Es esmu uzbūvējis šo vietu! – koncertā Atēnās paziņo Rūfuss Veinraits. Siltā rudens vakarā 5000 klausītāju pulcējušies grieķu aristokrāta un sofista Atikas Hēroda vārdā nosauktajā amfiteātrī, kas Akropoles pakājē uzcelts 161. gadā. Atēnās notiek Rūfusa Veinraita simfoniski vizuālās programmas Prima Donna/ Primadonna pirmizrāde. Uz marmora sola pirmajā rindā, izstarojot labvēlību un absolūti unikālo pieticīgo šiku, sēž mākslas kolekcionāre, mecenāte, modes imperatore Mjuča Prada. No skatuves lielā ekrāna publiku vēro Marija Kallasa.
Koncertā piedalās Atēnu Valsts orķestris diriģenta Georga Petru vadībā un operdziedātāji. Pirmā daļa veltīta Rūfusa Veinraita debijas operai Primadonna (2009), kura izrādīta uz teātra skatuves Mančestrā, Londonā, Toronto un Ņujorkā. Operas iestudējums ir dārgs prieks, taču Rūfuss Veinraits neļauj Primadonnai ieslīgt aizmirstībā – viņš ir sagatavojis kompaktu, saīsinātu koncertversiju, kurā iekļauti visi labākie, melodiski un dramatiski veiksmīgākie fragmenti, un tā var ceļot nesalīdzināmi vieglāk nekā masīva operas izrāde. Koncertversija jau izskanējusi gan Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā, gan Madrides Karaliskajā operā Teatro Real.
Mūžīgi skatuves slazdā
Atēnās Primadonnas koncertversiju papildina itāļu mākslinieka Frančesko Vecoli filma – galveno lomu atveido amerikāņu māksliniece Sindija Šērmena, kura jau četrus gadu desmitus ražo grandiozus, radikālus artistiskus selfijus. Frančesko Vecoli ir asprātīgs postmodernists, kurš dekonstruē slavenību mītus, iesaistoties aizraujošās rotaļās ar zvaigznēm (Helmūts Bergers, Katrīna Denēva, Žanna Moro, Marianna Feitfula, Gors Vidals, Helēna Mirena, Kortnija Lova, Keita Blānšeta, Mila Jovoviča, Šārona Stouna, Eva Mendesa, Lēdija Gaga u. c.). Viņa radošajā arsenālā ir tekstilmāksla, tēlniecība, fotogrāfija, video, instalācija, performance.
Frančesko Vecoli mēmajā filmā, kas uzņemta Théâtre des Variétés Parīzē, Sindija Šērmena ir dīva, kuras tēlu iedvesmojusi Marija Kallasa. Māksliniecei mugurā ir īsti Kallasas tērpi no Tirelli Costumi un Costumi d’Arte arhīva Romā. Visu laiku slavenākās dziedātājas gars ir klātesošs arī Rūfusa Veinraita Primadonnā – ideja komponēt operu mūziķim radās pēc tam, kad viņš bija noskatījies 70. gados iemūžināto lorda Hērvuda interviju ar Mariju Kallasu. Operas sižetu Rūfuss Veinraits salīdzina ar filmām Sanseta bulvāris (1950), Zvaigzne ir dzimusi (var nosaukt visas trīs versijas, kuras tapušas 1937., 1954. un 1976. gadā), Dīva (1981) – tie ir stāsti par skatuves/ ekrāna psiholoģisko slazdu.
Primadonna ir neoklasiska opera franču valodā; komponists ir libreta līdzautors. Tā nav laikmetīgā mūzika vai – nedod dievs! – minimālisms. Rūfuss Veinraits šajā vecmodīgi greznajā darbā, kurš ir apbrīnojami draudzīgs ausij, atzīstas mīlestībā Džakomo Pučīni, Džuzepem Verdi, Žoržam Bizē. Tā patiešām ir opera, nevis mūzikls, kādus sacer arī citas popzvaigznes, – un tas ir principiāli.
Kā tu kontrolē elpu?
Rūfuss Veinraits ir XXI gadsimta nozīmīgākais mūziķis – gan talanta, gan daiļrades vērienīguma dēļ. Viņš ir bards, kura saknes ir meklējamas folkmūzikā, – šādā ampluā iepazinām Rūfusu, kad pērn pavasarī viņš uzstājās koncertzālē Palladium (ābolam bija kur nokrist). Atgādināšu, ka Rūfusa vecāki ir Ziemeļamerikas folkmūzikas leģendas: tēvs – amerikānis Laudons Veinraits III, māte – kanādiete Keita Makgerigla. Viņam ir gaume, taču nav muzikālo bremžu: Brodvejas skaņas, teātra mūzika, operete, kabarē, R&B un džezs – Rūfuss, būdams izcils vokālists, melodiķis un pianists, spēj izpausties jebkurā stilā. Operā Primadonna solistu partijas ir sarežģītas – Rūfuss ir prasīgs autors.
