Upuris uz mākslas altāra
Pavasaris šogad vēss un lietains. Nelielais pirmā stāva dzīvoklītis Vecrīgā, Alksnāju ielā, kurā Vija Vētra, ierodoties Rīgā, ik gadu apmetas, vēl ir drēgnuma pilns. Vija jūtas nosalusi, viņas rokas ir ledusaukstas. Uz krēsliem dejotājas koncerta kostīmi, uz galda no sažuvušām ziedlapiņām veidotas mandalas, uz dīvāna šī gada deju koncerta afiša. Kaut Vija Vētra smaida, taču ievēroju, ka viņai skumjas acis. Māksliniece atmet ar roku un pasmaida: "Nejauši nokritu, bet - gars ir jātnieks, ķermenis - mežonīgais zirgs, kas jāsavalda un jāvada."
Pirmo reizi Viju Vētru intervēju 1991. gadā. Toreiz devos pie pasaulslavenās dejotājas ar savu priekšstatu par to, kā izskatās dejotāja godājamā vecumā. Vija mani "nolika uz lāpstiņām"! Tādu enerģiju, vitalitāti, spēju aizraut un iedvesmot nebiju gaidījusi. No tās reizes apbrīnoju Vijas Vētras mērķtiecību, plašo skatu uz dzīvi, viņas stāstītājas talantu, mākslinieces neparasto izaicinājumiem, ieguvumiem, šķēršļiem un zaudējumiem piepildīto dzīvi.
Kā jau divi Ūdensvīri, sapratāmies uzreiz, un tā līdz šai dienai. Vija mani fascinē arī kā sirsnīgs un ļoti vienkāršs cilvēks, kaut pelnīti tiek uzskatīta par dejas mākslas izcilnieci, indiešu un sakrālās dejas kustības aizsācēju Latvijā.
Īsi atgādināšu - dejotāja un horeogrāfe Vija Vētra ir viena no retajām pasaulē pazīstamajām izcilajām latvietēm. Viņa dzimusi Rīgā, bet Otrā pasaules kara priekšvakarā devās gūt izglītību Vīnes Mūzikas un tēlotājmākslas akadēmijā, kā arī Vīnes konservatorijas Baleta nodaļā. Bēgļu gaitas rūdīja tālākai dzīvei. Vija Vētra pastiprināti pievērsusies indiešu dejām, uzstājusies Anglijas karalienes galmā, bijusi pazīstama ar Džavaharlalu Neru un Indiru Gandiju. Ar savu mākslu viņa priecējusi skatītājus Amerikā, Indijā, Eiropā, Austrālijā. Vija Vētra pirmā ieviesa deju baznīcu dievkalpojumos. Indijas valsts par Viju Vētru uzņēmusi dokumentālo filmu kā pateicību par indiešu deju popularizēšanu pasaulē. Izdotas Vijas Vētras un Noras Ikstenas grāmata Deja un dvēsele (2001) un Lijas Brīdakas grāmata albums Deja - mans mūžs (2013). Vija Vētra ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere (1999).
Bez Latvijas - nomiršu
Kopš 1990. gada Vija Vētra katru gadu brauc uz Latviju, vada meistarklases, uzstājas ar koncertu, Rīgā notikušas četras viņas darbu personālizstādes.
Vija Vētra vienmēr ir gaidīta dzimtenē. Viņa aizraujoši stāsta par neseno braucienu uz Bausku, Rundāles pili un Mežotni; Jāņu vakaru, kā ik gadu, sagaidīs kopā ar draugiem Krimuldā. Katru dienu notiek mēģinājumi koncertam. Šķiet, skumjām acīs nav pamata? Uzmundrinu - jūs taču solījāt pārspļaut Ēvaldu Valteru vismaz par vienu gadu un dejot Rīgā savas simtgades koncertu! Vija Vētra pasmaida. Pirmo reizi stāsta par smago vientulības nastu. Kad viņa koncertēja uz pasaules skatuvēm, kad visu laiku bija gaidīta, lolota un godināta, vientulību neizjuta. Tagad gada lielākā daļa aizrit Ņujorkas septītā stāva studijas tipa dzīvoklītī pašā Hudzonas krastā: "Cilvēki Latvijā nesaprot, cik viņi ir laimīgi! Amerikā katrs ir pats par sevi, nevienu neinteresē blakus dzīvojošs cilvēks. Sarīkoju savu 90 gadu jubilejas koncertu, bija laba reklāma, cilvēkiem nekur tālu nebija jāiet, tas notika mūsu pašu mājas zālē, bet - aukstas sirdis visapkārt."
Vijai šajā saulē vairs nav neviena tuvinieka. Ņujorkā nav tuvu draugu. Dzimšanas dienā un dažkārt Ziemassvētkos atbraucot pa Ameriku izkaisītie nedaudzie paziņas, apsveic un aizbrauc. Aizvadītā ziema Amerikā bija auksta un sniegaina: "Lasīju, rakstīju, gleznoju, taisīju kolāžas, bet Ņujorkā neesmu aktīva. Mani bieži māc depresija. Tad guļu, guļu. Mana dzīvības saite ir Latvija. Ja vairs nevarēšu šurp atbraukt, es ātri nomiršu. Esmu starp diviem krastiem. Man ir neliels ASV pabalsts, ar kuru es nomaksāju īri un pieticīgi dzīvoju. Ēšanai man daudz nevajag. Apģērbu neesmu pirkusi vismaz piecpadsmit gadu. Taču es regulāri atlieku naudu lidmašīnas biļetei uz Latviju un atpakaļ."
Taču droši vien vislielākais trieciens māksliniecei bija ziņa, ka izmantot dzīvoklīti Alksnāju ielā viņa šovasar var pēdējo reizi. Katra ciemošanās Latvijā viņai saistīta ar darbu, ar koncertiem, tāpēc svarīgi dzīvot centrā, vēlams - Vecrīgā. Ja neatradīs apmešanās vietu, atbraukt vairs nevarēs. Pārcelties uz Latviju pavisam Vijai Vētrai nozīmē pazaudēt niecīgo ASV pabalstu, šeit faktiski pretī nesaņemot neko. Tāpēc Vijai skumjas acis. Atļaujos pajautāt - ja tagad varētu sākt dzīvi no jaunības gadiem, vai viņa izvēlētos likteni, kurā būtu gan darbs, gan ģimene, gan bērni? Vija ilgi, ļoti ilgi domā, tad stingri atbild: "Es ietu to pašu ceļu. Ticu Lielajam Garam, garīgam spēkam, kas mūs aptver, satur, notur, izlemj katra likteni. Ticu reinkarnācijai, esmu pārliecināta, ka iepriekšējā dzīvē es biju dejotāja, un arī nākamajā dzīvē dejošu."
Lai kā arī izvērstos Vijas Vētras tālākais liktenis, latviešu dzīvās dejas leģendas mūžs ir cienīgs tikt iegrāmatots Ginesa rekordu grāmatā. Kad izsaku Vijai šo ideju, viņa pasmejas: "Nu ja, bet es taču pati to nevaru darīt! Kurš par to parūpēsies?"