Sinfonietta Rīga sezonas atklāšanas koncerta recenzija. Mākoņu vērošana un citas idilles

Koncerta repertuāra atšifrējums ietver Justes Janulītes jaundarbu Mākoņu vērošana, Riharda Vāgnera simfonisko poēmu Zigfrīda idille un Dmitrija Šostakoviča 1. koncertu čellam ar orķestri, un šādai programmas izvēlei noteikti būtu visas iespējas sniegt atmiņā paliekošus muzikālus pārdzīvojumus, lai gan šoreiz tās realizācija izvērtās par mākslinieciski neviendabīgu un stipri diskutablu.Jaunam latviešu komponista darbam – Mārtiņa Viļuma partitūrai – vēl gaidot savu pirmatskaņojumu kamersimfoniju cikla ietvaros, sezonas atklāšanas koncertam Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē izvēlējās trīsdesmitgadīgās lietuviešu autores Justes Janulītes opusu Mākoņu vērošana ar brīnišķīgu Knuta Skujenieka dzejoli, no kura komponiste gan kora partijās atstājusi tikai patskaņus – šis skaņdarbs jauniešu kora Kamēr... un kamerorķestra sniegumā pirmoreiz izskanēja šīgada Cēsu Mākslas festivālā un nu atvests arī uz Rīgu. Labākais, ko par šo mūziku var pateikt, būtu tas, ka tā ir patiešām skaista. Autores iecerētās noskaņas izpaudās trauslā valdzinājumā un apgarotā tēlainībā, melodiskajām līnijām piemita niansēts plūdums, savukārt harmoniskajām vertikālēm – iekšējs piepildījums un intensitāte. Kā otra īpaša Justes Janulītes darba vērtība jānosauc komponistes panākumi mūzikas tembru partitūras, instrumentācijas un faktūras izveidē – divdesmit stīgu instrumentu un desmit koka pūšaminstrumentu sabalsojumi te uzplauka apburošās orķestra krāsās ar neparastiem spektrāliem efektiem (brīžiem, piemēram, radot tiešas asociācijas ar akordeona skanējumu) un izteiksmīgām saskaņām ar kora dziedājumu, kur homofonais izklāsts tikai akcentēja mūzikas savdabīgo izsmalcinātību un spriegumu.Tomēr pārējie skaņdarba parametri radīja skeptiskākas izjūtas. Par savu jaundarbu Juste Janulīte raksta: "Muzikālā uzbūve balstīta uz triju slāņu kanonu – stīgas un balsis ir laikā un tembrā veidoti pretstati jeb instrumentālais un cilvēciskais aspekts, savukārt pūšamie ir starpslānis jeb elpojošie instrumenti, kas palīdz savienot iepriekš nosauktos pretstatus, veidojot skaņas substances rāmi līdzenu "termodinamisku" pārveidošanos." Tālāk komponiste piesauc "tembra un harmonijas transformācijas, faktūras sabiezinājumus un dzidrinājumus, makroreģistru un mikrointonāciju celšanos un grimšanu", bet vēl pēc tam - "noteiktas dinamiskās līknes un "zemūdens" pulsācijas". Nelaime vienīgi tā, ka realitātē tikpat kā neko no šiem apzīmējumiem nevarēja dzirdēt. Gluži otrādi – skaņdarba izteiksme savā nesatricināmajā objektivitātē bija absolūti statiska, bez jebkādas attīstības un virzības; ja veselus formas posmus savstarpēji pārstatītu, domāju, ka no tā nekas nemainītos. Turklāt līdztekus mērķtiecīgākas un izkoptākas mākslinieciskās dramaturģijas trūkumam nogurdināja arī darba pārāk izstieptie apmēri – ja 35 minūšu vietā tas ilgtu par desmit, ja ne pat visām piecpadsmit, minūtēm mazāk, tad, manuprāt, komponistes veikums izklausītos ne tikai lakoniskāks, bet arī jūtami spilgtāks. Normunda Šnē vadītais atskaņojums bija pietiekami koncentrēts un jūtīgs, lai to varētu nosaukt par izdevušos, neraugoties uz brīžiem manāmo kora balsu aizlūšanu un kopējās intonācijas sašūpošanos – taču pat nevainojama interpretācija nespētu noslēpt to, ka šāda mākoņu vērošana tās pēdējā trešdaļā poētisku pārdomu vietā drīzāk vedināja uz vieglu pēcpusdienas snaudienu.Pretrunīgus iespaidus koncerta otrajā daļā raisīja arī Riharda Vāgnera simfoniskās poēmas Zigfrīda idille lasījums. Šis kamertipa darbs, kurā atbalsojas