Inese Lūsiņa ****
Lai nav pārpratumu: starptautiskās sadarbības rezultāts ir koncertizrāde pēc Riharda Vāgnera Rīgā iesāktās operas motīviem. Lai arī režisores Kirstenas Dēlholmas uzmanības centrā bijis vizuālais teātris, kas savukārt fokusēts uz zirgu un ar to saistītajiem simboliem, izrādes īstenā vērtība ir izcils muzikālais sniegums. Tāds tas ir visā spektrā no importētajām balsīm trijās galvenajās lomās – varoņtenors Torstens Kerls, mecosoprāns Urzula Hese fon den Šteinena un soprāns Elizabete Strida – līdz LNO spēkiem, ieskaitot orķestri, kurš muzicēja tik simfoniski krāsaini, emocionāli un ansambliski kā reti kad. Spoži savās nelielajās vokālajās partijās izpaudās Raimonds Bramanis, Armands Siliņš un Rihards Mačanovskis. Mūzikas fragmentu atlasē saturiski iederējās Vāgnera solodziesma Egle Rīgas Doma zēnu kora solistu izpildījumā, režisores daudzinātajā sapņa estētikā – atsvešināti mistiskā baleta aina ar tai speciāli komponēto Voldemāra Johansona mūziku. Dzirdamais un redzamais iet katrs savu ceļu un liek šaubīties, vai režija tiešām ir tai atvēlēto 35 555 eiro vērta? Dzīvās bildes Mareunrol’s kičīgajos kostīmos baudāmas pašas par sevi un vislabāk – pilnīgā miera stāvoklī. Krāsu simboli gan nenolasās. Zirgs domāts kā elements gleznā, taču tam grūti nostāvēt mierā.
Atis Rozentāls ***
Jaunais, visnotaļ dārgais Vāgnera operas iestudējums ir neapstrīdami kvalitatīvs muzikālā izpildījuma ziņā, taču režijas koncepcija labāk izskatās, gari un plaši izskaidrota programmiņā, nevis iedzīvināta uz skatuves. Faktiski amputējot sižetu (īsināts ir krietni), tēli tiek pārvērsti brīžiem pārprotamos tipāžos (Adriāno, kuru lieliski dzied Urzula Hese fon den Šteinena, tomēr ir jauneklis, turklāt drosmīgs jauneklis, tad kāpēc šis rozā tērps un sarkanie plakstiņi?). Darbība aizstāta ar "dziļdomīgu" pozēšanu, pretendējot uz Roberta Vilsona ietekmi, taču nesasniedzot viņa lakonisma emocionālo piesātinātību. Neobligāti pa skatuvi tiek vadāts zirdziņš, kura simbolikai atkal jau programmiņā veltīta vesela lappuse. Drīzāk tehniska, nevis emocionāla nozīme arī baleta iestarpinājumam, kura pamatojums (oriģinālā baleta aina neesot piemērota Rīgas 2014 atklāšanas noskaņai!) nudien "norauj jumtu". Neviens no izrādes elementiem nav iesaistīts darbībā, jo darbības kā tādas nav. Skatītāja reakcija ir uztvert izrādi par kvalitatīvu koncertuzvedumu, nevis tik ārkārtīgi rūpīgi izstrādātu koncepciju, uz kādu pretendē Kirstenas Dēlholmas komanda. Jāsecina, ka paņēmieni, kas bija tik iedarbīgi Kara dabā, centrējoties uz vizuālām "bildēm", Rienci stāstu padara plakanu.
Jegors Jerohomovičs ****
Klausītājiem ir jāzina, ka Riharda Vāgnera opuss tēlos Rienci. Triumfs un sakāve nav Vāgnera opera Rienci, bet Rīgas 2014 krāšņākais suvenīrs, sauksim to par operas izstrādājumu, pat šovu, komiksu – kompaktu, koncentrētu, lakonisku, pilnībā pakļautu dāņu mākslinieces un režisores Kirstenas Dēlholmas diktātam. Partitūras amputāciju ar drošu roku veicis diriģents Modests Pitrens un dramaturgs Mikus Čeže; pacients ir izdzīvojis. Konceptuāli higiēniskos nolūkos darbā, kas iestudēts kā teatralizēta oratorija (kāds no pirmizrādes viesiem to nodēvēja par "provinces avangardu"), tika iedzīvināts mūsu laikabiedra Voldemāra Johansona skaņu gēns un Rīgā sacerētā Vāgnera dziesma Egle. Pirmais cēliens Triumfs ir statisks un vienveidīgāks par otro – vitālo, liktenīgo Sakāvi, arī dzīvē un mākslā varoņu triumfs mūs fascinē mazāk nekā sakāve. Izrādē ir perfekts ansamblis (ovācijas tenoram Torstenam Kerlam, mecosoprānam Urzulai Hesei fon den Šteinenai, soprānam Elizabetei Stridai). Amatā pazeminātais Modests Pitrens – no LNO galvenā diriģenta par galveno viesdiriģentu – sen nav sagādājis tik kaislīgu, spēcīgu, stilistiski spilgtu un izjustu interpretāciju. Puritāņi var neuztraukties – iestudējums LNO repertuārā neaizkavēsies ilgi, tas tiks izrādīts vēl tikai divas reizes jūnijā.