Atis Rozentāls ****
Līdzīgi kā Liepājas teātra Piafu, arī M.Butterfly režisore Laura Groza-Ķibere ir pamatīgi būvējusi. Nevis radījusi, šūpodamās uz iedvesmas spārna, bet tieši būvējusi, un to jūt. Bet ko mēs varam pārmest, zinot, cik grūti apdzīvojama ir Dailes lielā skatuve, uz kuras režisorei nav īpaši bagātas pieredzes? Pirmajā cēlienā mazliet kaitina neproporcionāli plašais Pučīni operas atstāsts. Zināma problēma ir ar Jura Žagara varoni, jo viņam piešķirts pat uzsvērts homoseksuālista manierīgums, kas pārbīda izrādes akcentus, domājot par Daiņa Grūbes Song Lilingu kā galvenā varoņa ideālo sievieti. Dainim Grūbem šī loma ir liela uzvara un sasniegums karjerā, kura pēc pirmajām cerīgajām lomām bija sākusi apsūbēt. Grūbes un Žagara varoņu attiecību asij var sekot ar aizvien kāpjošu interesi, bet starp pārējiem personāžiem visprecīzākais aktierdarbs ir Lilitai Ozoliņai Biedrenes Činas lomā. Veiksmīgs risinājums ir Sergeja Jēgera kā Song Lilingas balss – otrā es – iesaistīšana izrādē. Par ko gan jāmulst – ka spožo nieciņu Šeipings teātris iebīda zālē, izņemot piecas rindas, bet smalko M.Butterfly, kurā svarīgi redzēt aktieru sejas, iestumj, cik dziļi var, skatuves dziļumā, tirgojot biļetes trīs orķestra rindās.
Līga Ulberte ****
Režisore Laura Groza-Ķibere šosezon nebaidās no izaicinājumiem. M. Butterflay iecere ir ļoti riskanta. Uz austrumnieciska kolorīta fona rādīt divu vīriešu, no kuriem vienam jāspēj radīt absolūti pārliecinošs iespaids, ka viņš ir sieviete, mīlas attiecības, neiekrītot tukšā dekoratīvismā vai mulsā neveiklībā, ņemot vērā arī latviešu – lielākoties konservatīvās – publikas gaumi, ir arhisarežģīts uzdevums. Tāpēc jo augstāk vērtējama izrādes veidotāju spēja sākotnējos skeptiķus, pie kuriem pieskaitu arī sevi, pārliecināt. Izrāde nav viendabīga. Nevainojams un stilistiski vienots ir Mārtiņa Vilkārša un Ilzes Vītoliņas radītais pelēki sarkanais izrādes vizuālais tēls, toties Galimāra lekcija pirmajā cēlienā, kas atkārto jau programmiņā izlasāmo ar operas fragmentiem fonā, ir visai ilustratīva; otrā plāna varoņi – tiesas sēdes dalībnieki – lielākoties vajadzīgi tikai formāli; atsvešinājuma elementi ar parūkām ir saprotami, bet neobligāti. Tomēr Dainim Grūbem partnerībā ar Juri Žagaru izdodas radīt to fascinējoši mistisko iespaidu, kas liek izrādei elpot, – viņš ir un nav viņa – plastikā un balsī, kaila, nepārprotami vīrišķīga mugura nepārprotami sievišķīgā kleitā kā čūskādā. Un finālā tukšajā milzu skatuvē ir tikai divi cilvēki, bet viņu enerģijas jauda ir ārkārtīgi spēcīga.