gan Nībelungu gredzena liriskāko tēmu motīvi, gan komponista jūsma par jaundzimušo dēlu, Sinfonietta Rīga versijā izskanēja gan precīzi un skaidri, taču pārlieku virspusēji. No vienas puses, orķestra sagatavotībai jāvelta vislabākie vārdi – arī visstraujākās stīgu pasāžas tika izspēlētas patiešām tīri un saliedēti, savukārt pūšaminstrumentu grupa muzicēja ne tikai gandrīz nekļūdīgi, bet arī dzidri un krāšņi. No otras puses – Normunda Šnē vadībā Zigfrīda idilles interpretācija noritēja vienmērīgā naivi līksmā Allegretto tempā, kur pietrūka izteiktāku kontrastu un dziļāku emociju klātbūtnes. Formāli jau Vāgnera partitūras atveidojums tika veikts pat vairāk nekā tikai korekti, tomēr kopumā tas ne aizrāva, ne arī sajūsmināja.Dmitrija Šostakoviča 1. koncertu čellam ar orķestri 1959. gadā pirmatskaņoja Mstislavs Rostropovičs un Ļeņingradas filharmonijas orķestris Jevgeņija Mravinska vadībā. Kopš tā laika tas ietilpst pastāvīgā čellistu repertuārā un regulāri izskanējis arī Latvijā – šoreiz kamerorķestris Sinfonietta Rīga tam pievērsies līdz ar franču solistu Anrī Demarketu. 21. septembra interpretācija Šostakoviča koncertam raksturojama kā visai nevienmērīga. Čellista spēlē bija saklausāmas vairākas īpaši spilgtas epizodes – sevišķi liriskajās kantilēnās, kur uzskatāmi izpaudās solista panāktā čella tembra skanīgums un piesātinātība; arī mūzikas raksturā un tempā straujākos posmos ik pa laikam uzrunāja Demarketa uzstāšanās artikulācijas un toņa trāpīgums un izsmalcinātība. Tomēr šīs īpašības visās trijās koncerta daļās aizēnoja čellista sausais un dzelžainais tembrs brīžos, kad nācās atainot dramatiskus pārdzīvojumus un psiholoģiski komplicētus pavērsienus – arī solista paustās noskaņas līdz ar to izklausījās blāvas un nedzīvas, atskaņojuma kopējo ievirzi tādējādi veidojot plakanu un distancētu. Normunda Šnē vadītā orķestra sniegums vislielākās veiksmes rada koncerta otrajā daļā, spilgtāk nekā citkārt izgaismojoties daudzslāņainām emociju izpausmēm. Turpretī pirmajā daļā diriģents acīmredzot par paraugu bija ņēmis Šostakoviča agrīno stilu – ar, piemēram, uvertīru un finālu Ervīna Dresela operai Nabaga Kolumbs vai abiem simfoniskajiem skerco; par to liecināja gan interpretācijas groteskā ievirze un konstruktīvais raksturs kopumā, gan arī atsevišķu zīmīgu detaļu – koka pūšaminstrumentu stiklaino pasāžu vai metāla pūšaminstrumentiem piešķirto sēru marša intonāciju – akcentēšana. Protams, arī 20. gadu Šostakoviča mūzika ir šedevri, un ar šādu uzdevumu, starp citu, orķestris, arī stīgu grupa, tika galā teicami, tomēr Pirmā čella koncerta lasījumā parasti tiek sagaidītas košākas, plašākas un izteiksmīgākas emocionālās līnijas un vērienīgāks dramatiskais spriegums. Šajā priekšnesumā tas izpalika arī koncerta finālā, un, čellistam pagurstot, bet pūtējiem ielaižot aizvien vairāk kļūdu, beigas pienāca sasteigti un samocīti.Noslēguma secinājumi šoreiz būtu divi. Pirmais – franču čella skola, vismaz Anrī Demarketa un viņa skolotāju Filipas Milleres un Morisa Žendrona izpratnē, ir nepiemērota Šostakoviča mūzikas adekvātam iedzīvinājumam (ar Čaikovski, Prokofjevu un Šnitki, visticamāk, būtu tas pats). Otrais – arī šajā koncertā Normunda Šnē sekmes romantisma (un klasicisma, un postromantisma) mūzikas pilnvērtīgā interpretācijā izrādījušās visai pieticīgas; acīmredzami, ka Šnē visspilgtāk padodas 17. un 21. gadsimta komponistu daiļrades lasījumi, taču tajos koncertos, kā, piemēram, sezonas atklāšanā vai noslēgumā, kur tradicionāli tiek spēlēta dažādu stilu un laikmetu mūzika, Valsts kamerorķestrim vislabāk būtu izvēlēties kādu citu diriģentu.