Andžela Georgiu ir jāklausās Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā, kurā rumāņu primadonna jūtas kā mājās. Februārī Londonā izraēliešu diriģenta Daniela Orena vadībā izskanējušajā Frančesko Čileas Adriānas Lekuvrēras ciklā dziedātāja svinēja 25 gadus kopš debijas uz šīs skatuves, savukārt 27. februārī notika viņas 150. uzstāšanās šajā teātrī.
Karjeras pirmsākumos Koventgārdena operā viņa muzicēja kopā ar maestro Džordžu Šolti, šeit viņa žilbināja partnerībā ar savu bijušo dzīvesbiedru tenoru Roberto Alanju – nav brīnums, ka Londona neprātīgi mīl Andželu Georgiu.
Kaprīžu altāris
Tādu zvaigžņu vairs nav daudz. Soprāns Andžela Georgiu ir viena no retajām joprojām aktīvajām XX gadsimta beigu dīvām – šis laikmets aiziet kopā ar savām spožākajām pārstāvēm. Karjeru uz operas skatuves beigusi Natālija Desē, maijā šo posmu noslēgs Renē Fleminga – abas turpinās koncertēt, taču izrādēs vairs nedziedās. Andžela Georgiu ir sašaurinājusi savu operas repertuāru, kurā saglabā tikai divas nozīmīgākās lomas – Tosku un Adriānu Lekuvrēru.
Abas varones ir dižas mākslinieces, drāmas karalienes, kuras upurējas uz mākslas, mīlestības un savu kaprīžu altāra. Šajos tēlos spoguļojas pašas Andželas Georgiu nepieradinātais raksturs un ugunīgais temperaments – viņa zina, kādas vētras plosās šo traģēdijai nolemto personāžu nemierīgajā dvēselē. Martā dziedātāja atveidos Adriānu Lekuvrēru Buenosairesā, oktobrī – Palermo. Maijā Vīnē viņa pārtaps par Tosku. Šīs lomas viņai piestāv ne tikai dramatiski, bet arī vokāli.
Es tuvojos gaismai
Frančesko Čileas 1902. gada opera Adriāna Lekuvrēra ir vēstījums par sievieti teātrī, mīlestību, greizsirdību un atriebību. Titulvarone par šovu pārvērš visu – gan savu dzīvi, gan nāvi. Viņa spēlē uz skatuves un ārpus tās. "Es esmu Melpomene, traģēdijas mūza. Es tuvojos gaismai," dzied Andžela Georgiu.
Varoņu prototipi ir reāli vēsturiski personāži. Adriāna Lekuvrēra (1692–1730) bija Parīzes teātra Comédie-Française aktrise, viņas "saldais ēdiens" bija Rasina traģēdijas. Māksliniece bija skatuves un smalko aprindu dīva: Adriāna Lekuvrēra draudzējās ar karali Luiju XV. Viņu dievināja dramaturgs un filosofs Voltērs, kura traģēdijā Oidips viņa nospēlēja savu pēdējo lomu.
Voltērs bija līdzās māksliniecei viņas nāves brīdī. Viņš asi kritizēja baznīcu, kura saskaņā ar viduslaiku likumiem aizliedza apbedīt aktrisi iesvētītā zemē. Par Adriānas Lekuvrēras nāves vaininieci tika uzskatīta Saksijas Morica mīļākā – Buijonas princese –, taču patiesībā aktrise nomira no slimības (iekšējās asiņošanas), kuru izraisīja tā laika Parīzes antisanitārie apstākļi. Lai kliedētu baumas par zvaigznes nāves iemesliem, Voltērs apmaksāja viņas līķa sekciju. Aktrises dramatiskā aiziešana viņsaulē un ar to saistītās intrigas tika aprakstītas kriminālhronikā, bulvārpresē un XIX gadsimta lugās.
Dzīves pēdējos desmit gadus aktrisei bija kaislīgs romāns ar Saksijas Moricu. Viņa bija apsēsta ar skatuvi, viņš – ar savu militāro karjeru. Jāatgādina, ka Saksijas Morics 1726.–1728. gadā bija Kurzemes hercogs. Vēlāk viņš kļuva par Francijas ģenerālmaršalu.
Testosterona līmenis
Operā Saksijas Morics paziņo Adriānai, ka dodas karot uz Kurzemi; tiek pieminēta arī Mītava (Jelgava). "Šodien savu uzstāšanos veltīšu tikai tev," mīļākajam saka Adriāna. Vai aktrisei var ticēt?
Šajā Adriānas Lekuvrēras izrāžu sērijā Londonā Morica lomu atveido amerikāņu tenors Braiens Džeids (pirmizrādē 2010. gadā kopā ar Andželu Georgiu uzstājās Jonass Kaufmanis; ieraksts pieejams DVD). Atbilstoši varoņa raksturam Braiena Džeida sniegums ir maksimāli uzlādēts ar testosteronu – viņš dzied ne tikai skaļi un bravūrīgi, bet arī skaisti. Adriāna Lekuvrēra nepalaiž garām nevienu iespēju nonākt Morica ciešajos apskāvienos un ļauties kvēliem skūpstiem.
Adriānas Lekuvrēras un Saksijas Morica laimi cenšas sagraut viņa bijusī mīļotā – Buijonas princese (krievu mecosoprāns Ksenija Dudņikova). Kad Morics viņai piedāvā pārslēgt attiecības draudzības formātā, lepnā aristokrāte atbild: "Mīlestība ir liesmas, draudzība -– pelni."
