Ābolu ķocis. Valentīnas mūzika disharmonijā ar libretu un iestudējumu

Bravo Arturam Maskatam, kurš atļāvies gudri un gaumīgi kopt intonatīvi izteiksmīgu melodiskumu, to paspilgtinot ar individualizētu harmonisko un tembrālo valodu. Izdevusies ļoti krāsaina un kultūras kontekstiem dāsna partitūra (atsauces gan uz E. Dārziņa Melanholisko valsi, gan Dunajevska Varen plaša mana zeme dzimtā; no ērģelītēm lauku baznīciņā līdz vāgneriski neatrisinātajam septakordam). Modesta Pitrena diriģētais trīskāršais orķestra sastāvs skan telpiski dzīvi un brīžiem kā kameransamblis. Skaistajā, taču vokāli ļoti grūtajā Valentīnas partijā izcila ir Inga Kalna, kuras balss pat intonatīvi vissarežģītākajās vietās skan silti, viegli, brīvi. Pārliecina Jāņa Apeiņa (Dima) vokālā stabilitāte. Varoņdarbu, dziedot perfektā latviešu valodā, paveic Pēterburgas Marijas teātra mecosoprāns Ļubova Sokolova (Valentīnas māte) lieliskā partnerībā ar Armandu Siliņu (Valentīnas tēvs). Latviski pirmoreiz dzied Samsons Izjumovs (Doktors). Pārsteidzošā dinamismā uzrunā Kristīnes Zadovskas greizsirdīgā Elza, patiesa mātišķajā sirsnībā ir Ievas Paršas Alma. Plašā tēlu un žanru amplitūdā apliecinās koris – šī lielā mērā ir kora opera. Ar mūzikas un tās izpildījuma dimensiju, kura pelna visus piecus ābolus, disharmonē sadzīviski banālais, brīžiem pat neloģiskais, lozungiem un informējošiem, vokāli neērtiem dziedamtekstiem piebārstītais librets un klišejiski plakātiskais iestudējums zem tilla mākoņa.

Atis Rozentāls ***

Brīnišķīgie solisti – niansētā Inga Kalna, aristokrātiskā Ļubova Sokolova, vīrišķīgi apvaldītais Armands Siliņš, arī delikāti atainotais geju pāris Mihaila Čuļpajeva un Riharda Mačanovska izpildījumā – ir izrādes galvenā vērtība. Solisti vokāli un aktieriski izvelk klišejām piebārstīto libretu un inscenējumu, brīžiem izraisot pat apbrīnu, piemēram, R. Mačanovskis spēj aktieriski pārliecināt pat režisoriski apšaubāmajā ainā ar smilšu kaisīšanu uz nacistu formas, atspoguļojot iesaistīšanos okupācijas armijā pret savu gribu. Izrāde apliecina, ka vēstures tēma slēpj lamatas, kurās iepriekš iekrituši vairāku mūziklu autori un režisori. Artura Maskata maigā mūzika aizkustina, taču tēli ir plakani un no skarbā dokumentālā Valentīnas Freimanes atmiņu stāsta izvirpināta melodrāma ar labajiem un sliktajiem, kur slikto kulminācija ir balles ainā ar dāmām ķiverēs. Masu skatos koris neveikli grozās šaurajā, neērtajā skatuves telpā (iela kā dzīves simbols pirmajā cēlienā, tostarp lauku ainās, otrajā toties dāsni izmantota skatuves ripa). Vairākas klišejas burtiski gāž no kājām – zemnieks jāteniski uz zārka, ēvelēdams tā vāku, pareģo Latvijas bojāeju, padomju okupāciju simbolizē sarkans karogs, kas caurdur pastkartes tipa dekorāciju, no kanalizācijas lūkas izlien sarkanarmietis, kurš, nešķīsti lamādamies, draud iedzīvotājiem un aizmūk.