Aiz skaļās kņadas ap Purvīša balvas pasniegšanu gandrīz "slepšus" no mediju uzmanības notiek vairākas labas izstādes, ar kurām sākas nākamā divgade – laika periods līdz nākamajai balvai. Starp tām ir Daigas Krūzes Slēpnis – vienpadsmit jaunu gleznu galerijā Alma. Tomēr jau izstādes nosaukums liecina, ka nolūks noteikti nav trokšņaina iesaistīšanās sacīkstēs, – slēpnī jāuzvedas klusu.
Jezga un uzmanība, ko apbalvojumu publicitātes kampaņas pievērš mākslai, nemaz nebūtu šajā sakarā pieminamas, ja vien Slēpnis neuzdotu vairākus jautājumus par izejas situāciju, kurā skatītājs sastopas ar mākslas darbu un pastarpināti – tā autoru. Kontakts vai nu rodas, vai ne – nepalīdz nekādi iepriekšēji panākumi (Daigai Krūzei tādi ir). Vai apbalvojumi ir mākslas mērķis? Protams, nē. Vai visiem jāpatīk vieniem un tiem pašiem mākslas darbiem? Arī nē. Vai var būt tā, ka viedokļi un vērtējumi par mākslu atšķiras? Protams, jā.
Zvans pie durvīm
Galerija Alma, kas atrodama Rīgas klusajā centrā, ir viena no vadošajām nozarē, tomēr gandrīz droši, ka liela daļa potenciāli mākslā ieinteresētas publikas tajā nemaz nav bijusi. Lai galeriju apmeklētu, ir jānospiež zvana poga pie grezna dzīvojamā nama ieejas, jāsagaida atbildes signāls un pēc tam jāpakāpjas pusstāvu augstāk, kur galerijas darbiniece ielaidīs izstāžu telpā. Ļoti ticams, ka tur neviena cita apmeklētāja tobrīd nebūs. Tomēr nevajag kautrēties!
Daigas Krūzes izstādei šāds eksponēšanas veids labi piestāv. Tajā sadzīvo efektīga, spilgta forma ar izteiktu introversiju. Ir iespēja pavadīt pie katras gleznas tik laika, cik nepieciešams, lai to kārtīgi apskatītu. Tomēr jātiek galā ar mulsuma brīdi – darbi nav tādi, kādus uzreiz gribētos pētīt pa detaļām. Patiesībā stāstošu detaļu tikpat kā nemaz nav. Māksliniece pati ir paudusi, ka darbības pirmsākumos viņas mērķis bijis uzgleznot lietas tik vienkārši, cik vien var. Laika gaitā arī pašas lietas vairs tikko sazīmējamas. Protams, gleznu nosaukumi ir "kruķi" skatītāja uztverei – Koku smaržošanā, ja labi grib, var ieraudzīt gan egļu siluetus, gan milzīgu zaru. Vējošanās. Galops ar braucošu mašīnu tiešām izskatās pēc kaut kā kustīga. Grūtāk būtu ar Svaru. Skaņu. Pārlūzušo zariņo, jo lūstoša zara troksni nāktos iztēloties skaņās, tāpat kā Lācīša smiekliņus. (Abi vārdi deminutīvā!)
Vienā no iespaidīgajām izstādes gleznām – 5 sekunžu pieskāriens – māksliniece dod zināmu atslēgu tās izpratnei – ja tajā vispār kas attēlots, tad tas ir ļoti īss brīdis, otas triepieni ir steidzīgi, it kā baidoties, ka gleznā atveidotais motīvs – pieredzes vai iztēles mirklis – varētu aizbēgt, izgaist. Tādēļ arī no skatītāja puses ir adekvāti skatīties gleznu uzreiz kopumā.
Miesa, sirds un dvēsele
Vietā ir norādījums izstādes anotācijā, ka gleznas nav "ilustrācijas. Spilgtie, nereti dzejiskie gleznu nosaukumi nesaka priekšā, bet vedina skatītāju brist tālāk un atteikties no "pareizajiem" redzētā tulkojumiem, nonākot līdz savējam". Tomēr ar argumentu, ka katrs skatītājs gleznās saskata ko citu, viegli var pazaudēt jebkādus orientierus. Šāda pieeja ilgus gadus ir balstījusi abstraktās mākslas izpratni mūsu platuma grādos, pielīdzinot to kaut arī daudznozīmīgiem, tomēr sižetiskiem vēstījumiem. Kādreiz tika izmantots termins "asociatīvā glezniecība", kas nozīmē, ka darbu izraisītās asociācijas ar realitāti skatītāja uztverē arī ir to faktiskais saturs. Tomēr māksla nebūtu jāpazemina statusā gluži par transportlīdzekli, kas pārvadā autora iespaidus pie skatītāja vai atsauc atmiņā katram savus.
Lai gan Daigas Krūzes rokraksts ir ļoti personalizēts un motīvi – tikai viņai raksturīgi, katra radītā glezna ir kā trešā persona ar patstāvīgu ķermenisku substanci un garu. Ne velti izstādes anotācijā citēta Ninas Simones dziesma, kuras liriskajam varonim nav ne vārda, ne kultūras piederības un izglītības, tomēr ir miesa, sirds un dvēsele. Vai šis "kāds", ar to saprotot gleznu, spēj jūs uzrunāt un aizraut – atkarīgs no loģikas un skaidrības, ar kādu organizēta krāsa, kompozīcija, materiāla lietojums u. c. formālie aspekti.
Daigas Krūzes gleznas rada paradoksālu efektu – lai gan pirmais iespaids ir noteicošs un pilnīgi pietiekams, lai secinātu – patīk vai ne, pozitīvas atbildes gadījumā rodas vēlme ilgāk uzkavēties vienā telpā kopā ar gleznām un izpētīt tās sīki jo smalki. Tikai nevis sižetisko vēstījumu, bet gleznu "ķermeņus" – audeklu ar krāsu triepieniem un satraukto dinamiku, kādā tie klājas viens virs otra.
Izstāde Slēpnis
Galerijā Alma līdz 2.IV