Princese nogalina Adriānu, Morica vārdā nosūtot viņai saindētas vijolītes. Aktrise ieelpo to smaržu un drīzumā mirst. Adriānas ārijas Poveri fiori izpildījums ir Andželas Georgiu meistardarbs. "Mans tronis ir skatuve, tas ir mans ilūziju altāris," viņa atzīst. Tikpat iespaidīgi Adriāna operā deklamē Fedras monologu.
Aizkulišu drāma
Daudz interesantāka par aktrises intīmās dzīves peripetijām šajā darbā ir realitātes un fikcijas difūzijas ietekme uz cilvēku psiholoģiju. Kā teātris maina uzvedību, domāšanu un dzīvesveidu? Kad pie Adriānas Lekuvrēras nāk viesi, Comédie-Française skatuves menedžeris Mišonē viņus brīdina: "Kad pasaule ir nomodā, aktrises guļ."
Režisora Deivida Makvikara šķietami vecmodīgās, izaicinoši greznās izrādes darbība risinās teātra vidē, kuru radījis izcilais scenogrāfs Čārlzs Edvardss. Iestudējuma grandiozās dekorācijas un arhitektūra nosaka stāsta atmosfēru, tempu un ietekmē varoņu attiecības. Līdzās Andželai Georgiu un citiem solistiem scenogrāfija spēlē galveno lomu – tā ne tikai pilda dekoratīvu funkciju, bet arī veido unikālu laiktelpu, tāpēc par to ir jāpastāsta sīkāk.
Izrādes sākumā mēs redzam XVIII gadsimta teātra kopiju – koka konstrukciju. Četros cēlienos baroka laikmeta teātra telpa atkarībā no sižeta pavērsieniem tiek modificēta visintriģējošākajos veidos. "Tā ir kā rotaļlieta. Šis ir Adriānas rotaļu teātris," scenogrāfiju raksturo tās autors Čārlzs Edvardss. Adriānas Lekuvrēras vajadzībām uz Londonas Karaliskās operas skatuves ir uzbūvēta vēl viena skatuve, kuru izrādes gaitā redzam no dažādiem leņķiem.
Pirmajā cēlienā mēs nokļūstam Comédie-Française aizskatuvē, kur valda kņada pirms izrādes sākuma. Visa masīvā skatuves konstrukcija nedaudz pagriežas, un mēs redzam skatuvi no sāniem. No šā punkta Adriānas priekšnesumu vēro skatuves menedžeris Mišonē (lieliskais kanādiešu basbaritons Džeralds Finlijs), kurš bezcerīgi mīl slaveno aktrisi. "Tas ir kaut kas neparasts, ja skatāties priekšnesumu, stāvot aizkulisēs: no vienas puses, jūs esat tik tuvu māksliniekiem, no otras puses – jūs esat pilnībā nogriezts, norobežots no notiekošā, izrāde uz jums it kā neattiecas. Tas ir dezorientējošs stāvoklis," uzskata izrādes scenogrāfs.
Iztukšotā dvēsele
"Skatuve un teātris ir būris, ilūzija. Dekorācijas palīdz nokļūt sapņu pasaulē. Taču pēdējā cēlienā skatuves konstrukcija ir atkailināta, paliek tikai karkass, skelets – tā ir pamesta pasaule. Katra teātra mūžs kādreiz beidzas, un tas ir traģisks mirklis. Tas atbalsojas Adriānas dvēselē – viņa jūt, ka dzīve tuvojas beigām," saka Čārlzs Edvardss. Finālā skatuve atgādina milzu kuģi, kurš dodas uz nekurieni vai ir iestrēdzis bezlaikā kaut kur starp dzīvi un nāvi. Tas ir iztukšots teātris, iztukšotā Adriānas dvēsele.
"Es kopš bērnības būvēju teātra modeļus. Esmu pieradis redzēt pasauli 25 reizes mazāku, nekā tā patiesībā ir," stāsta Čārlzs Edvardss. "Šai izrādei vēlējos radīt īpašu teātra modeļa pasauli – mums ir viss, kas bija baroka teātrī, ar tam periodam atbilstošu mašinēriju. Gribējām izveidot teātra idejas iedvesmotu psiholoģisko telpu: tā ir rotaļlieta, kura spēj pārvērsties par drāmas teātri, par operas un baleta teātri, kā tas notiek trešajā cēlienā, kad varoņi skatās baleta priekšnesumu – uz skatuves, kuru esam uzbūvējuši uz Karaliskās operas skatuves, darbojas visi mehānismi. Pāri visam – šai teātra telpai ir savs raksturs."
Lai teātra vide, kura atveidota uz Koventgārdena operas skatuves, būtu ticama, scenogrāfam bija jāatrod vispiemērotākais paraugs – reāls teātris, kurš nedaudz izskatās pēc rotaļlietas. Par Čārlza Edvardsa iedvesmas avotu kļuva baroka laikmeta operas teātris Margravial Baireitā – to XVIII gadsimta 40. gados projektējis itāļu arhitekts Džuzepe Galli Bibiena. "Viņš apvienoja gleznotas skulptūras – trompe l’oeil – paņēmienu un īstu skulptūru. Reālais un šķietamais veido veselumu," piebilst Čārlzs Edvardss. "Mūsu izrādē ir nedaudz mainīta teātra interjera krāsu gamma: mums bija nepieciešama vecmodīgi rozā franču gaumē, savukārt Baireitā dominē zilā un zaļā krāsa, taču arhitektūras detaļas ir saglabātas identiskas."