Viņam pašam ir neatkārtojama balss un dziedāšanas maniere. Soprāns Renē Fleminga reiz viņam prasījusi: "Kā tu to dari? Kā tu spēj izdziedāt tik garas frāzes? Kā tu kontrolē elpu?" Rūfuss neaizdomājoties atbildējis: "Es neko nekontrolēju, es vienkārši dziedu." Tas ir nozīmīgi – kā viņš izturas pret dziesmu. Rūfusa kompozīcijas skan kā ārijas, savukārt Primadonnas ārijas ir skaistākās melodijas, kādas viņš jebkad ir sacerējis. Pērn festivāla BBC Proms koncertā Londonas Karaliskajā Alberta zālē Rūfuss dziedāja Brodvejas hitus ar dramatisko soprānu Deboru Voitu. Viņš vienpersoniski iemieso veselu mūzikas pasauli.
Ar asinīm aptraipītā kolekcija
Opera ir viņa kaisle. Rūfusam 13–14 gadu vecumā norāva jumtu Džuzepes Verdi Rekviēms, un kopš tā laika viņš ir apmāts ar klasisko mūziku. Rūfuss regulāri pirka žurnālu Opera News, taču nekad to nelasīja – vien aplūkoja reklāmas sludinājumus, kuri vilināja doties ceļojumā uz slavenākajiem operas teātriem Eiropā. Rūfusiņš bakstīja mammu: varbūt aizbraucam? "Neesi dulls!" viņa stingri atbildēja.
Rūfuss gāja uz mūzikas bibliotēku, klausījās visus diskus, viņa labākais padomdevējs bija nedzirdīgais bibliotekārs, kurš par klasiku zināja visu. Rūfusa CD kolekcija pamatīgi papildinājās pēc kāda negadījuma: kaimiņos notika slepkavība – ar cirvi tika nogalināta ģimenes māte, un ar asinīm aptraipītos diskus atdeva mazajam melomānam Rūfusam.
Opera Primadonna ir kamerdrāma par vienu liktenīgu dienu kādreiz nepārspējamās dziedātājas Režīnas Senlorānas dzīvē. Darbība risinās viņas Parīzes apartamentos Bastīlijas ieņemšanas dienā. Dīva, kuras karjera strauji tuvojas norietam, apsver iespēju atgriezties uz skatuves pēc sešu gadu pauzes, kas bijusi piepildīta ar šausmām un šaubām. Pie viņas ierodas žurnālists, kuram apsolīta ekskluzīva intervija. Viņš jūsmo par primadonnu, un viņu attiecībās uzšķiļas dzirksteles (ak, ja vien visas intervijas ar dīvām būtu tādas!). Pēc dažiem dramatiskiem pavērsieniem Režīna Senlorāna pieņem lēmumu beigt karjeru un vairs nedziedāt, taču ir vēl daži praktiski jautājumi – piemēram, jāizšķiras, kam sniegt pēdējo autogrāfu. Nav viegli būt superdīvai.
Visas šīs dvēseles svārstības Frančesko Vecoli videoklipā izdzīvo Sindija Šērmena. Vizuāli mākslinieks spēlējas ar banalitātēm: kamera lēni slīd gar galdu, kas piekrāmēts ar Kallasas fotogrāfijām, pēc tam mums rāda Théâtre des Variétés griestus, tad vēl jāmeditē, skatoties uz lustru un degošām svecēm. Sindijas Šērmenas varone gatavojas dziedāt teātra salonā, pie klavierēm ir pats maestro Veinraits. Dīva kāpj uz skatuves, teātra ložā sēž Frančesko Vecoli. Izrādās, viņa dzied tukšai zālei – visticamāk, jau sen. Sindija Šērmena kārtējo reizi apliecina šķietami bīstamas pārvērtības spējas – ar viņas daiļradi piespiedu kārtā būtu jāiepazīstina visi šova Izklausies redzēts dalībnieki.
Slava nav iedomājama bez sāpēm
Frančesko Vecoli filma koncertā veiksmīgi saslēdzas ar mūziku. Sindija Šērmena pati ir neatkarīga, savdabīga dīva, kura sargā savu mākslu un tēlu, un viņas piekrišana filmēties cita autora darbā, kas turklāt ilustrē cita mākslinieka opusu, ir liels notikums.
Kādā filmas epizodē Sindija Šērmena noņem grimu un, šķiet, pārvēršas par sevi, jo opera Primadonna ir stāsts arī par viņu, par visiem māksliniekiem, sava talanta gūstekņiem, ne tikai par opermākslas pavēlniecēm, kurām nedod mieru daudzi jautājumi. Kurš ir piemērotākais laiks, lai aizietu no skatuves? Kad par to jāsāk domāt? Kā tam lai gatavojas? Vai tas ir sāpīgi? Tāpat kā mīlestība, arī slava un popularitāte nav iedomājama bez sāpēm.
"Esmu kalpojusi diriģentiem, komponistiem, publikai. Vai mana karjera ir kalpojusi man? Neesmu pārliecināta, varbūt, varbūt," dzied primadonna operas finālā. Ne velti darbība notiek Bastīlijas ieņemšanas dienā – dīva, atbrīvojusies no važām un liekajiem cilvēkiem savā dzīvē, dodas pie loga, lai vientulībā skatītos svētku uguņošanu un klausītos Marseljēzu.
