Seši cilvēki vingrošanas zālē. Viņu vingrošanas intensitāte ir diezgan spraiga, tie ir vingrojumi uz paklājiņa, stiepšanās vingrinājumi, vingrojumi ar gumiju un ar lielām, apaļām bumbām, kādas atceros no sava grūtnieces laika. Starp vieglām elsām, ko izraisa sasprindzinājums, veicot īpaši grūtu vingrinājumu, izlaužas atzīšanās par seksuālu pieredzi. Šīs atzīšanās ir ļoti dažādas. Kopjamas, guļošas mātes pieskāriens intīmai zonai. Uzbudinājums, noklausoties vecāku seksā. Konstatācija, ka pašam ir nu ļoti mazs dzimumloceklis. Vagīnas samazināšanas operācija pēc triju bērnu iznēsāšanas. Sievietes fantāzija par to, ka viņa ir vienkāršs, raupjš būvnieks starp darba večiem, un vēl, un vēl.
Ļoti garš dzejolis
Jaunajam Rīgas teātrim Runāšanās par seksu ir jau otrās attiecības ar dramaturģi Maju Cadi. Pirmās bija viņas lugas Status quo iestudējums, kas JRT ieguvis nosaukumu Sievietes un vīrieši. Šajā izrādē, par spīti Alvja Hermaņa deklarācijām, ka apvērstās vīriešu un sieviešu lomas ir kļuvušas par realitāti, Majas Cades teksts izrādās tik spēcīgs, ka iecere atainot kustības #MeToo atklātos sieviešu pieredzētos pazemojumus no varas pozīcijā esošiem vīriešiem atsedzas paradoksāli un skaidri.
Maja Cade ir Berlīnes teātra Schaubühne am Lehniner Platz dramaturģe, šajā teātrī viņa ir strādājusi ar starptautiski pazīstamajiem režisoriem Tomasu Ostermeieru, Ivo van Hovi, Luku Persevalu. Runāšanās par seksu pirmizrādi piedzīvoja pirms gada Berlīnē Schaubühne am Lehniner Platz Mariusa fon Maienburga režijā. Tobrīd pandēmijas norobežotības iespaidā uzplauka dažādi šovi un raidieraksti, kuros cilvēkiem bija svarīgi runāt par savu seksualitāti. Lasīt lugu Runāšanās par seksu ir kā lasīt garu dzejoli, kas uzrakstīts baltajā pantā, – nav lielo burtu, nav punktu teikuma beigās, un tas teksta uztveri padara par īpašu pieredzi. Lugā nav minēts varoņu vecums, to nojaušam no sarunām, un lakoniskie, aprautie dialogi šķiet gluži dokumentāli, taču starp tiem ir arī garāki, niansētāki stāsti, kas paspilgtina līdzību ar dzeju.
Tipāži ar parūkām
Režisore Kristīne Krūze ar Majas Cades lugu Runāšanās par seksu ir rīkojusies saudzīgi – veikti nelieli īsinājumi, samainīti dialogi izrādes beigās, to beidzot poētiski. Varoņi neuzkrītoši latviskoti, un, lugas darbību no vienkāršas saiešanas pārceļot uz vingrošanas telpu, tiek nošauti divi zaķi – atrasta aktieru fiziskās darbošanās formula, kas aizpilda telpu un skatuves laiku, un pati atklātā runāšanās par seksu, kas, iespējams, diskrētākus skatītājus var arī šokēt, notiek it kā starp citu, mīkstinot atklāsmju tiešumu. Izrādes varoņi, pateicoties Sarmītes Balodes grimam un apzināti uzkrītošajām, izteiktajām parūkām, ir padarīti par tipāžiem, kas pārstāv apmēram vienu paaudzi, kura dzīvo starp vecāku ieaudzinātu atturību un liberālu uzskatu brīvību. Te darbojas Ingas Tropas lesbiete ar īsu matu sasuku, Baibas Brokas mājsaimniece ar kārtīgi ieveidotiem matiem, Janas Čivželes blondā un izspūrusī hipijiskā brīvdomātāja, Viļa Daudziņa klusais, noslēgtais antiņš, Jāņa Skuteļa nomāktais, māti kopjošais četrdesmitgadnieks, Ivara Krasta mazliet naivais, pārjūtīgais gejs – visus vīriešus raksturo patizlas "čolkas", kas vedina domāt par nenokārtotu privāto dzīvi.
Askētiska teritorija
Aktieri un režisore ļoti apzināti centušies izvairīties no apjomīgu tēlu radīšanas ar detalizētu biogrāfiju, skatītājs līdz ar aktieriem viegli pieskaras personāžiem, kuru personīgās sāpes ir vien liegi nojaušamas. Skarot tādu tēmu kā seksuālā dzīve, par ko tiek runāts visai detalizēti, šāds delikāts izrādes personāžu veidošanas stils man ir simpātisks. Pateicoties JRT aktieru meistarībai, varoņu cilvēcība, trauslums un ievainojamība arī šādos askētiskos apstākļos uzrunā skatītāju, turklāt pievienojot notiekošajam arī situācijas komisma elementus. Baibas Brokas atveidotās ģimenes mātes pārdzīvojums, kas maskēts ar lietišķību, uzzinot, ka vīram ir mīļākā, jo viņas vairākās dzemdībās izstaipītā vagīna vairs nav apmierinājusi vīru. Viļa Daudziņa personāža trauma savas fiziskās seksuālās nepilnvērtības dēļ. Ivara Krasta homoseksuālā varoņa izmisīgā vēlme saglabāt savu privāto zonu, visintīmākajos brīžos alkstot pēc piesedzoša paladziņa. Ingas Tropas it kā eksperimentiem atvērtās varones stindzinošās bailes būt pamestai, pieļaujot mīļotās sievietes seksu ar trešo – ar vīrieti. Jāņa Skuteļa tēla ziedošanās mātes kopšanai un seksuālās askēzes piepildītā bezcerīgā dzīve (Jānis Skutelis jau kurā savā lomā iepriecina ar JRT līmenim atbilstošu organiku un cilvēcību). Janas Čivželes atraisītā, brīvā sieviete, kura gadiem dzīvo ar vīru, zinot, ka viņš jau kopš kāzu dienas sapņo par citu.
Visi varoņi, par spīti izmisīgiem pūliņiem uzlabot savu seksuālo dzīvi, ir nepanesami vientuļi. Top skaidrs, ka, runājot par seksu, katrs no viņiem pauž alkas pēc tuvības un sapratnes un tas ir īstais iemesls viņu tikšanās reizēm. Arī šajā jancīgajā vingrošanas zālē cilvēciskas saskares brīži izdodas vien retumis, jo visiem svarīgāk ir izteikties pašiem, tomēr jau tas vien, ka visi tiek uzklausīti, varoņiem uz brīdi liek justies labāk. Režisores Kristīnes Krūzes izrādē nevajag meklēt dziļu drāmu, bet arī pikantērijas šeit nav galvenais. Pieskaršanās otra būtībai, interese un atbalsts, kuru tomēr ir cerības saņemt, – tie ir galvenie pieturas punkti, tāpēc pēc Runāšanās par seksu paliek laba pēcgarša.
Runāšanās par seksu
JRT Mazajā zālē 19., 20., 22., 29.XI, 1., 4., 20., 21.XII plkst. 18.30
Biļetes pārdotas