Valts Pūce: Šodienas Latvijas pilsonim "dzimtcilvēka – bāreņa" statuss nebūtu akceptējams

Laikam Vonnegūts ir teicis apmēram tā, ka ir ļoti labi darīt labus darbus un slikti darīt sliktus darbus, bet pats galvenais ir atšķirt vienu no otra. Un šis ir tas gadījums, kad, nespējot atšķirt vienu no otra, labāk vajag likties mierā. Tāpat kā vārdus Ziemassvētku dziesmiņām, Raiņa lugas vai operu libretus katram ir tiesības himnas tekstu vispārināt un uztvert filozofiski. Ja cilvēks to nespēj, tad priekš kam viņam vispār himna?

Pūce demonstrē savu vēstures zināšanu trūkumu. Kad tika uzrakstīta "Dievs, svētī Latviju", dzimtbūšana bija atcelta. Un Dievu lūdz ne tikai nelaimīgie un atstumtie, bet arī turīgie.

Lūgt Dievu ir apkaunojums? Pūce, kaut kas nav Tev kārtībā ar vērtību sistēmām! Laimē diet - tas ir vienkārši poētisks izteiciens, kas ietver sevī dziļu jēgu - dod, Dievs, mums laimīgi dzīvot savā zemē, - kas tur slikts. Pūce, Tu pēdējā laikā esi kaut kur kaut ko izdarījis mūzikā un trīs dienas bijis skaidrā, tas ļāvis sajuties kā Zigmaram un Paulam, kuri visu kritizē un noliedz, spļaujot akā no kuras paši dzer.

Pirmkārt, es nevaru tik droši apgalvot, ka Latvija atkal netiks okupēta, un nez vai tas jau nav noticis. Ja kārtīgi izmazgāju acis, tad redzu, ka man apkārt ir vesels lērums mūsu valstij nedraudzīgu cilvēku, un ir tādi, kam rūp tikai liela nauda, kam galu beigās neinteresē, ka te ir valsts un kas labprātāk redzētu šo te kā tādu pierobežas beznosaukuma ekonomisko zonu. Latvju bāleliņi te ir tikai kā viegli manipulējami ieziemieši, kas uztur šo knapo zemi pie elpas un apkalpo bagātos. No tā viedokļa raugoties, mums vēl ilgi būtu vajadzīga augstāko spēku palīdzība. Kamēr mēs te cepamies savā mikro urrā patriotisma sulā un mēģinām sev iestāstīt neesošas lietas, pasaules lielvaras globālo telpu rausta ar daudz nozīmīgāku magnitūdu un arī mēs tās šļakatas jūtam. Tas viss daudz vairāk ietekmē mūsu dzīves nekā viena vai otra dziesma. Bet ja tomēr gribam ticēt šai ilūzijai par savu valsti, tad es pieturētos pie esošās himnas, un ne jau tamdēļ, ka tā būtu tieši tā labākā izvēle, bet gan tamdēļ, ka tā dod stabilitātes izjūtu. Apkārt ir pārāk daudz nestabilu lielumu, lai mēs šajā brīdī varētu atļauties mūsu apziņā izšķobīt vēl vienu. Ja reiz iestāsies mierīgāki laiki, tad var arī padomāt par ko tādu - tīri teorētiski. Bet citādi tagad, kad mūsu kaimiņi apšauba mūsu valsts pastāvēšanu un jēgu, tad nedrīkst nozīmīgi kustināt valsts pamatvērtības.