Džimijs Hendrikss (1942–1970) mūzikā dzīvoja ar katru savu šūnu, nevis vienkārši to spēlēja. Ģitāra viņa rokās nebija tikai instruments, bet ķermeņa papildinājums – caur metāla stīgu un koka detaļu vibrācijām Hendrikss uzturēja sarunu ar jebkuru klausītāju, tāpat kā jebkurš to dara tikai ar savu balsi, vizuālo tēlu un kustībām. Viņam bija dāvāts viss šis kopums, ko mūsdienu valodā pierasts saukt par talantu, kura dēļ vēl tagad – piecdesmit gadu pēc aiziešanas no šīs pasaules – leģenda nav sākusi izbalēt.
Nošu pierakstītāji zinās teikt, ka neviens pēc Hendriksa neesot spējis ar elektrisko ģitāru izspēlēt tik daudz nošu noteiktā laika intervālā, kaut viņam pašam tās skaitīt nekad nebūtu ienācis prātā. Režisora Džona Makdermota dokumentālā filma Mūzika, nauda, neprāts... Džimijs Hendrikss Maui, kuru 23. februārī vienīgajā seansā varēs noskatīties Kino Citadele, ir vēl viens apliecinājums iepriekšminētajām patiesībām, uz unikālo viņa koncertos uzņemto kadru fona padarot nesvarīgas vai visas pārējās epizodes, kurās cilvēki mēģina kaut ko atcerēties, lai izprastu un izskaidrotu Hendriksa fenomenu, kas nav izdarāms, – tādi cilvēki, kuriem spējas balstītas nevis uz kaut kādiem noteikumiem, bet visprimitīvākajiem instinktiem, kas tiek likti lietā attiecīgajā veidā, vienkārši laiku pa laikam ir.
Patiesībā šo filmu piemeklē tas pats, par ko tā ir, – skatītāji gaida filmu par Džimiju Hendriksu, bet ekrānā redzami lielākoties viņu pārdzīvojušie šajā stāstā iesaistītie. Un šī stāsta centrā ir Hendriksa 1970. gada vizīte Maui salā Havajās, lai piedalītos Čaka Veina filmā Varavīksnes tilts/Rainbow Bridge, kas tolaik pavisam svaigās, bet nu jau par klasiku kļuvušās filmas Bezrūpīgais braucējs/Easy Rider iespaidā bija iecerēta kā tikpat paliekošs laikmeta un paaudzes stāsts.
Filmai Varavīksnes tilts nebija scenārija un profesionālu aktieru piesaistes: viss notika, improvizējot filmēšanas gaitā, rādot dažādas 60. un 70. gadu mijas hipiju aizraušanās – ļaušanos dabai, mūzikai, bioloģiskām un ķīmiskām substancēm, jogai, meditācijai un lotosa pozā korī gari izrūktiem "Om", patiešām ticot, ka tādējādi tiek rastas atbildes uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem vai vienkārši šie jautājumi atkrīt, jo kļūst nesvarīgi. Džimijs Hendrikss jau tolaik kā viens no hipiju kultūras redzamākajiem vēstnešiem tika aicināts piedalīties filmā – gan iespēlēt tās skaņu celiņu, gan piedalīties arī epizodēs, piemēram, ar šaujamo pa logu uz kādu mērķējot, bet viņam tas viss bija vienalga: mūziķis kopā ar saviem grupas biedriem – basģitāristu Billiju Koksu un bundzinieku Miču Mičelu – vienkārši jauki pavadīja laiku un, pats galvenais, nospēlēja vienu no saviem pēdējiem koncertiem uz salas, Haleakalas vulkāna zemākajā snaudošajā krāterī. Iecerēts tikai kā muzikāla piedeva filmai, koncerts kļuva par svarīgāko notikumu tās uzņemšanas gaitā.
Pati filma Varavīksnes tilts piedzīvoja izgāšanos – 1972. gadā, kad tā iznāca uz ekrāniem, visi gaidīja filmu par tolaik šo pasauli nesen pametošo, arī uz afišas redzamo Hendriksu, bet tā nebija. Tā tas bija toreiz, bet no šodienas skatpunkta šo filmu noskatīties jau būtu interesanti. Piecdesmit gadu seni kadri no laikiem, kad filmēšanas kamera nebija katrā kabatā, lai gūtu vismaz vēsturiskas eksotikas vērošanas baudījumu, un ja vēl tur ir pats Hendrikss! Mūsdienās joprojām atklājoties neizzinātiem audio un kino materiāliem no piecdesmit gadu senas vēstures, aizdomājos, ko gan pēc gadu desmitiem darīs dokumentālisti ar visu pieejamo materiālu no šī laika. Jautājums – vai pēc tā būs pieprasījums kā pēc kaut kā vērtīga? Un kas vispār saglabāsies, mūsdienu ierīcēm novecojot vai zaudējot nozīmi uzreiz pēc tūlītējas publicēšanas?
Interesanta tendence šajos laikos, kad filmu ruļļu grēdas nav jāpārvadā, ir atsevišķas muzikālas filmas izrādīt tikai vienreiz – Nika Keiva koncertfilma pirms viņa uzstāšanās Positivus vienlaikus tika izrādīta visā pasaulē, bet filma Mūzika, nauda, neprāts... Džimijs Hendrikss Maui – nominēta balvai Grammy labākās mūzikas filmas kategorijā – februārī būs redzama kinoteātros dažādās pasaules vietās, līdzīgi kā grupas ceļo koncertturnejās. Kas zina, varbūt mēs pamazām jau tiekam gatavoti hologrammu koncertu laikmetam, kad tie arī apceļos visu pasauli neatkarīgi no tā, vai paši mūziķi ir dzīvojuši pirms pieciem, trim vai nieka diviem desmitiem gadu?
Filma
Mūzika, nauda, neprāts... Džimijs Hendrikss Maui
Kinoteātrī Kino Citadele 23.II plkst. 19.30