Jāpiebilst, ka Rūfuss Veinraits operā nedzied – viņam tā ir "reta iespēja baudīt savu ģenialitāti, sēžot skatītāju vidū"(pašlaik viņš komponē otro operu – par Romas imperatoru Adriānu). Atēnās galvenās lomas Primadonnā atveido grieķu soprāni Selija Kostea un Vasiliki Karajani, tenors Antonio Figeroa.
Sindija Šērmena koncertu Atēnās ar savu klātbūtni nepagodina (viņa ir aizņemta ar personālizstādes iekārtošanu Berlīnē), taču pēc operas izskaņas klausītājiem paklanās komponists Veinraits un režisors Vecoli. Itāļu mākslinieka darbus jau sen kolekcionē modes nama Prada vadītāja dizainere Mjuča Prada, kuru Frančesko Vecoli atvedis uz šo koncertu. Pavasarī Milānā Mjuča Prada atklāja arhitekta Rema Kolhāsa projektēto muzeju Fondazione Prada – par to jūsmo gan rūdīti profesionāļi, gan tūristi. "Es ļoti ceru, ka tā ir!" koncerta starpbrīdī man saka Mjuča Prada.
Ja jau esam atnākuši klausīties Rūfusa operu, es Mjučai Pradai atgādinu, ka arī viņa piedalījusies operas iestudēšanā – tas bija Džuzepes Verdi Atila Metropolitēna operā Ņujorkā 2010. gadā; izrādes radošā komanda bija nepiedienīgi prominenta – diriģents Rikardo Muti, režisors Pjērs Audi, scenogrāfi arhitekti Hercogs un de Mērons. "Ak jā, man nācās atteikties no daudzām savām idejām," šo pieredzi atceras Mjuča Prada.
Veltījums visiem bēgļiem
Rūfusa Veinraita operas Primadonna pilnā versija ir pieejama albumā, kuru tikko laidusi klajā autoritatīvākā klasiskās mūzikas ierakstu kompānija Deutsche Grammophon, diska vāka noformējums atsauc atmiņā XX gadsimta otrās puses leģendārās plates. Mūsdienās top arvien mazāk operu studijas ierakstu, jo tas prasa pārāk lielus ieguldījumus, kuri diez vai atmaksāsies. Rūfusa Veinraita projektu atbalstījuši 2000 uzticamo fanu – visi nepieciešamie līdzekļi (pat vairāk – 105 procenti) tika savākti pūļa finansējuma platformā PledgeMusic.
Primadonna tika ierakstīta šā gada janvārī BBC studijā Londonā ar BBC simfonisko orķestri diriģenta Džeisa Ogrena vadībā un lieliskiem solistiem – ar fantastisko britu soprānu Dženisu Keliju priekšgalā. Būdama Rūfusa mūza, viņa ir pirmā un labākā titullomas atveidotāja.
Nākamā gada pavasarī Deutsche Grammophon izdos vēl vienu Rūfusa Veinraita mūzikas albumu – tās būs viņa kompozīcijas, kuras sacerētas režisora Roberta Vilsona izrādei Šekspīra soneti Berlīnes teātrī Berliner Ensemble.
Viens no sonetiem skan koncerta otrajā – estrādes – daļā, kura veltīta Rūfusa autordziesmām, tās tiek izpildītas orķestra pavadījumā. "Simpātiska dziesma, un vārdi nav slikti," savu kopdarbu ar Šekspīru piesaka Rūfuss. Kopā ar operas solistēm, kuras nedaudz agrāk dzirdējām Primadonnā, viņš uzdrošinās nodziedāt trio no Mocarta operas Così fan tutte. Protams, Rūfuss nevelk, visi histēriski smejas. "Komponēt operu ir daudz vieglāk nekā dziedāt!" viņš secina.
Rūfuss Veinraits ir pazīstams ar Leonarda Koena dziesmas Hallelujah interpretāciju, taču Atēnu koncerta emocionālais centrs ir dzīves filosofa Koena Anthem, kuru Rūfuss izpilda kopā ar grieķu dziedātāju Nenu Venecanu: "Mēs veltām šo dziesmu visiem bēgļiem pasaulē." Nenu Venecanu ar īpašu izteiksmi izdzied vārdus "Every heart, every heart to love will come but like a refugee".
"Man ļoti palīdzēja Kallasas portrets, kas tika projicēts uz lielā ekrāna pirms koncerta sākuma. Es nedrīkstēju izgāzties," pēc šova beigām atzīst Rūfuss Veinraits, kurš šajā vakarā ne pa jokam ir sašūpojis Eiropas civilizācijas šūpuli.
Simfoniski vizuālā programma Primadonna nākamnedēļ skanēs Lisabonā, 2016. gada februārī – Buenosairesā, martā – Honkongas mākslas festivālā.
Rūfuss Veinraits
Simfoniski vizuālais koncerts Prima Donna
Lisabonas koncertzālē Gulbenkian Música 27., 28. novembrī, Buenosairesas operā Teatro Colón 19., 20. februārī, Honkongas Kultūras centrā 1. martā
www.rufuswainwright.com