Normunds Naumanis ****
Kaut arī Tēvu Rīgas izrādi (31.I) kompromitēja aktieru un publikas turēšana pussiltā ledusskapja režīmā un neaktiera Jura Baratinska teksta atcerēšanās problēmas, izrāde nav zaudējusi emocionālo jaudu, vien izspīlējusi šoreiz citu tēvu – Olivera Stokovska tēloto varoni policistu šefu – par izrādes centru. Tā bija virtuoza aktiera horeogrāfija ik detaļā, kas ļauj domāt par vācu aktierskolas augsto tehnisko līmeni (paradoksāli, taču Gundara Āboliņa tētis – Latvijā labi pazīstamais Jaunatnes teātra aktieris Tālivaldis Āboliņš – palika "otrajā plānā"). Vienlaikus jādomā par Hermanim pierakstītās režijas metodes (dokumentālie stāsti kā aktieru izpētes rezultāts gan nav Hermaņa know-how, bet mūsu režisors precīzi uzminēja laiku, kad privātās dzīves unikālā tipoloģija kļūst svarīgāka par sociālo lomu vai ideju teātri) sāpju punktiem – tiklīdz režisora iecerētajā izrādes dramaturģijā kāds posms "uzdod" un nav vairs tik kvalitatīvs, priekšnesuma kopums nojūk. Zūd kaut kas neglābjams, ko teju neiespējami formulēt verbāli (mēdz taču teikt – izrādes vienotā asinsrite?), lai arī kopējais zīmējums palicis strikts un iedarbīgs. Protams, nav iespējams nesumināt Tēvu telpisko (Monika Pormale), plastiskā grima un smalko muzikālo risinājumu.
Edīte Tišheizere ****
Tēvi man lika domāt par vairākām lietām. Par dažādām aktierskolām, piemēram. No vienas puses, mūsējā, krievu, skola – ar rakņāšanos sevī, brūču uzplēšanu un nepārejošu sāpi, no otras – vācu rāmākais, ironiskākais amats, kas privāto materiālu atļaujas izmantot ne dziļāk kā anekdotes līmenī. Ne tāpēc, ka aktieris nespētu rakt dziļāk, bet drīzāk tāpēc, ka nepieklājas bāzties citiem virsū ar savu pārdzīvojumu. Vai par tik atšķirīgo dzīvi, ko esam dzīvojuši vienā un tajā pašā kalendāra laikā. Pārņem turpat vai skaudība par Olivera Stokovska tik neiedomājami normālo bērnību normālā pasaulē, kur ir ķezas un ķibeles, bet nav bijis (?) sāpīgi uzplēšamu augoņu. Vai arī par to, kā Hermanis ir konfrontējis un līdzinājis šos aktierus un neaktieri, komponējis laikā un telpā šos trīs līmeņu stāstus. Šajā salikumā interesantākā izrādās Jura Baratinska daļa. Jo Gundara Āboliņa tēvs te, Latvijā, ir absolūti konkrēta personība, kam šeit nav iespējams vispārinājums. Olivera Stokovska tēvs, ģimene, bērnība ir... norma, kaut kas ārpus mākslas kategorijām. Taču Jura Baratinska stāstā par savu tēvu parādās tieši tas nepieciešamais mākslas atsvešinājums, vispārinājums. Tas ir stāsts par mūžīgi svešo starp savējiem un savējo starp svešajiem. Par Cilvēku, kā viņu iesaukuši lēģerī.