Undīne Adamaite *
Žurkas bēgot no grimstoša kuģa. Visticamāk, tāpēc šajā Nacionālā teātra blurstiķī nav ne Žurkas, ne Cirča. Viņi tomēr mēdza būt asprātīgi. Varbūt šis būtu labs iestudējums pirms daudziem gadiem, kad gar Brīvības pieminekli vēl brauca trolejbusi, mākslā valdīja Ēzopa valoda un pirmās Mākslas un Teātra dienu performances ar atmaskojošiem dūrieniem režīmam bija uzmundrinoša atļaušanās. Tviterērā, kad jebkurš notikums tiek pakļauts satīras krustugunīm jau tajā pašā sekundē, bezzobaini šķiet pārzelēt vecus notikumus, aizmirstot, ka alus bodes letiņu humors nav vienīgie satīras līdzekļi. Vai atļaušanās ir familiāri saukt politiķus vārdā un kopīgi izdziedāties "džim džim ai ai!"? Vitālākais ir suitu sievu motīvs, kurā parādās patiesais tautas nešpetnais gars. Bet viņu ir par maz. Bija arī īpaši apkaunojoši brīži. Piemēram, intervijas 1:1 parodija ar Nilu Ušakovu. Kāpēc sevi zombējam ar nācijas pašportretu – brālīši muļķīši à la Bierns un Lipsts Stikla kalna pakājē, kas pieēdas zirņus un drosmīgi "šauj" uz karali? Teju liekulīgas izskan arī patriotiski un sociāli sāpīgi domātās Īrijas un lidostas ainas un latgaliešu valodas aizstāvības dziesma. Varbūt tiešām Dumpi ne vien par prezidentu, bet arī režisoru? Komplimenti ansamblim par vokālo un fizisko formu, vien – kam tā tiek tērēta…
Atis Rozentāls **
Valda Lūriņa un scenārija līdzautoru sarūpētais "kāpostnieks" sanācis remdens – veci tauki līp pie lūpām. Politiskās aktualitātes galvenokārt attiecas uz vēlēšanu laiku. Nu jau bijušajam Nacionālā teātra aktierim, deputātam Artusam Kaimiņam, kuru atveido no viņa vecenes lomu pārņēmušais Kristians Kareļins, sirsnīgie kolēģi atvēl trakokreklu. Kad uz skatuves parādās politiķa tēls – Solvita Āboltiņa (Marija Bērziņa), Nils Ušakovs (Uldis Anže), Valsts prezidents Andris Bērziņš (Uldis Dumpis) –, skatītāji ir sajūsmā, bet neko vairāk teātris nepiedāvā – dziesmiņas ar pārtaisītiem tekstiem un vāji sadarinātu interviju ar "vienkārši Nilu". Trūkst oriģināla satura. V. Lūriņš uz Žurku pārnesis tēlus un tēmas no muzikālā uzveduma Tikai tā!, piemēram, suitu sievas, kas Daces Bonātes, Ilzes Rudolfas un Indras Burkovskas izpildījumā tiešām ir spriganas. Parādās arī vēsturiskas personības – Markss, Engelss un Ļeņins, Krišjānis Barons un trīsreiz – nabaga Rainis laivā, tieši citējot izrādi Raiņa sapņi. Bezzobaini un žēlabaini apspēlēta emigrācijas tēma, spekulatīvi izskan latgaliešu valodas jautājums, un Viestura Rudzīša uzskatiem par sievietēm veltīti divi koncertnumuri. Ideju deficīts šķiet kliedzošs, un teātra peļņas kāre, par to prasot 22 eiro labākajās vietās, – pārmērīga.
Henrieta Verhoustinska ***
22 gadu laikā Nacionālā teātra skatuves zvēriņš – žurka – ir pārcietis dažādas mutācijas. Nu Svetlanas Bless Žurka uz skatuves vairs neparādās, bet koncerta noslēgumā uzzinām, ka visi – gan uz skatuves un orķestra bedrē, gan skatītāju zālē – esam teātra žurkas. Nav tā, ka es lietu asaras pēc Žurkas Kornēlijas un viņas līdzgaitnieka Circeņa, kura ilggadējais atveidotājs Jānis Skanis beidzot izbauda iejukšanu pūlī. Tomēr mazu vilšanos radīja scenārija reducēšana gandrīz tikai līdz kupleju dziedāšanai ar nelielām šarmantā konferansjē Mārtiņa Egliena uzrunām – viņa saistība ar Alunānu, izņemot fraku un sacirtotos matus, nav nolasāma. Daži asprātīgi teksti dziesmu – īpaši kora – un pavadījuma troksnī pazuda. Dziesmu žanrs ar nelieliem izņēmumiem reducējās līdz šlāgerim, radot monotonu iespaidu. Savukārt jau tā no ļoti nedaudziem dialogiem asprātīgs bija tikai U. Dumpja uznāciens prezidenta Bērziņa lomā un aizkustinošs – Ivara Pugas Rainis ar savu "mini, mini mīkliņu". Citādi šovam nav ne vainas – aktieri darbojas ar degsmi, apdziedot teju visas labi zināmās politiskās un sociālās dzīves aktualitātes un azartiski parodējot politiķus, nevairoties arī no politnekorektiem jokiem, kā arī jābūt šādā uzvedumā. Lai gan pretkrieviskās notis manī atsaucību neraisīja.
pantiņ-otājs