējis Eiridiki, Orfejs vispirms pārgriež stīgas savai lirai (dziesmas viņam vairs nepalīdz; mākslas spēks ir stipri pārvērtēts?), pēc tam – sev vēnas.

Nav ko slēpt – klausītāji ir pulcējušies Prinča reģenta teātrī, lai Orfeja lomā dzirdētu fenomenālo baritonu Kristiānu Gerhāeru. Operā viņš dzied reti, mākslinieka specializācija ir kamermūzika. Kamerdziedāšanas tradīciju, kultūru un stilu viņš piekopj arī uz operas skatuves – katrs vārds ir pārdomāts, katra frāze ir Monteverdi mūzikas ornamenta daļa, katra pauze ir noslīpēta. Jo baismīgāka ir skatuves darbība, jo skaistāk dzied Kristiāns Gerhāers. Diriģenta Kristofera Moldsa interpretācijā Orfejs ir nevis vārgulīgs, vecuma nomocīts opermākslas priekštecis ar īpašām vajadzībām, bet svaigs, mūsdienīgs un ņiprs aktuālā mūzikas procesa dalībnieks.

Pēc izrādes beigām, skanot klausītāju ovācijām, Kristiāns Gerhāers par izciliem mākslinieciskajiem sasniegumiem un īpašo saikni ar Bavārijas Valsts operu tiek svinīgi iecelts godpilnajā Bavārijas operdziedoņa/Bayerischer Kammersänger statusā.  

Mūs vēro krucifikss

Klaudio Monteverdi Orfeja pirmizrāde Minhenē notika pagājušā gada vasarā, savukārt jau 15 gadu Bavārijas Valsts operas repertuārā ir elegantais, kodolīgais Džuzepes Verdi Dona Karlosa iestudējums, kura autors ir režisors, scenogrāfs, kostīmu un gaismu mākslinieks Jirgens Roze. Verdi grandiozākajā operā Minhenē vienmēr dzied labākais iespējamais solistu ansamblis. Šajā uzvedumā, kura estētiku var apbrīnot seriāla Troņu spēle veidotāji, ilgāk nekā četras stundas mūs visus – gan mūziķus, gan skatītājus – vēro milzīgs krucifikss, kas aizņem pusi skatuves un atgādina, ka cīņa par varu starp valsti un baznīcu mūsdienās ir ne mazāk biedējoša kā Spānijas karaļa Filipa II valdīšanas laikā. Karaļa lomā, kā allaž, monumentāls ir bass Renē Pape. Aizkustinoša un emocionāla Elizabetes tēlā ir soprāns Anja Harterosa – ar savu skulpturālo profilu, izsmalcināto plastiku un talantu uzburt drāmas intensitāti ar balsi viņa ir šīs izrādes siltuma avots. Publika jūsmīgi novērtē visus solistus, turpretim diriģenta Ašera Fiša virzienā lido daži "bū!" (parasti Rietumos šādi neapmierinātības apliecinājumi tiek veltīti režisoram un viņa brigādei) – visticamāk, klausītājiem orķestra skanējumā pietrūka asiņainas drāmas un grandiozas brieduma sajūtas.

Dzīve kā intervija

Gaetāno Doniceti Lučija di Lammermūra ir Bavārijas Valsts operas 2014.–2015. gada sezonas jaunums un viens no galvenajiem blokbasteriem (ar vietu aizpildījumu šim teātrim problēmu nav). Pirmizrādes sēriju šā gada sākumā diriģēja vācu klausītāju elks – Bavārijas Valsts operas muzikālais vadītājs Kirils Petrenko, kurš, kā zināms, 2018. gadā nomainīs Saimonu Retlu Berlīnes filharmonijas orķestra galvenā diriģenta amatā. Titullomā – spožā aktrise un virtuoze koloratūrsoprāns Diāna Damrava.

Minhenes Operas festivālā Lučijas diriģēšanas stafeti pārņēma Kirila Petrenko asistente – ukraiņu diriģente Oksana Ļiņiva (maestro Petrenko vasaru velta Riharda Vāgnera Nībelunga gredzenam Baireitā). Sarunā ar KDi viņa neslēpj sajūsmu par sadarbību ar Diānu Damravu: "Mani satriec, ka jebkura Diānas balss kustība vienmēr nozīmē emociju kustību, tā vienmēr ir dramaturģiska un dramatiska kustība. Viņas dziedājums nekad nav emocionāli tukšs. Diānai nav raksturīga paštīksmināšanās par savu balsi."

Lučiju di Lammermūru iestudējusi poļu režisore Barbara Visocka. Darbība nosacīti pārcelta uz Džona Kenedija laika Ameriku un risinās pussagruvušā – kādreiz greznā, aristokrātiskā – telpā. Izrādes programmu (programmas Bavārijas Valsts operā vienmēr ir poligrāfijas un dramaturģijas mākslas paraugs; tās pašas par sevi ir vērtīgi artefakti) rotā Džona un Žaklīnas Kenediju, Greisas Kellijas un citu ievērojamu vēsturisku personību portreti. Režisores mājiens ir saprotams – viņa parāda sievietes lomu un vietu vīriešu pasaulē, lielās politikas pasaulē. Lučija ir instruments sava brāļa rokās, ar viņu manipulē, viņu izmanto. Viņa simbolizē visas tās simpātiskās, skaistās sievietes, pirmās lēdijas, kuras dažādu – sociālu, politisku, reliģisku, komerciālu – iemeslu dēļ nepieder sev. Lučijas situācija ir absolūti traģiska, jo viņai apkārt ir vīrieši, kuriem nevar uzticēties. Viņai ir kvēls pielūdzējs – Edgardo (tenors Pavols Bresliks) –, kurš reizēm ierodas ar kabrioletu. Viņš ir no citas pasaules, varbūt no Holivudas, jo ir aizdomīgi līdzīgs Džeimsam Dīnam.

Diāna Damrava izrādē demonstrē visas sievišķības šķautnes. Sākumā viņa ir maiga, koķeta, iemīlējusies meitene. Pēc tam, dialogā ar nežēlīgo brāli, Lučija ir skarba, nesavaldīga fūrija. Kad viņu piespiež apprecēties ar svešinieku – un laulības ceremonija notiek kameru priekšā preses brīfinga formātā (dzīve kā intervija!) –, viņa jau ir tik dziļi aizvainota un ievainota, ka kļūst bezpalīdzīga un padodas. Taču operas kulminācijā – neprāta ainā – pie Lučijas atgriežas spēks: caur slepkavību viņa atbrīvojas no sabiedrības uzliktajām važām un atgūst neatkarību. Viņa dejo kā Salome, viņa ir nāves kabarē zvaigzne. Lučija sajūk prātā, un mēs dzirdam to, ko viņa šajā brīdī dzird savā zemapziņā (stikla harmoniku solo – Saša Rekerts). Tagad, kad šo lomu vairs nedzied Natālija Desē, kura ir atvadījusies no operas skatuves, Diāna Damrava nenoliedzami ir labākā Lučija pasaulē.

Tikai operas teātrī ir iespējams šāds skats: Lučija ir mirusi, viņas asiņojošo ķermeni no skatuves aiznes Džeimss Dīns, bet publika nebeidz gavilēt, jo saprot – šis patiešām ir bijis vēsturisks Lučijas ārijas izpildījums. Kas atliek Džeimsam Dīnam? Nošauties. Bravo-o-o!   

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja